Latvijā
Politika

Māris Zanders: Nav iemesla smīkņāšanai 1


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Franču 19. gadsimta dzejnieks grāfs Lotreamons reiz apgalvoja, ka “spriedumiem par dzeju ir lielāka vērtība nekā pašai dzejai”. Ja padomā, nekas tik pašmērķīgi provokatīvs un aplams šajā izteikumā nav. Līdzīgi varētu teikt par politikas procesu un veidu, kā mēs par to runājam.

“Bērnudārzs”. “Cirks”. “Teātris”. Šā teksta ietvaros sīkāk nevērtēšu to, cik šādi politiskā procesa apzīmējumi ir vienkārši netaisnīgi pret, piemēram, bērniem. Vai, piemēram, akrobātiem, kuru ieguldītais darbs varētu būt krietni lielāks par daļas politikā nonākušo vēlmi un spēju strādāt. Mani vairāk interesē tas, ko mūsu (t. sk. paša) bieži lietotie apzīmējumi politikai netieši liecina par politikas uztveri.

Pirmkārt, mēs redzam nepārprotamu distancēšanos, kas var būt gan labprātīga, gan patiesībā negribēta. Mēs esam nopirkuši biļeti (samaksājuši nodokļus), šādi vismaz daļēji finansējot priekšnesumu un tā izpildītājus, un nu gribam mierīgi paskatīties. Tomēr ne velti distancētība var būt arī piespiedu kārtā.

Tas, ka esmu nopircis biļeti, nedod man nekādu iespēju (vismaz vairumā gadījumu…) kāpt uz skatuves vai rāpties pāri barjerai arēnā.

“Samaksāji un skaties.” Citiem vārdiem sakot, teātra, šova, cirka tēlu biežā lietošana, iespējams, norāda, ka mēs pietiekami labi apzināmies, ka nekas vairāk kā skatītāji politikā nevaram būt. Atliek iespēja sēdēt un kritizēt redzēto, ko tāpat ietekmēt nevar.

Otrkārt, šādu apzīmējumu lietošana liecina, ka mūsu skatījumā arī politikā – kā jebkurā uzvedumā, t. sk. arī “balagānā” – ir noteikta režija, plāns. Ir lomu sadalījums, dalībnieku iznācienu secība utt. Ja padomājam, priekšstats par politiku tātad ir visnotaļ interesants – kā sfēru, kurā improvizācijas iespējas, protams, ir, tomēr tās ir samērā nelielas.

Mēs būtu pārsteigti, ja aktieris sāktu runāt citas lugas varoņa tek­stu; vēl vairāk – gadās, ka kāds skatuves mākslinieks mums tik ļoti asociējas ar kādu no saviem skatuves tēliem, ka mums grūti pieņemt citus viņa veidolus. Un šis, starp citu, varētu būt skumdinošs secinājums naivākām dvēselītēm politikā.

Salīdzinājumiem ir vēl interesants papildu aspekts: jebkuram uzvedumam ir beigas. Līdz ar to, ja mēs tik bieži politiku salīdzinām ar cirku, teātri vai balagānu, tas nozīmē, ka iekšēji esam novilkuši robežu laikā, pēc kuras politiku “skatīties” vairs negribam. Vai, pareizāk sakot, tā darbojošās personas var turpināt savu priekšnesumu, bet mēs ceļamies un dodamies prom (neapmierinātākie pat nesagaidot starpbrīdi).

Šis, atklāti sakot, ir ļoti optimistisks situācijas novērtējums – ka no politikas skatītāju rindām var aiziet tikpat viegli kā no izrādes. Es personīgi nebūtu par to tik pārliecināts, un tādēļ šā teksta ietvaros minētie apzīmējumi man liekas īsti vietā. Politika nav izrāde, uz kuru vienkārši var neiet, nemānīsim sevi.

Respektīvi, viegli nicinošajai attieksmei pret politiku, kas parādās salīdzinājumu izvēlē, īsti nav pamata.
Saistītie raksti

Viss iepriekš paustais nenozīmē, ka par politisko procesu jārunā, lietojot šā procesa dalībnieku izpušķoti tukšo retoriku un dalībniekiem bieži raksturīgo pārspīlēta notiekošā svarīguma apziņu. Nē, bet ir vērts padomāt par citiem salīdzinājumiem. Pats diezgan bieži izvēlos piemērus no dabaszinātnēm. Šādas izvēles pamatā ir tas, ka mēs, protams, varam sagādāt sev jautrus brīžus, ilustrējot politiku ar piemēriem no abinieku, kukaiņu vai vēl kādu dzīvu būtņu dzīves, tomēr vienlaikus ir skaidrs, ka arī mikroorganisms, ka arī radījums, kuru mēs uzskatām par daudzkārt primitīvāku par sevi, var mums sagādāt nepatīkamus pārsteigumus un ietekmēt mūsu dzīvi.

Politika ir vara. Vara izpaužas arī tā, ka vērā ņemama daļa sabiedrības izjūt nepieciešamību par to visu “cepties”. Ja atļauts neveikls kalambūrs, par politiku var jokot, bet vispār ar politiku nejoko. Tāpēc nevaru arī īsti piekrist tiem, kuri, vērtējot šobrīd notiekošo, saka: nu, būs interesanti (“garlaicīgi nebūs” u. c. atvasināti varianti). Nekā interesanta nav un nebūs. Ir un būs nepieciešamība vērīgi, ar pamatotu piesardzību sekot līdzi, nelolojot ilūzijas, ka esam tikai skatītāji izrādē.

LA.lv