Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. jūnijs, 2015
Drukāt

Nav dokumentu, nav pētniecības (7)

Foto - LETAFoto - LETA

Visvaldis Lācis

Kā bija sagaidāms, Latvijas Pilsoņu kongresa (PK) izveides 25. gadadienai veltītā konference Kara muzejā noritēja kaislību pavadībā. Kad sāka iet pavisam karsti, klātesošos pie kārtības sauca agrākais “pilsoņu” delegāts Visvaldis Lācis. Tā bija pirmā tik plašā PK problemātikai veltītā vēstures konference.

Pilsoņu kongresa nopelni līdz ar vietējo padomju un trimdas lomu pieder aizmirstajām valstiskās neatkarības atjaunošanas cīņas epizodēm. Tautas apziņā parasti visi nopelni tiek Latvijas Tautas frontei (LTF), tomēr PK bija atmodas laika lielākais tautas pašorganizēšanās piemērs. No 1989. līdz 1990. gadam, padomju okupācijas apstākļos, tika reģistrēti vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu – tie, kas bijuši pilsoņi okupācijas brīdī, un viņu pēcnācēji. Kongresa aktīvisti rīkojās saskaņā ar Satversmes principu, ka valstī varas avots ir Latvijas tautas pilsoņu kopums. PK augstākā pārstāvniecība bija Pilsoņu kongress, ko ievēlēja 1990. gada aprīļa beigās. Kongresa izpildinstitūcija “Latvijas Komiteja” pieprasīja Latvijas valsts “de facto” atjaunošanu, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi. Kongress un Pilsoņu komitejas, citējot Kara muzeja vēsturnieku Jāni Maurīti, bija “sargsuns, kas stāvēja aiz Augstākās padomes muguras”. PK neļāva LTF cīņā par neatkarību kļūt par daudz mērenai; palīdzēja turēt kursu uz 1918. gada Latvijas Republikas atjaunošanu, nevis “jaunu” Latvijas valsti, uz ko pat vēl 1990. gada sākumā mudināja ne viens vien LTF “spices vīrs”. Taču pilsoņu organizācijai bija arī tā laika situācijā neīstenojamas idejas un garām palaistas iespējas.

PK Latvijas neatkarības atjaunošanā pārstāvēja starptautiski tiesisko ceļu pretstatā LTF, kas īstenoja parlamentāro ceļu, pārvēršot padomju okupācijas varas institūcijas par savu politisko mērķu īstenotājām. Profesors Inesis Feldmanis atgādināja, ka 1989. gadā, atmodai sākoties, sabiedrībā nepastāvēja vienots viedoklis, kuru ceļu izvēlēties. Bet praksē “AP lielās iespējas izdevās apvienot ar vienīgo tiesiski korekto un latviešu nācijas interesēm atbilstošo Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas koncepciju, kuru pārstāvēja pilsoņu kustība”.

Kamēr LTF nebija ieguvusi kontroli pār AP un izveidojusi valdību, PK ceļš pastāvēja kā rezerves variants gadījumam, ja parlamentārais neizdotos. Kad LTF ieguva varu AP, pilsoņu kustība savu nozīmi strauji zaudēja un tika atstumta.

Pasākumu kopīgiem spēkiem rīkoja Kara muzejs, valsts pētījumu pro­gramma “Letonika”, Pilsoņu kongresa fonds un LU Latvijas Vēstures institūts, turklāt iznāca, ka vislielāko jucekli zālē radīja tieši institūta vēsturnieka Artura Žvinkļa referāts. Žvinklis norādīja uz vairākām pretrunīgām detaļām. Piemēram, formāli juridiski 1989./1990. gadā vēl nevarēja balstīties 1922. gada Satversmē, jo tās darbība bija apturēta pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Tāpat neviens nebija atcēlis Kārļa Ulmaņa Ministru kabineta pieņemtās Pavalstniecības likuma izmaiņas, kas atņēma Latvijas pilsonību vairākiem ārzemēs dzīvojošiem sociāldemokrātiem, tādiem kā Fēlikss Cielēns. Juridiski Cielēnam nebūtu tiesību 1989. gadā Latvijā reģistrēties kā pilsonim! Bet visvairāk klātesošos sadusmoja Žvinkļa atgādinājums, ka PK dokumentos tā brīža situācija raksturota kā Latvijas aneksija, nevis okupācija. Pēc vēsturnieka domām, tas bijis juridiski korekti, jo okupācijas posms beidzies līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS 1940. gada 5. augustā, bet turpmākais jau ir aneksija. Pēc šīs tēzes Žvinkli no zāles nosauca par “provokatoru”. Viņš iebilda, ka aneksija “nenozīmē neko labu” un ir vienādi prettiesiska un nosodāma kā okupācija. Tomēr troksnis nerimās. Visvaldis Lācis uzņēmās glābt situāciju, aicinot: “Ļaujiet runāt! Ievērosim disciplīnu! Nesāksim tirgu! Citādi mēs zaudēsim šo konferenci!” Publika pierima, taču sekojošais vēsturnieka Ulda Krēsliņa priekšlasījums arī nebija glaimojošs. Latviešu nacionālisma ideju pētnieks uzsvēra, ka PK kopumā argumentēto prasību un mērķu sasniegšanai traucējis “stūrgalvīgais dogmatisms”, kā arī “sekošana principiem, nerēķinoties ar realitāti”. Radikālās prasības par dekolonizāciju 1989. gada iekšpolitiskās un starptautiskās situācijas apstākļos nebija īstenojamas. Toties PK pozīcija attiecībā pret 1989. gadā ierosināto Latvijas PSR pilsonības ieviešanu un vēlāk pilsonības nulles variantu ir vērtējama pozitīvi. Daudzi kongresa biedri paši nonāca pretrunā ar savas organizācijas nostādnēm, jo 19 “pilsoņi” reizē bija arī LTF frakcijas deputāti AP, kaut gan kongresa oficiālā pozīcija bija nepiedalīties. PK nenošķīra stratēģiskos mērķus no taktiskajiem uzdevumiem to sasniegšanai. Tā neatzina kompromisus. Rezultāts bija ambiciozās, taču resursu un reālo iespēju ziņā vājās PK nobīdīšana malā. Iedzīvotāju acīs par galveno neatkarības centienu virzītāju kļuva LTF.

Akadēmiķis Tālavs Jundzis atzina, ka līdz 1990. gada AP vēlēšanām LTF vadība runājusi tikai par “neatkarīgas valsts atjaunošanu”, nedefinējot, kas tad tā būs par valsti. Runāts par 1918. gada republikas neiespējamību. Par pozīcijas maiņu lielā mērā jāpateicas AP LTF frakcijas loceklim, Pilsoņu kongresa delegātam “no Krāslavas” Egilam Levitam, kurš bija galvenais 1990. gada 4. maija deklarācijas veidotājs. Neatkarības deklarācija praktiski bija PK platformas izklāsts. “Pilsoņu kustības problēma bija tā, ka tai nebija varas, taču ar savu prātu, ar tiesisku programmu tā devusi milzīgu ieguldījumu neatkarības atgūšanā. Otra lieta – bez kongresa nez vai būtu izdevies AP “noturēt” pilsonības jautājumu,” sprieda Jundzis. Bet PK ceļš bijis ideālistisks, kamēr prakse ir nežēlīga un reālistiska.

Konferences gaitā pavīdēja doma, ka pamatīgas PK izvērtēšanas laiks vēl nav pienācis, jo pagaidām valda emocijas, kamēr klasiski vēstures pētniecība sākas tad, kad tās aprimušas – kādus 50 gadus pēc notikuma. Tomēr sākt ir vērts jau tagad. Vēsturnieki atgādināja zālē sanākušajiem agrākajiem kongresa aktīvistiem, ka pēc 100 gadiem tāda institūcija vispār būs aizmirsta, ja agrākie PK biedri paši nevāks un nenodos arhīvā organizācijas dokumentus. Akadēmiķis Jundzis konstatējis, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā šobrīd viss uz PK attiecināmais materiālu klāsts ir “kādas 20 lapas”. Tās ir dokumentu kopijas, kas atrodamas no trimdas atsūtītajās lietās. Paši pilsoņu kustības aktīvisti nav nodevuši neko. Arhīvā nav neviena Latvijas pilsoņu reģistrācijas dokumenta, nav Latvijas Komitejas lēmumu, nav nekādas sarakstes. “Kamēr tas netiks nodots pētnieku rīcībā, tikmēr neceriet, ka kaut kas mainīsies. Un jaunās paaudzes vairs nezinās, kas tas tāds Pilsoņu kongress bija,” sacīja Jundzis.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Dokumentus no Latviešu biedrības nama nolaupīja čekitiskās LTF valdības drošībnieki, uzlaužot Latvijas Komitejas biroju. Žvinkli sameklē vainīgos!

  2. Zigurds Strīķis Atbildēt

    Tagad vēsturniekiem vajadzētu nevis saķert galvu un vaimanāt, ka nav dokumentu, bet valstij vajadzētu piešķirt līdzekļus Pilsoņu Kongresa vēstures izpētei. Dokumentus vajadzētu meklēt arī pašiem vēsturniekiem, nevis gaidīt, ka kāds atnāks un noliks viņiem priekšā uz galda PK dokumentus. Ir dažas norādes par vietām, kur dokumenti varētu būt, bet tos neviens klāt nenesīs.
    Komentētājam HA:Ir gandrīz visu sesiju pilni videoieraksti, sēdes tika protokolētas. Par “Žvinklim pilnīga taisnība” lasiet pirmo rinkopu no 1948. gada senatoru atzinuma:

    “Piecu Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos (13.3./3.4.1948.)

    Senatoru atzinums

    1948.gada 13.martā / 3.aprīlī uz apspriedi sanākušie Latvijas Senāta senatori: J.Balodis, R.Alksnis, P.Stērste, A.Rumpeteris un M.Ratemanis apsprieda Latvijas Saeimas priekšsēža v.i. bīskapa J.Rancāna priekšlikumu dot atbildi uz sekojošiem jautājumiem:

    1) vai Latvijas 1922.gada Satversme ir spēkā un, apstiprinošā gadījumā,

    2) kādi Latvijas Satversmē paredzētie valsts orgāni tiesiski un faktiski pastāv vēl tagad.

    Vispusīgi apsverot augšminētos jautājumus senatori nāk pie šāda vienprātīga atzinuma:

    1918.gada 18.novembrī Latviju dibināja un proklamēja kā demokrātisku republiku, paredzot, ka Latvijas Satversmi noteiks Satversmes sapulce, (Latvijas tautas padomes politiskā platforma un Tautas padomes pr-ja biedra, kā arī pirmā ministru prezidenta 1918.gada 18.novembra uzsaukums tautai.) – Katras modernas valsts, bet it īpaši dēmokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitūcionālie resp. pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie konstitūcionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts starptautiskā dzīvē, ir 1920.gada 27.maija deklarācija par Latvijas valsti un 1922.gada 15.februāra Latvijas republikas satversme. Pēdējā savā 1. un 2.pantā atkārtoti ietver minētās deklarācijas saturu un noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šo pamatnormu grozījumi saskaņā ar Satversmes 77.pantu iegūst likuma spēku vienīgi tautas nobalsošanas ceļā. Līdz pat Latvijas okupācijai 1940.gada 17.jūnijā no Padomju savienības karaspēka, nebija neviena likuma, kas būtu šīs pamatnormas atcēlis vai pat padarījis tās par nenozīmīgām visā visumā. Ar 1934.gada 18.maija Ministru kabineta deklarāciju, kas noteica, ka “Saeimas funkcijas līdz satversmes izvešanai izpilda Ministru kabinets”, gan bija apturēta Satversmes daļa par Saeimas darbību līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, bet netieši – arī atzīta 1922.gada Satversmes likumu tālākpastāvēšana. Tā kā šajā deklarācijā paredzētā jaunās satversmes “izvešana” resp. pieņemšana neiestājās un arī vairs neeksistē Ministru kabinets, kuram ar šo deklarāciju bija nodotas Saeimas likumdošanas funkcijas, – tad izejot pat no minētās deklarācijas, ir jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu un iedarbīgu 1922.gada Satversme visā visumā (resp. arī ar min. deklarāciju apturēta tās daļa). Kas attiecas uz Padomju okupācijas laikā 1940.gada 14./15.jūlijā ievēlēto Saeimu, tad tā vispār nebija tiesīga rīkoties Latvijas tautas vārdā un lemt par Latvijas demokrātiskās republikas pārvēršanu padomju republikā, tādā kārtā pārkāpjot Latvijas Satversmi. Pirmkārt, šo pseudo saeimu zem okupācijas varas spiediena ievēlēja pretēji Satversmes 6.p. un Likumam par Saeimas vēlēšanām, piemērojoties PSRS konstitūcijas 141.p. noteikumiem ar vienu vien kandidātu sarakstu. Otrkārt, šis Saeimas lēmums, kas pēc sava satura un nozīmes bija augstāk aprādīto satversmes 1. un 2.p. pamatnoteikumu grozījums, nevarēja saskaņā ar tās 77.p. vispār bez tautas nobalsošanas (kas netika izvesta) iegūt spēku.”

    Ja interesē pilns atzinuma teksts, meklējiet google “senatoru atzinums”.

  3. Arhīvā nav dokumentu. Bet vai vispār tika protokolētas sēdes, lēmumi? To vispirms lai pasaka toreizējie PK vadītāji, darbinieki. Otrs avots protams ir VDK dokumenti. Ja šo vēsturi nesavāks tuvāko 5 – 10 gadu laikā, tad pēc 50 gadiem tā būs pazudusi. Normāls pētnieks arī šodien spēj nolikt malā emocijas un vērtēt objektīvi. Un pētniecībā vajag nošķirt de jure un de facto, nevajag brīvi interpretēt. Žvinklim ir pilnīga taisnība. Bet lai panāktu sev vēlamo rezultātu, bieži ir jārīkojas voluntāri, noliekot malā de jure.

    • Ja paskatās kaut ar šodienas acīm, redzams, ka toreiz notika Latvijas PSR izstāšanās no PSRS (kura sabruka). Latvieši nelikumīgi dabūja uz kakla civilokupantu masu un PSKP-KGB kadrus. Atbilde uz jautājumu, vai KGB kontrolēja Tautas fronti, šodien šaubas nerada. Tas bija izdevīgi II Pasaules kara vaininiecēm. Šo LPSR turpinājumu dibināja čeka (to ļautiņu analīze, kas balsoja 1990.gada 4.maijā). Toreiz Krieviju apmierināja šāds risinājums, tagad vairs nē. Tā, lūk, notiek, kad “noliek malā” mūsu tiesības un spēlējas Latvijas PSR lauciņā.

  4. Pajautājiet čekas priekšniekiem, viņi pastāstīs, kā bija patiesībā. Viņi vēl nebūs aizmirsuši, kā raustīja savas lelles no Pilsoņu kongresa. Taču tās izrādījās veltīgas pūles. Tautas fronte tomēr noveda Latviju līdz neatkarībai. Kauns, Tālav, ka tu pinies ar tādiem.

    • Aramess! Tu uzvedies kā krancis. Iekod un laidies. Apsaukājies anonīmi.
      Tu priecājies par to, ka Latvija novesta pie izzušanas, ko noorganizēja LTF , kura varu nodeva komunistiem, bandu varai, legalizēja krievu militāristus un iedibināja milzīgu nevienlīdzību? Te nav jāvaino PK, bet tie gaišie spēki, kuri to organizēja. Tie mērgļi no laika gala nomelnoja PK, bet slimīgi neveidoja kopdarbību. Neveidot kopdarbību un palīdzēt izlaupīt Latviju, legalizēt kolonistus ir tikai čekistiskās LTF augļi. Tālis ir viens no retajiem, kurš to saprot.

    • Tak tu PATS biji tas raustītājs !

Draugiem Facebook Twitter Google+