Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
3. decembris, 2013
Drukāt

Naudai Latvijā raibs mūžs

Nauda_7

Abonējot ”Latvijas Avīzi” 2014. gadam vismaz uz četriem mēnešiem, mūsu pasūtītāji saņems grāmatu ”Naudas laiki Latvijā”

Bagātīgi ilustrētās grāmatas ”Naudas laiki Latvijā” autores ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pieredzējušās numismātes Kristīne Ducmane un Anda Ozoliņa. Grāmatu kā dāvanu saņems “LA” abonenti (kas laikrak­stu pasūtījuši no nākamā gada janvāra vismaz četriem mēnešiem), un tā, protams, būs nopērkama arī grāmatnīcās.

Apgāda ”Lauku Avīze” direktore Evija Veide uzsver, ka šis ir pirmais naudas vēsturei Latvijā veltītais darbs, kas uzrakstīts populāri un domāts plašam lasītāju lokam. Jā, zinātniska satura vai tikai uz Latvijas naudas vēsturi orientētas grāmatas pieredzētas vairākkārt, taču atšķirībā no tām ”Naudas laikus Latvijā” par interesantu lasāmvielu atzīs pat numismātikas gudrībās neiesvētīts lasītājs. Grāmatas autori nebārstās ar specifiskiem terminiem, bet piedāvā saistošus stāstus ”iz naudas dzīves”.

Monētas pat 
no Peru un Meksikas


Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās uz austrumu–rietumu tirdzniecības ceļa un periodiskās varu maiņas gādājušas, lai naudas vēsture mūsu zemē būtu krietni bagātāka nekā dažā labā stabilitātes zemē. Vācieši, poļi, zviedri, krievi – katrs nāca ar savu naudas kārtību, bet pa starpu vēl bija dažādas vietējo valstiņu un juku laiku naudiņas. Senlaikos nauda kalta ne tikai Rīgā, bet arī Cēsīs, Koknesē, Jelgavā un reiz pat Doles salā. Pirmskristietības periodā Latvijas iedzīvotāji savu naudu nekaldināja – iztika ar romiešu, arābu un agro viduslaiku Eiropas zemju naudiņām –, taču, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, uz svešo monētu atdarināšanu rotāšanās vajadzībām gan bijuši naski.

Lai ainu padarītu vēl raibāku, jāteic, ka varu maiņas uzreiz nebūt nenozīmēja arī monetārās sistēmas maiņu. Jaunajiem kungiem brīžiem nācās grūti un nereti neveiksmīgi nopūlēties, lai izspiestu no aprites iepriekšējo zemes valdnieku monētas. Grāmata stāsta, ka vēsturē bijuši brīži, kad rīdzinieki par ērtāko maksāšanas līdzekli uzskatīja holandiešu dālderus. Tā iegājies, ka Livonijas laikā un tam sekojošajos gadsimtos vislielākā nozīme Latvijas teritorijas laužu dzīvē bijusi Rietumeiropā kaltajai naudai. To tad arī karu un postu laikos centās kaut kur noslēpt nebaltām dienām, mūsdienu arheologiem par prieku. Tā uzzinām, ka Latvijā savulaik apritē bijušas pat 16. – 17. gadsimtā Dienvidamerikā kaltās spāņu koloniju sudraba monētas no Peru un Meksikas! Kāds brīnums, ja vēl 19. gadsimta vidū cara vietvalžiem Baltijas guberņās atkārtoti nācās izdot rīkojumus, lai darījumos tiktu lietota tikai Krievijas impērijas nauda!

Padomju naudas 
sistēmas aizkulises


”Naudas laiki Latvijā” sniedz ieskatu arī attiecīgā laikmeta ekonomiskās dzīves stiķos un niķos. No nesenās pagātnes mazāk būs dzirdēts par padomju naudas sistēmas un finanšu dzīves aizkulisēm – par inflāciju, rubļa pirktspējas kritumu, valūtas spekulantiem. Tā laika padomju cilvēks ar to visu gan saskārās, taču, kas un kāpēc notiek, – to viņš zināt nemaz nevarēja. Piemēram, kāpēc aizvadītā gadsimta 60. – 70. gadu PSRS ban­knotes bija mazākas nekā pirms tam drukātās? Pēc vienas versijas, pats padomju valsts vadītājs Ņikita Hruščovs esot ar šķērēm sev tīkamā lielumā apgriezis viņam atnestos jaunās naudas paraugus, bet pēc citas versijas – rubļi kļuvuši mazāki, jo citādi nav ietilpuši Rietumos pirktajās banku naudas skaitīšanas mašīnās.

Un tie Latvijas iedzīvotāji, kam pēc 1940. gada okupācijas nācās iepazīties ar PSRS piecu rubļu naudaszīmēm ar izpletņlēcēju virsū, ne zināt nezināja, ka banknošu autors I. Dubasovs sākumā vēlējies brašā lēcēja vietā zīmēt jaunu strādnieci ar bērniem, bet saņēmis komisijas iebildumus, ka tā taču esot vientuļā māte, kas iet pieprasīt alimentus!

“Viltotāji tiks nošauti”


Sevišķi raibi ar naudas lietām Latvijā klājās Pirmā pasaules kara laikā un pirmajos brīvvalsts gados, kad nabaga latvietim, tirgū iepērkoties, bija jāorientējas vismaz kādās piecās sešās naudas sistēmās uzreiz, jo apritē bija cara un Krievijas pagaidu valdības rubļi, vācu ostrubļi un ostmarkas, Vācijas markas, Latvijas rubļi. Pa vidu visam vēl maisījās Stučkas padomju Latvijas un bermontiešu, kā arī dažādu pilsētu maksāšanas zīmes. Ja darbība notika Ziemeļvidzemē, tāpat varēja iznākt darīšana ar somu un igauņu markām, bet, ja Latgalē, tad ar poļu naudu.

Starp citu 1919. gada Cēsu apriņķa strādnieku deputātu padomes drukātā nauda ir unikāla pasaules mērogā, jo viltotājiem adresētie teksti uz tās nevis abstrakti biedēja ar likumu, bet gan skaidri un gaiši atgādināja: ”Šī kupona viltotāji tiks nošauti.” Kuriozi tāpat izklausās plāni 1940. gada jūlijā izlaist ”Latvijas sociālistiskās padomju republikas” latus.

Ja nav makā, 
apskati grāmatā…


”Naudas laikos Latvijā” lasītājs, saprotams, atradīs daudz stāstu par pirmskara Latvijas ceļu uz latu un vēstures atkārtošanos 90. gados, par leģendāro pieclatu monētu, par Latvijas Banku un tās izdotajām īpašajām monētām mūsdienās (grāmatā apskatāmi visu mūsdienu latu monētu un banknošu attēli), par latviešiem – naudas zīmju autoriem, tādiem kā mākslinieks Rihards Zariņš, kurš, darbodamies cara Krievijas valstspapīru spiestuves dienestā, radīja naudaszīmes – šedevrus. Jā, un uzzināsit arī, kā tapa Einara Repšes paraksts uz pieclatnieka, par ko grāmatā stāsta pats autogrāfa autors. Viņš stāsta, ka dēli, mazi būdami, nesuši viņam papīra gabaliņu un lūguši: “Tēti, parak­sties, tad tā būs nauda!”

Fakti


* Grūta izšķiršanās 1922. gadā bija par Latvijas naudas nosaukumu. Sākotnēji paredzētais franks vēlāk pārtapa par latu, taču tika apsvērti arī tādi nosaukumi kā velta, līga, saule, latva, dižā, ozols, pūķis.

* Lata dzimšanas diena ir 1922. gada 3. augusts, kad tika pieņemti noteikumi, saskaņā ar kuriem Latvijas naudas sistēmas pamatā bija zelts un naudas vienība – lats (0,2903226 g tīra zelta). Lata simtā daļa – santīms. Latvijas rubļa un lata maiņas kurss noteikts 50:1. Latvijas Republika bija vienīgā jaunā valsts, kas tik īsā laikā, gudri un taupīgi saimniekodama, nostabilizēja savu valūtu, iztiekot bez ārējā aizņēmuma. Bez ārējā aizņēmuma neiztika ne Igaunijas Republika, ne Lietuvas Republika.

* Pirmā kaluma piecu latu monētas, kurās uz apmales rakstītais vārds “DIEVS” atradās tieši virs tautumeitas galvas, ļaudis uzskatīja par laimes monētām – meklēja un krāja. Nākamajos izlaidumos šādas monētas nebija retums un tradīcija pamazām izzuda.

* 1934. gadā izlaista 50 latu zīme ar Ministru prezidenta K. Ulmaņa attēlu, bet 1938. gadā – 25 lati ar R. Maura veidoto Lāčplēša skulptūru, kas atradās Saeimas nama fasādē, reversā – likteņupe Daugava ar plostiem un raudošu Staburagu. Uz plostiem attēloti pieci plostnieki. Tautā bija nostāsts: “Kur ir sestais plostnieks? Atbilde: “Sestais plostnieks ir ūdenszīmē attēlotais Kārlis Ulmanis.””

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+