Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. jūnijs, 2014
Drukāt

“LA” konkursa laureāte no Nautrēniem izpētījusi savu dzimtu, apzinot 2300 radinieku (10)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzes” konkursā “Sieviete Latvijai 2013” nominācijā “Pie Dieviņa gari galdi” suminājām sievietes, kuras rūpējas par savas dzimtas vēsturi, iekārto muzejus, piemiņas istabas, glabā senlietas. Andra Zubko-Melne ir izpētījusi sava tēva mātes dzimtu septiņās paaudzēs ar 530 personām un pirms pāris gadiem sarīkoja dzimtas salidojumu. Bet tā jau ir tikai viena dzimta, pavisam Andra ir apzinājusi 2300 savu un vīra radu. Kas viņu rosina pētīt, ko tas dod?

Andra Zubko-Melne strādā kartogrāfijas jomā. Viņa ir Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Austrumu reģiona vadītāja. Aģentūras speciālisti zīmē topogrāfiskās kartes visai Latvijai. Bet viņas vaļasprieks nu jau divdesmit trīs gadus ir dzimtas vēstures pētīšana.

– Dzīvojat Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā. No Rīgas raugoties, ļoti tālu…


– Es piedzimu, uzaugu un pabeidzu vidusskolu Rīgā. Tur savulaik satikās mani vecāki, lai gan viņu dzimtās mājas Latgalē atradās tikai kādus septiņus astoņus kilometrus viena no otras. Latgale ir manu senču zeme. Atmodas laiks sakņu apziņu saasināja vēl vairāk, un astoņpadsmit gadu vecumā izdomāju – dzīvošu Latgalē. Visi mani centās atrunāt. Bet es nepakļāvos. Vispirms iestājos ekonomistos Jelgavā, neklātienē. Kad 1989. gadā izrakstījos no Rīgas, pasu daļā man vaicāja, vai saprotu, ko daru, atpakaļ Rīgā tikt nebūs tik vienkārši. Teicu – man arī nevajag, apzinos, ko daru, un devos uz pagastu, kur mani vecāki bija dzīvojuši. Un biju gatava uz visu. Brīva esot meža tehniķa vieta kolhozā. Domāju – man, rīdziniecei, kas pazīst tikai liepu un bērzu!? Bet tiku galā. Ļoti paveicās ar darbabiedriem, mani aizsūtīja uz kvalifikācijas celšanas kursiem, skaidroja, mācīja. Kad sākās zemes reforma, pagasts mani uzaicināja par zemes ierīkotāju.

– Latgalē bijāt nokļuvusi, bet kad sākāt pētīt radu rakstus?


– Tad arī sāku. Tas bija 1991. gads, mantinieki brauca atgūt zemi, katrs ar savas dzimtas stāstu. Tik daudz uzzināju par savu pagastu! Bet par manas dzimtas vēsturi stāstīja mana tante, kura nodzīvoja 97 gadus. Sākumā domāju – nu lai jau stāsta, es uzklausīšu. Bet tad notika “klikšķis”, sapratu – tante ir jau krietnos gados, kurš vēl to zina un spēs pastāstīt? Un 1993. gadā sāku atmiņas pierakstīt, veidot pirmos dzimtas kokus. Tolaik tas vēl nebija populāri. Kad apprecējos, pierakstīju arī vīra vecmammas atmiņas. Esmu vākusi ziņas arhīvos, draudžu grāmatās. Kad parādījās internets, izmantoju Latvijas Valsts arhīva meklēšanas iespēju “Radu raksti”. Strādāju arī naktīs, jo tad internets ir ātrāks. Savai meitai esmu sameklējusi septiņas mūsu dzimtas paaudzes, tās nākušas no vienas – Nautrēnu – draudzes Rogovkas baznīcas. Tālāk jau meita pati papildina dzimtas koka augšējos zarus.

– Ieteikuma vēstules autores jūs slavēja par dzimtas salidojuma rīkošanu.


– Jā, sarīkoju tēva mammas dzimtas salidojumu. Tā dzimta vēstures griežos ir visvairāk cietusi. Vecmammas brālis pirms Pirmā pasaules kara devās uz Petrogradu peļņā. Kad sākās agrārā reforma, vecmammas māsa izceļoja uz Kurzemi zemes meklējumos. 2011. gadā izdomāju, ka rīkošu salidojumu, un pusgadu tam intensīvi gatavojos. Pazīstamākos apbraukāju, izrevidēju viņu fotoalbumus, atradu dzimtas vecākos cilvēkus, kuri spēja bildēs redzamos atpazīt. Nebija nekādi joki, jo tēva mammai bija astoņi brāļi un māsas, un par katru izveidoju fotokolāžu ar 50 bildēm. Dzimtas salidojums nāca viegli. It kā kāds no augšas palīdzēja, jo visi organizatoriskie darbi veicās raiti, neviens, ko uzrunāju, neatteica palīdzēt. Sabrauca 105 cilvēki. Ar tām emocijām varēju vēl ilgi metru virs zemes staigāt, tāds pacēlums! Salidojuma rosināta, mana māsīca Anniņa atrada onkuli Austrālijā.

– Vai kuplā radu lokā var just, kas dzimtai raksturīgs?


– Mūsu dzimtas ļaudis apveltīti ar labu atmiņu. Arī man tāda ir. Pašvaldībā man bija jāstrādā ar personu datiem, un vēl tagad atceros pagasta cilvēku dzimšanas gadus. Kalendārā vārda dienas jau skolas laikā zināju no galvas. Mājās bija noplēšamais kalendārs, un man patika noplēst lapiņas. Katru gadu noplēšot un izlasot vārdu, tas taču iespiežas atmiņā! Dzimtā visi tiecās pēc izglītības. Piemēram, kā rīkojās mana tēva mamma? Mans tēvs viņai piedzima pāris mēnešu pēc sava tēva nāves. Bet viņa teica, ka staigās plika un nabaga, bet savus piecus dēlus izskolos. Un tā arī bija. Vecākais mācījās Aglonas ģimnāzijā, pašmācībā apguva sešas valodas un 1939. gadā iestājās Latvijas Universitātē, bet 1941. gadā viņu izveda uz Sibīriju, kur pēc gada viņu nošāva, “periodika. lv” izlasīju – kad uz Aglonas ģimnāziju bija atbraucis Munters, tēva brālis viņam pasniedzis ziedus. Dzimta bija arī strādīga. Vecāsmātes brālis 1937. gadā Latgales zonā ieguva 1. vietu kā progresīvākais lauksaimnieks, un balvā abi ar sievu saņēma zelta pulksteņus ar gravējumu. Bet otrās vietas ieguvēji – lielus vilnas pledus. Sievai kārojies pleds un viņa purpinājusi – kāpēc gan mums pirmā vieta, ko ar to zelta pulksteni darīt?

– Vai, dzimtas koku pētot, viss kļūst skaidrs?


– Reģistros ir arī caurumi, šķir un šķir, un nevari savu radu atrast. Ir nostāsti, ka, bērnus kristījot, līdz baznīcai nemaz nav tikuši. Vai arī ir piemirsts iereģistrēt, visādi taču dzīvē ir gājis. Arī rakstītāji ir bijuši dažādi. Reizēm, bērnu reģistrējot, ir sajaukti dzimumi. Jā, kūma aizved nokristīt puikas, bet izrādās, tās ir meitenes. Kas tikai nav bijis!

– Kādas tautības ir jūsu radu saimē?


– Manas vecvecmammas māte bija puspoliete. Pārējie ir tīri latgalieši. Nautrēnu pagasts bija unikāls gan Latvijas laikā, gan padomju gados, tur dzīvoja 97% latviešu. Kad 80. gados sacēla Līvānu mājas, tur sagāja dzīvot arī cittautieši. Bet nebija krievu skolu, un viņi ilgi nepalika, aizgāja citur. Ir varbūt palicis kāds guculis vai ienācis kāds baltkrievs, bet Nautrēni ir ļoti tīrs latgaliešu pagasts.

Bet jūsu uzvārds Zubko izklausās pēc ukraiņu…


– Ilgi pētīju, bet beigās viss izrādījās ļoti vienkārši. Manam vecvectēva tēvam uzvārds ir Zaļūksnis. Divi viņa dēli ir Zaļūkšņi, bet divi – Zubko. Varbūt, tās ir iesaukas, kas kļuvušas par uzvārdiem. Zubka… iespējams, ir bijis zobgalīgs. To var tikai minēt.

– Bet otrai vecmammai jau vēl interesantāks uzvārds – Veļikan, tulkojot no krievu valodas – milzis… 


– Kādam radiniekam cara armijā vaicāts uzvārds, viņš atbild – Veļikan. “Veļikan, tak vižu, no kak famiļija?” (“Redzu, ka milzis, bet kāds ir uzvārds?” – no krievu val.). Sākumā dzimtas uzvārds bijis Locmers, pēc tam reģistros parādās Veļikans. Nevarēju atrast vecāsmammas dzimšanas reģistru. Zinu gadu, nu nav tāda uzvārda. Izrādās – Locmers, bet laulājusies jau kā Veļikāne. Tautas skaitīšanā viņas vecāki saskaitīti kā Veļikāni, bet vēlāk miruši kā Locmeri. Ja to nezini, pārtrūkst stīgas un vairs nesaproti, pie kā ķerties.

– Ko dara jūsu dzimtas galotnīte – meita Laura Melne?


– Laura man palīdzēja sameklēt dzimtas koka jauno paaudzi. Viņai arī piemīt mūsu dzimtas labā atmiņa un izglītības alkas. Laura ieguva galveno balvu “Maxima” rīkotajā stipendiju konkursā humanitārajās zinātnēs “Latvijas izcilnieks”. Vidusskolas klasēs valsts olimpiādēs viņa ieguva divas zelta un vienu bronzas medaļu vēsturē un divas zelta medaļas latviešu valodā un literatūrā. Man ir prieks, ka bērns no Latgales var dabūt 1. vietu latviešu valodā. Tas tikai pierāda, ka latgaliešu valodas prasme nevienam netraucē. Kad veikalā vai bērnudārzā dzirdu, ka kāds ar savu bērnu runā latgaliski, tas man ir kā sīrups dvēselē. Problēma ir bērnudārzos. Tur runā latviski, un, atnākot mājās, bērns runā latviski un vecāki turpina. Domā, ka tā bērnam būs vieglāk, bet nebūs. Zūd arī daudzi vārdi, ko agrāk lietoja. Biju nerātns bērns, tāpēc atceros vārdus škendeiba – nedarbs un šeļma – palaidnis. Vasarā mugurā man bija rindaki – brunči un skusteņš – lakatiņš. Bet visspilgtāk atmiņā palicis vārdu savienojums okys syrūbs, tie ir akas grodi. Vārds syrūbs man asociējās ar vārdu sīrups, un nevarēju saprast, kāda saistība akai ar sīrupu. Tā ir tā dzīvā valoda, kas pamazām izzūd, ja valodu nenodod mutvārdu ceļā no paaudzes uz paaudzi.

– Vaicājums tāds – jūs strādājat, pētāt savu dzimtu, ko vēl esat iecerējusi?


– Šogad mūsu Rogovkas baznīcai aprit 100 gadu. Jubilejai par godu esmu sagatavojusi grāmatu par Nautrēnu Romas katoļu draudzes vēsturi. Grāmatā ir dažādu arhīvu materiāli, publikāciju apkopojums un atmiņu stāstījumi, kas papildināti ar vēsturiskajām un mūsdienu fotogrāfijām. Finansējums vēl tiek meklēts, bet ceru, ka ar labvēļu palīdzību grāmata ieraudzīs dienasgaismu. No Nautrēnu draudzes ir nākuši 20 priesteri, piemēram, Jānis Pujāts, Jāzeps Rancāns, Nikodems Rancāns… Priesteri ir aicinājuši zemniekus skolot savus dēlus, un spējīgajiem un gudrākajiem paši palīdzējuši nokļūt ģimnāzijās un tālāk uz Pēterpili. Tie gaišie prāti nav mirklī radušies. Dziesminieks Pīteris Miglinīks (1850 – 1883) pirmoreiz mūsu tautas vēsturē tiesā uzvarēja Zaļmuižas muižkungu. Tāpēc par rogovkiešiem mēdz teikt: “Troks voi nu Rogovkas!”, tādējādi skaidrojot, ka tikai trakais var atļauties iesūdzēt tiesā muižkungu un uzvarēt tiesu. Arī mani sauca par traku, kad no Rīgas aizgāju uz Latgali dzīvot.

No vēstules


No Mārītes Zubko un Mārītes Veļikānes ieteikuma vēstules: “Andra ir īsts patriots, kam rūp sava novada, bet galvenais – savas dzimtas izpēte. Pats saviļņojošākais notikums bija 2011. gada 6. augustā, kad Andra sarīkoja pirmo dzimtas saietu. Andra mūs visus bija mīļi ieaicinājusi – visus, kas esam šai saulē no visiem Latvijas novadiem, Pēterburgas, Ukrainas, Sibīrijas un Šveices… Uz šo pasākumu ieradās 105 dzimtas pāsrtāvji un katrs varēja apskatīt vareno dzimtas koku un priecāties par piederību pie tā. Andra spēj pastāstīt un iepazīstināt ar katru dzimtas atzaru, tie ir “Likteņa līdumnieku” cienīgi stāsti, kas turpinās.”

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Andra,malacis..tā turēt….

  2. Dzimtā ir spēks!Prieks ,ka ir tādi uzņēmīgi cilvēki! Saknes ir svarīgas!Lai veicas turpmāk!

  3. Sveiciens Rogovka no Zemgales! Malači, lai tādi ļaudis Latgalē vairojas. Lai Dievs Jūs svētī, Andra.

  4. Priecājos par novērtējumu!!!Malacis!!!

  5. Ļoti iedvesmojoši, tās ir saknes, tā ir cita dzīvošana, smieklīgas smieklīgi komentējis.

  6. Malacis,prieks par tevi

  7. Tāda “rakāšanās pa savām saknēm” .. un kāda tam visam jēga? Pasaules kultūrā ir tāds jēdziens par to, ka “pētīt savu nabu” 🙂 Tas ne ar ko neatšķiras. Noskaidrot, ka jā, arī man , tāpat kā citiem cilvēkiem, ir divas rokas, ir galva, ir deguns, arī man ir vecāki, arī es cēlies no četriem vecvecākiem, astoņiem vecvecvecākiem… Bet kādu jaunu atziņu tas dod sabiedrībai, informācija, kā saukuši manu vecvecvecvecmāmiņas pusbrāļa pirmo sievu un cik gadus viņi nodzīvojuši Zaķupurvā, pirms pārcēlušies uz Bebrumuižu… Un kā sauc manus brālēnbrālēnus, kuriem iaveidojusies sava dzīve un nekādas intereses par šo, mūsējo dzimtas atzaru. Tas viss ir nozīmīgs tikai vistuvākajiem, mīļajiem un draudzīgajiem, un tam nav nekādas nozīmes ārpus ģimenes. Man šķiet, ka ar dzimtas pētīšanu (un publicēšanu) cilvēks grib kaut kā celt savu paša nozīmīgumu. Vai tas vajadzīgs? Nu, domāju, ka tam, kam ikdiena un prāts ar citām lietām aizņemts, tas ir kā zivij lietussargs :))

    • tas ir nevis smieklīgi, bet nožēlojami, kad tādi ļautiņi bāžas ar saviem spriedelējumiem un vēl piesauc pasaules kultūru.

    • Vajag atziņu “sabiedrībai”? Lūdzu! Cilvēks “dzīvo” tik ilgi,kamēr viņu atceras.Tajā mūsu latviskuma spēks un saknes!Bet citu kapu kopiņas kapos nolīdzina jau dažus gadus pēc apbedīšanas…Vēji skrien un aizskrien,bet cilts saites ir cilvēkmīlestības nozīmīgs piemineklis nākotnei.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+