Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. decembris, 2013
Drukāt

Voldemārs Krustiņš: Komisija nebija nekāda sabiedriskā, bet valdības aizkulisēs sastādīta (9)

Foto - LETAFoto - LETA

Spriežot kaut vai no publiskajā telpā izplatītajām sabiedrības atsauksmēm, tā ir sadusmojusies par Zolitūdes traģisko notikumu sabiedriskās izmeklēšanas komisijas gaidāmajiem dārgajiem tēriņiem. Netīksme ir tik liela, ka domājamais sabiedriskās komisijas vadonis bijušais SAB (pretizlūkošanas) priekšnieks ģen. Kažociņš gluži loģiski rīkojies un atsacījies no viņam piedāvātā algotā amata. Tā jau parasti rīkojas pieklājīgi, inteliģenti cilvēki, negribot nokļuvuši neērtā situācijā.

Man šķiet, ka komisijas dalībnieku situācija noskaidrotos, ja sabiedrībai paskaidrotu, ka komisija nemaz nav nekāda sabiedriska komisija, bet ka tā faktiski ir valdības aizkulisēs sastādīta komisija un tās uzturēšanai kā valdības (manuprāt, premjera biroja) produktam naudas līdzekļus aprēķināja Valsts kanceleja.

Ja būtu par ko patiešām jāuztraucas, tad par to, ka valdība uzmetas par “sabiedriskas” komisijas (vai pat komisiju) konstruētāju, pieaicinot vien valdošām aprindām lojālas personas. Es nejustos izbrīnīts, ka pazīstamais žurnālists Lato Lapsa vai citi neatkarīgi pētnieki analītiķi, piemēram, Viktors Avotiņš un citi, nodibinātu savas, uzticamākas komisijas.

Tā kā patlaban tiek spriests par sabiedriskas izmeklēšanas komisijas sastāva atjaunošanu, nebūtu par skādi valdības komisiju vēl papildināt ar sabiedrības uzticību pelnījušiem dalībniekiem. Kaut ģenerāļiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Priecīgus Ziemassvētkus!

  2. Vienotības kabatas "komisija" Atbildēt

    Vienotības izmeklēšanas komisija
    Uzreiz pēc 21. novembra notikumiem laikam grūti būtu atrast kaut vienu cilvēku, kurš būtu iestājies pret īpašās sabiedriskās izmeklēšanas komisijas izveidi. Pēc līdz šim nepieredzētas traģēdijas to pieprasīja sabiedrība, veselais saprāts un citu valstu pieredze.
    Pavisam īpašu nepieciešamību pēc šādas komisijas vajadzētu piedzīvot valdošās koalīcijas politiķiem. No sabiedrības neuzticamības sirgstošajai valdībai tā būtu iespēja kaut uz laiku radīt iespaidu par atklātību un patiesu vēlmi labot jel ko esošajā valsts sistēmā. Īsts pirmsvēlēšanu sapnis.
    Domāts, darīts! Premjers Dombrovskis vēl pirms demisijas paspēja šādu ideju pieteikt. Process uzņēma savu virzību un koalīcijas sāka domāt, kurš tad komisijā varētu darboties. Un, sākās interesantākais. Protams, savā ierastajā stilā, pagaidām valdošā Vienotība bija parūpējusies, lai dalībniekus sabiedriskajā komisijā virzītu nevis pati sabiedrība, bet gan politiķi no pašas Vienotības rindām.
    Saeima pie šādām tiesībām – virzīt sabiedriskā komisijā savu pārstāvi – tā arī netika. Toties Rīgas apgabaltiesas tiesneses Ināras Šteinertes kandidatūru darbam komisijā Saeimas prezidijam pieteica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Iespējams, ka aiz izbrīna, prezidijs par to arī nobalsoja.
    Vienotības nu jau demisionējošais premjers komisijas sastāvam izvirzīja bijušo Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu. Bijušais specdienesta vadītājs kā sabiedriskās komisijas dalībnieks – diena, kad premjeram šī doma ienāca prātā laikam nebija tā veiksmīgākā. Tomēr Kažociņa kungs nu atrod sevi vadot šo it kā sabiedrisko institūciju.
    Sabiedrība par atklātību “Delna” – Vienotības spoguļattēls un Sorosa fonda finansējuma saņēmējs. Uz iepriekšējo kandidātu un to atlases fona izskatās kā puslīdz cienījams veidojums, vismaz nosaukums glīts. Vienotība viņus arī regulāri ņem līdzi uz Ministru kabineta sēdēm, nodrošinot sabiedrības līdzdalības šķietamību.
    Pavisam miglā tīta ir uzņēmējas un pārvaldības speciālistes Baibas Rubesas parādīšanās komisijas dalībnieku vidū. Kundzes līdzdalību varētu mēģināt izskaidrot ar ekonomikas ministra Pavļuta parakstu zem Ministru kabineta rīkojuma par komisijas izveidi un saistīt ar Reformu partijas interesēm. Taču pavisam nesen kādā intervijā Rubesas kundze atklāti atzina „ka viņa simpatizē partijai “Vienotība”, Reformu partijai, “pat Tautas partijai””.
    Ļoti interesants ir arī sabiedriskās komisijas nolikums. Kāds taču bija rakstījis šo dokumentu… Visticamāk premjera padotībā esošā Valsts kanceleja. Sabiedrība tajā procesā noteikti dalību neņēma, jo kā gan tā varētu ierakstīt, ka – „Komisijas sēdes ir slēgtas. Komisijas priekšsēdētājs var pasludināt komisijas sēdi par atklātu.”?
    Atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam par komisijas izveidi, finansējuma pieprasījumu komisijas darbībai varēja iesniegt vienīgi komisijas priekšsēdētājs Kažociņš, saskaņojot to ar Finanšu un Tieslietu ministrijām.
    Tas arī bija jaunizceptā sabiedriskā veidojuma priekšniecības pirmais un nozīmīgākais darbs – paredzēt sev algas un radīt komfortu sabiedriskā pienākuma pildīšanas vārdā. Nākamais darbs, ko izpildīja šie sabiedrības darboņi, bija vēstule Ziedot.lv, ar pārmetumiem, ka ziedojumi neesot pienācīgi labi sadalīti. Nu ja, laikam jau pēc šo četru cilvēku domām, arī tautas savāktos ziedojumus, pirmkārt, vajadzēja iedalīt viņiem. Gadījumam, ja ar 150 tūkstošiem tomēr nepietiks.
    Šīs komisijas epopeja diemžēl ir spilgtākais piemērs tam, cik ļoti izkropļots priekšstats par mūsu valsti, sabiedrību un lietu gaitu ir Vienotībai un visai valdošajai koalīcijai. “Sabiedrisks” darbs par 150 tūkstošiem latu, algu noteikšana kā pirmais darbs, pirms meklēt iemeslus 54 cilvēku traģiskajai nāvei, putrošanās un meli par to kurš, kad un kādā apmērā pirmais runāja par naudu. Tāda ir Vienotības izmeklēšanas komisija.
    Tai pretstatā ir desmitiem sabiedrībā pazīstamu cilvēku, advokātu, ekspertu, bijušo izmeklētāju, mājsaimnieču un bojā gājušo tuvinieku, kuri palīdzēja un turpina palīdzēt bez atlīdzības. Latvijas iedzīvotāji, kuri ir savākuši miljonu latu, lai atbalstītu nelaimē cietušos un brīvprātīgie, kuri par saviem līdzekļiem traģēdijas naktīs baroja glābējus un cietušo tuviniekus. Šie cilvēki ir patiesā Zolitūdes sabiedriskā komisija. Šie cilvēki ir iemesls, kāpēc pastāv Latvijas valsts. Šie cilvēki, nevis Vienotība.

  3. Krustiņ! Nestāsti te par sabiedrības atsauksmēm. Šo komisiju vajadzēja “noēst” un “ietekmes žurnālisti” to arī izdarīja. Jo tā izskatījās pārāk godīga un zinoša. Vai arī Kažociņu tu uzskati par negodīgu cilvēku?

  4. Koperfilda triki, bet ne cirkā, bet valstī, kuru sauc par Latviju. Vai Latvija tādus triku meistarus pelnījusi? Laikam jā, jo paši balsoja, tad par banāniem, tad par – kā varu nesolīt, tad par… jau aizmirsu.

  5. Nožēlojama valdība, nožēlojama komisija, nožēlojama valsts.

    • Pats esi nozelojams. Kas tur noraustija no neatkarigas komisijas? Tas ir jautajums> Ne jau ar lielajiem vederiem tie kaut ko izmekles.

  6. Valdošie grib radīt ilūziju ,ka vara pieder tautai un visi ir vienādi likuma priekšā.

  7. Ja kāds grib rīkot sabiedrisku komisiju, tad lai rīko, taču valdībai gar to nevar būt nekādas daļas. Cilvēki tur pulcējas un darbojas ar saviem vai savāktiem līdzekļiem katrs savu iespēju robežās. Tāda ir sabiedriska komisija. Ja jau valdība pati kaut ko rīko, tad nevajag pūst miglu acīs un saukt valdības komisiju par sabiedrisku. Turklāt no cietušo viedokļa valsts ir līdzatbidīga par notikušo kā par noziedzīgu nolaidību. Valsts pati ir atbildētāja šajā lietā, līdz ar to tā nevar būt “neitrāla”. Un visbeidzot – kāda tur “sabiedriska izmeklēšana” – ko tad tur tantas un onkuļi vēlreiz analizēs sabrukušo konstrukciju nestspēju vai pratinās izdzīvojušos lieciniekus ?

Draugiem Facebook Twitter Google+