Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
20. aprīlis, 2012
Drukāt

Naudu – tikai par darbu


eleja3_vs_5

Daudzas lietas jau ir nokavētas, izveidojusies ļaužu kategorija, kurai zudusi motivācija strādāt. Tāpat vien maksātā pabalstu nauda cilvēkus ir sabojājusi, teic Elejas pagasta pārvaldes vadītājs Leonīds Koindži-Ogli, vērtējot Labklājības ministrijas ieceri steigšus reformēt pašreizējo pabalstu izmaksas kārtību, kas paredz izskaust ļaunprātīgos pabalstu saņēmējus un mudinātu cilvēkus atgriezties darba tirgū.

“Vienkāršāk ir doties pēc pabalsta. Jo salīdzinājumā ar tiem, kuri strādā, starpība naudas izteiksmē nav liela, kādi pārdesmit lati. Tikai vienam ir jāstrādā, bet otram ne. Mēneša beigās, kad maksā pabalstus, cilvēki uz pārvaldi nāk kā pēc algas. Rindās stāv.” L. Koindži-Ogli ilgus gadus vadījis Elejas pagasta padomi, tad astoņus gadus strādājis valsts iestādē Rīgā. Bet, atgriezies Elejā pagasta pārvaldnieka amatā, secinājis, ka nekas šajā laikā nav mainījies – uzvārdi tie paši, bet nu pēc palīdzības nāk daudzu pabalstu saņēmēju bērni.

“Nav pareizi, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem valsts izmaksā naudu, neko neliekot darīt. Naudu drīkstētu maksāt tikai par darbu.” Līdzdarbības pasākumi, ko tagad prasa no pabalstu saņēmējiem, nav vērtējami nopietni. Domāt par darbu, izlikties, ka meklē darbu, iestāties bezdarbniekos – tā esot līdzdarbība. Agrāk tomēr visiem likām kaut ko reālu darīt, secina pārvaldnieks.

“Mūsu pagasts Jelgavas novadā ir līderis izmaksāto pabalstu ziņā. To sekmējis arī tas, ka Elejā atrodas Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) klientu apkalpošanas punkts un bezdarbnieku reģistrācija notiek tepat uz vietas, nekur nav jābrauc. Citos pagastos pabalstu saņēmēju ir mazāk,” stāsta L. Koindži-Ogli.

 

“Gribētu, lai par mani maksā nodokļus”

Elejas pagasta pārvaldes ēkā sastopam Tatjanu, kura nupat kā pieteikusies garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstam. Iepriekšējo saņēmusi decembrī – 73 latus. Tagad būs 53 lati. Ziemas mēneši ir tukši – bez darba un iztikas līdzekļiem, bet nupat atsākas sezona lauksaimniecībā. Elejas apkārtnē ir daudz stipru zemnieku, kas audzē kartupeļus un dārzeņus. Tagad saimnieki aicina piķēt stādiņus. Saimnieks Tatjanai maksājot vienu latu stundā, turklāt bez maksas piedāvā arī izaudzēto – gan dārzeņus, gan augļus un ogas. Nav vajadzības kopt pašai savu dārziņu, patiesībā tam vasarā pat neatliktu laika.

 

Tatjana neslēpj, ka strādā neoficiāli, bet ne jau savas vainas pēc. “Ļoti gribētos, lai saimnieks par mani maksātu arī nodokļus. Man ir tikai 25 gadu darba stāžs. Vajadzētu vēl piecus gadus klāt, lai vēlāk saņemtu iespējami lielāku pensiju. Bet, nemaksājot nodokļus, darba stāžā nekas netiek ieskaitīts.”

 

Trim citām Elejas iedzīvotājām, kas tāpat kā Tatjana jau gadiem ilgi strādā pie zemniekiem, situācija pirms trim gadiem krasi mainījās. Tagad saimnieks viņas pieņēma darbā oficiāli – noslēdza līgumu, maksā nodokļus.

Tatjana teic, ka vismaz vasarā darbu pie apkārtnes zemniekiem varot atrast. “Kas grib, tas strādā,” viņa saka. Protams, Jelgavā būtu lielākas izredzes, taču tad jārēķinās ar prāviem izdevumiem par transportu. Autobusa biļete vienā virzienā maksā 1,20 latus. To varot atļauties tikai tie, kuri pelna krietni vairāk par minimālo algu.

Pa ziemu iekrājas visu maksājumu parādi. Labi, ka ir cilvēki, lielākoties pensionāri, kas uzticas un no kuriem var aizņemties. Tatjana, tiklīdz saņem naudu, uzreiz cenšas parādu atdot. Viņa arī pati nesēž, rokas klēpī salikusi. “Man ir šujmašīna, izliku sludinājumus, ka piedāvāju šūšanas pakalpojumus. Divi cilvēki piezvanīja. Bet iedzīvotājiem nav tādas rocības, lai uzšūtu sev ko jaunu.”

 

Sieviete ir pirmspensijas vecumā, tāpēc nobažījusies par valdības ieceri paaugstināt pensionēšanās vecumu. “Meklēju pastāvīgu darbu, zvanu, rakstu, bet, tiklīdz padzird, ka man jau 55, atsaka. Viņiem vajag darbiniekus, kas ir jaunāki par 45 gadiem,” stāsta Tatjana.

 

Savukārt L. Koindži-Ogli lēš, ka pensijas vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem radīs nelabvēlīgu ietekmi uzņēmējdarbībai. “Tagad daudzi nemaksā nodokļus. Vai zemnieks to darīs, ja jau tagad nav pārliecināts, ka tik ilgi vispār nodzīvos.”

 

Meita – 
mammai uz kakla?

Tatjanai līdzi uz sociālo dienestu atnākusi meita, deviņpadsmitgadīgā Marina. Arī viņa ir bez darba, turklāt bez vidusskolas izglītības un profesijas. Pēc pamatskolas tālāk vairs nav vēlējusies mācīties. Kopš ceturtās klases mācījusies vietējā skolā, lai apgūtu latviešu valodu. Mamma joprojām runā tikai krieviski. Viņa domā, ka tieši valodas dēļ meitai radušās grūtības mācību vielas apguvē.

Vai Marina tagad dzīvos mātei uz kakla? Tā nebūs, jo pa vasaru strādās kopā ar mammu zemnieksaimniecībā. Jauniete neslēpj, ka šie darbi, īpaši ravēšana, viņai neiet pie sirds. Kad tincinu, ar ko savā dzīvē gribētu nodarboties, paziņo, ka labprāt strādātu par frizieri. Taču par to, kur šo profesiju var apgūt, pagaidām neesot interesējusies.

Mammai šajā sakarā esot iemesls vaicāt – kāda jēga izglītībai? Viņas vecākā meita ieguvusi augstāko izglītību, vienlaikus gan studējusi, gan strādājusi, maksājusi milzu naudu par studijām. Ieguva ekonomista atestātu, tomēr darbu Latvijā neatrada. Nācās doties uz Angliju. Tagad tur, svešumā, iestrādājusies, iedzīvojusies, atpakaļ vairs nebraukšot.

Kura pienākums būtu veidot jaunas darba vietas valstī? Tatjana spriež – droši vien kaut kas būtu jādara arī valstij, jo iedzīvotāji taču maksā nodokļus.

 

Tatjana kopā ar meitu pārstāv divas lielākās bezdarbnieku grupas valstī – jauniešus vecumā līdz 24 gadiem un pirmspensijas vecuma iedzīvotājus. Tādu jauniešu – ilgstošo bezdarbnieku – ir vairāk nekā 15 tūkstoši, savukārt cilvēku vecumā virs 45 gadiem – ap 45% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem.

 

“Kas cits tādiem kā es atliek? Pabalsti. Kauns dzīvot no pabalstiem, bet visa dzīve vienos parādos – par dzīvokli parāds, kaut drusciņ jācenšas samaksāt, bet ko no 53 latiem samaksāsi?” spriež sieviete, kas savulaik no Rīgas pārcēlusies uz Eleju. Te, lauku vidē, viņai patīk, esot apmierināta. Ja vēl būtu pastāvīgs darbs…

 

“Ko es kā muļķis staigāšu!”

Elejas pagasta sociālā darbiniece Marita Grantiņa par Tatjanu saka – viņa ir strādīgs, godīgs cilvēks, vismaz tieši pasaka, cik nopelnījusi pie saimnieka, lai gan tas nevienā datu bāzē nav fiksēts un to nebūtu iespējams pārbaudīt. Daudzi šo situāciju izmanto savā labā – noliedz, ka strādā neoficiāli. Tatjana ir viena no retajiem, kas to neslēpj, lai gan zina, ka par šo summu piešķirtais pabalsts tiks samazināts. Sezonas laikā palīdzība viņai nebūs vajadzīga un to arī neprasīšot.

Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas apgalvo, ka mēnesī iztiek ar piešķirtajiem 40 latiem GMI pabalsta naudas. M. Grantiņa šaubās, vai tas vispār ir iespējams. Viņa pārliecinājusies, ka vairākumam pabalsta saņēmēju ir vēl citi finanšu avoti, piemēram, vienam māsa apmaksā dzīvokli un rēķinus, lai brālis nepaliktu bez jumta virs galvas. Otram vecāki atvēl kādu latu no savām pensijām. Daudzi iedzīvotāji piepelnās īslaicīgos gadījuma darbos, par kuriem, protams, sociālajam darbiniekam neko nestāsta. Piedzīvoti pat kuriozi, kad darba vietas izsniegtajā izziņā algas vietā tikai nullītes.

Cik daudz varētu būt ļaunprātīgo pabalstu saņēmēju? Ar mānīšanos pie pabalstiem tikpat kā nav iespējams tikt, apgalvo sociālās darbinieces. Visas ziņas tiek pārbaudītas pašlaik pieejamās datu bāzēs, ko nodrošina VSAA, NVA, CSDD, datorizētā Zemesgrāmatu nodaļa. Turklāt pagasta iedzīvotāji cits par citu daudz ko zina un pastāsta arī sociālajam dienestam.

 

Lielākā problēma esot ilgstošie bezdarbnieki, tādi, kuri nav strādājuši jau vairāk nekā desmit gadus un vairs nav piedabūjami līdzdarboties, tas ir, aiziet kaut uz pašvaldības iestādēm apjautāties par darba iespējām. “Ko es kā muļķis staigāšu pa Eleju, tu taču zini, ka darba nav!” viņi saka. Pierod pie mazā pabalsta, faktiski eksistē, nevis dzīvo.

 

Dažs gan atklāj – tur nopelnīju kartupeļus, kāpostus, dārzeņus, citur – biezpienu, krējumu, bet ienākumu man nav. Taču arī graudā saņemto atlīdzību var novērtēt naudā, uzskata sociālā darbiniece Ineta Freimane. Bet, ja strādā neoficiāli, to viegli noskaidrot, aizbraucot apsekojumā. Ja nav mājās vienreiz, otrreiz, tad, ļoti iespējams, bezdarbnieks strādā nelegāli, tajā pašā laikā saņemot arī pabalstu. “To ātri uzzinām, jo pasaule ir maza. Tad vainīgajam pabalsta nauda ir jāatmaksā.”

Pēc pabalstiem nākot arī tādi, kuriem pieder mašīnas ar lielu degvielas patēriņu. Kad prasa, kur ņem naudu, lai veiktu apskati, nopirktu degvielu, aizbildinās – es reti izbraucu. Tomēr ikdienā redzams, ka brauc gan, un ne tik reti, stāsta G. Rozenšteina.

 

Neko mainīt 
vairs nevēlas

Elejā visiem darba nepietiek. To galvenokārt nodrošina pašvaldības iestādes – skola, sociālās aprūpes centrs, ģimeņu krīzes centrs. Bet ir arī uzņēmumi un lielas zemnieksaimniecības. Jābūt lielai motivācijai, lai darba meklējumos dotos uz pilsētu, kaut vai uz Jelgavu. Tam nepieciešama nauda transporta izdevumiem.

Runājot par bezdarbu, pagasta pārvaldnieks L. Koindži-Ogli piebilst – lai gan bezdarbnieku rindas īpaši retākas nekļūst, tomēr kārtīgus darbiniekus konkrētā brīdī arī nav iespējams sameklēt.

 

Piemēram, pagastā nav varējuši atrast cilvēkus, kas būtu ar mieru strādāt par aizvietotājiem pansionātā un bērnunamā, kad saslimst kāds no pastāvīgajiem darbiniekiem. Izglītības un kvalifikācijas līmenis ir nepietiekams.

 

Sociālā darbiniece Gita Rozenšteina novērojusi – līdz šim sociālā dienesta klienti pārsvarā bijuši vecāka gadagājuma cilvēki, tagad arvien biežāk pēc pabalstiem nākot gados jauni iedzīvotāji. Viņi ir bez nopietnas izglītības, daudzi nav beiguši pat pamatskolu. “Trīsdesmitgadīgai sievietei ar 9 klašu izglītību jautāju, kāpēc neko nav piemācījusies klāt. Viņa brīnās – ko jūs, esmu jau veca, kāpēc mācīties! Dažs mācās visu mūžu, tāpēc mani uztrauc, ka vairojas to cilvēku skaits, kuri savā dzīvē neko nevēlas mainīt,” teic sociālā darbiniece G. Rozenšteina.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+