Nav dokumentu, nav pētniecības 7
Kā bija sagaidāms, Latvijas Pilsoņu kongresa (PK) izveides 25. gadadienai veltītā konference Kara muzejā noritēja kaislību pavadībā. Kad sāka iet pavisam karsti, klātesošos pie kārtības sauca agrākais “pilsoņu” delegāts Visvaldis Lācis. Tā bija pirmā tik plašā PK problemātikai veltītā vēstures konference.
Pilsoņu kongresa nopelni līdz ar vietējo padomju un trimdas lomu pieder aizmirstajām valstiskās neatkarības atjaunošanas cīņas epizodēm. Tautas apziņā parasti visi nopelni tiek Latvijas Tautas frontei (LTF), tomēr PK bija atmodas laika lielākais tautas pašorganizēšanās piemērs. No 1989. līdz 1990. gadam, padomju okupācijas apstākļos, tika reģistrēti vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu – tie, kas bijuši pilsoņi okupācijas brīdī, un viņu pēcnācēji. Kongresa aktīvisti rīkojās saskaņā ar Satversmes principu, ka valstī varas avots ir Latvijas tautas pilsoņu kopums. PK augstākā pārstāvniecība bija Pilsoņu kongress, ko ievēlēja 1990. gada aprīļa beigās. Kongresa izpildinstitūcija “Latvijas Komiteja” pieprasīja Latvijas valsts “de facto” atjaunošanu, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi. Kongress un Pilsoņu komitejas, citējot Kara muzeja vēsturnieku Jāni Maurīti, bija “sargsuns, kas stāvēja aiz Augstākās padomes muguras”. PK neļāva LTF cīņā par neatkarību kļūt par daudz mērenai; palīdzēja turēt kursu uz 1918. gada Latvijas Republikas atjaunošanu, nevis “jaunu” Latvijas valsti, uz ko pat vēl 1990. gada sākumā mudināja ne viens vien LTF “spices vīrs”. Taču pilsoņu organizācijai bija arī tā laika situācijā neīstenojamas idejas un garām palaistas iespējas.
PK Latvijas neatkarības atjaunošanā pārstāvēja starptautiski tiesisko ceļu pretstatā LTF, kas īstenoja parlamentāro ceļu, pārvēršot padomju okupācijas varas institūcijas par savu politisko mērķu īstenotājām. Profesors Inesis Feldmanis atgādināja, ka 1989. gadā, atmodai sākoties, sabiedrībā nepastāvēja vienots viedoklis, kuru ceļu izvēlēties. Bet praksē “AP lielās iespējas izdevās apvienot ar vienīgo tiesiski korekto un latviešu nācijas interesēm atbilstošo Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas koncepciju, kuru pārstāvēja pilsoņu kustība”.
Kamēr LTF nebija ieguvusi kontroli pār AP un izveidojusi valdību, PK ceļš pastāvēja kā rezerves variants gadījumam, ja parlamentārais neizdotos. Kad LTF ieguva varu AP, pilsoņu kustība savu nozīmi strauji zaudēja un tika atstumta.
Pasākumu kopīgiem spēkiem rīkoja Kara muzejs, valsts pētījumu programma “Letonika”, Pilsoņu kongresa fonds un LU Latvijas Vēstures institūts, turklāt iznāca, ka vislielāko jucekli zālē radīja tieši institūta vēsturnieka Artura Žvinkļa referāts. Žvinklis norādīja uz vairākām pretrunīgām detaļām. Piemēram, formāli juridiski 1989./1990. gadā vēl nevarēja balstīties 1922. gada Satversmē, jo tās darbība bija apturēta pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Tāpat neviens nebija atcēlis Kārļa Ulmaņa Ministru kabineta pieņemtās Pavalstniecības likuma izmaiņas, kas atņēma Latvijas pilsonību vairākiem ārzemēs dzīvojošiem sociāldemokrātiem, tādiem kā Fēlikss Cielēns. Juridiski Cielēnam nebūtu tiesību 1989. gadā Latvijā reģistrēties kā pilsonim! Bet visvairāk klātesošos sadusmoja Žvinkļa atgādinājums, ka PK dokumentos tā brīža situācija raksturota kā Latvijas aneksija, nevis okupācija. Pēc vēsturnieka domām, tas bijis juridiski korekti, jo okupācijas posms beidzies līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS 1940. gada 5. augustā, bet turpmākais jau ir aneksija. Pēc šīs tēzes Žvinkli no zāles nosauca par “provokatoru”. Viņš iebilda, ka aneksija “nenozīmē neko labu” un ir vienādi prettiesiska un nosodāma kā okupācija. Tomēr troksnis nerimās. Visvaldis Lācis uzņēmās glābt situāciju, aicinot: “Ļaujiet runāt! Ievērosim disciplīnu! Nesāksim tirgu! Citādi mēs zaudēsim šo konferenci!” Publika pierima, taču sekojošais vēsturnieka Ulda Krēsliņa priekšlasījums arī nebija glaimojošs. Latviešu nacionālisma ideju pētnieks uzsvēra, ka PK kopumā argumentēto prasību un mērķu sasniegšanai traucējis “stūrgalvīgais dogmatisms”, kā arī “sekošana principiem, nerēķinoties ar realitāti”. Radikālās prasības par dekolonizāciju 1989. gada iekšpolitiskās un starptautiskās situācijas apstākļos nebija īstenojamas. Toties PK pozīcija attiecībā pret 1989. gadā ierosināto Latvijas PSR pilsonības ieviešanu un vēlāk pilsonības nulles variantu ir vērtējama pozitīvi. Daudzi kongresa biedri paši nonāca pretrunā ar savas organizācijas nostādnēm, jo 19 “pilsoņi” reizē bija arī LTF frakcijas deputāti AP, kaut gan kongresa oficiālā pozīcija bija nepiedalīties. PK nenošķīra stratēģiskos mērķus no taktiskajiem uzdevumiem to sasniegšanai. Tā neatzina kompromisus. Rezultāts bija ambiciozās, taču resursu un reālo iespēju ziņā vājās PK nobīdīšana malā. Iedzīvotāju acīs par galveno neatkarības centienu virzītāju kļuva LTF.
Akadēmiķis Tālavs Jundzis atzina, ka līdz 1990. gada AP vēlēšanām LTF vadība runājusi tikai par “neatkarīgas valsts atjaunošanu”, nedefinējot, kas tad tā būs par valsti. Runāts par 1918. gada republikas neiespējamību. Par pozīcijas maiņu lielā mērā jāpateicas AP LTF frakcijas loceklim, Pilsoņu kongresa delegātam “no Krāslavas” Egilam Levitam, kurš bija galvenais 1990. gada 4. maija deklarācijas veidotājs. Neatkarības deklarācija praktiski bija PK platformas izklāsts. “Pilsoņu kustības problēma bija tā, ka tai nebija varas, taču ar savu prātu, ar tiesisku programmu tā devusi milzīgu ieguldījumu neatkarības atgūšanā. Otra lieta – bez kongresa nez vai būtu izdevies AP “noturēt” pilsonības jautājumu,” sprieda Jundzis. Bet PK ceļš bijis ideālistisks, kamēr prakse ir nežēlīga un reālistiska.
Konferences gaitā pavīdēja doma, ka pamatīgas PK izvērtēšanas laiks vēl nav pienācis, jo pagaidām valda emocijas, kamēr klasiski vēstures pētniecība sākas tad, kad tās aprimušas – kādus 50 gadus pēc notikuma. Tomēr sākt ir vērts jau tagad. Vēsturnieki atgādināja zālē sanākušajiem agrākajiem kongresa aktīvistiem, ka pēc 100 gadiem tāda institūcija vispār būs aizmirsta, ja agrākie PK biedri paši nevāks un nenodos arhīvā organizācijas dokumentus. Akadēmiķis Jundzis konstatējis, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā šobrīd viss uz PK attiecināmais materiālu klāsts ir “kādas 20 lapas”. Tās ir dokumentu kopijas, kas atrodamas no trimdas atsūtītajās lietās. Paši pilsoņu kustības aktīvisti nav nodevuši neko. Arhīvā nav neviena Latvijas pilsoņu reģistrācijas dokumenta, nav Latvijas Komitejas lēmumu, nav nekādas sarakstes. “Kamēr tas netiks nodots pētnieku rīcībā, tikmēr neceriet, ka kaut kas mainīsies. Un jaunās paaudzes vairs nezinās, kas tas tāds Pilsoņu kongress bija,” sacīja Jundzis.
