Andas Krauzes foto

Nav jēgas rakstīt bez sirds un cerībām. Saruna ar Rasu Bugavičuti 1

Raudas atklāj dvēseles dziļumus

Nacionālajā teātrī ir izrāde, uz kuru biļetes burtiski izķer. Tā ir “Ezeriņš”. Dramatizējuma autore ir viena no daudzsološākajām jaunākajām rakstītājām Rasa Bugavičute. Savu vārdu iekrāsojusi arī ar tādām izrādēm kā “Meitenes” Nacionālajā teātrī, “Biedre Zariņa” Dailē un krāšņo deju lieluzvedumu “Lec, saulīte” Mežaparka Lielajā estrādē.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

– Tev tāds lietuvisks vārds – Rasa Bugavičute…
– Ir gan (iesmejas). Esmu lietuviete, tā rakstīts pat manā pasē – sirsnīga nodeva maniem vecvecākiem no mammas puses, babiņai un seneļukam, kā es viņus saucu. Abi jau labi sen, no agras jaunības dzīvo Liepājā, viņu dēļ arī man šī Kurzemes pilsēta allaž mīļa. Un nu laimīgs pavērsiens – šīs nedēļas laikā esmu pavisam pārvākusies uz Liepāju, vakar atdevu Rīgas dzīvokļa atslēgas, varu visu sākt no baltas lapas.

– Un re, rīt Liepājas teātrī pirmizrāde “Bezgalīgo stāstu stāsts”. Neskaitot Raini, no latviešu dramaturģijas šosezon vienīgais jaunais iestudējums šajā teātrī.
– Jā, pirmoreiz man ir sadarbība ar Liepājas Teātri – tiek iestudēta luga “Toms Tomsons, kurš slēpās grāmatās”. Režisore Lelde Kaupuža vēlējās veidot izrādi bērniem, man gribējās runāt par laiku, kad mazie ļoti cītīgi lasīja grāmatas, par šo kāri, kas digitalizācijas iespaidā kaut kur pašķīdusi. Tāpēc izrādes stāsts ir par puiku, kurš slēpās grāmatās tik dikti, ka sāka dzīvot savā iztēles pasaulē, caur to atrisinot arī ikdienas problēmas ar vienaudžiem. Man ir pārliecība – katram pašam jāatrod tas īpašais sevī, kam tu tici un ko attīstot un pilnveidojot, tevi neviens vairs nevarēs apcelt un apbižot.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kā šo talantu atradi sevī?
– Ja runā par dramaturģiju, lūzuma punkts, sapratne, ka šī nodarbe ir manējā, nāca trešajā kursā, pirms četriem gadiem. Tad ar Elmāru Seņkovu veidojām pirmo kopīgo izrādi “Bikts” Dirty Deal Teatro, pēc kuras pirmizrādes nākamajā dienā man bija jāaizstāv kursa darbs, kuru man draudēja neieskaitīt. Taču uz pirmizrādi bija atnācis arī kursa vadītājs Lauris Gundars, kas pēc izrādes noskatīšanās, paņēma mani aiz krāgas, sapurināja un teica: redzu, ka vari, ej mājās un raksti! Tā arī darīju – sēdos pie galda, sadzēros ķīniešu tēju, rakstīju… un nākamajā dienā kursadarbu ieskaitīja.Tad arī ar dubultu jaudu atnāca apjauta – man patīk, es gribu! Bet šīs atklāsmes plūst un mainās, un atjaunojas. Piemēram, brīžos, kad skatītāji zālē raud. Tad mēs gavilējam, jo cilvēks ir iekustināts.

– Vai par to neliecina arī smieklu vētra?
– Arī, bet smiekli bieži vien ir aizsargreakcija, kurpretim raudas atklāj dvēseles pašus dziļumus.

– Tevis pašas pirmā sastaptā luga, grāmata?
– Mani ļoti iespaidoja Ilzes Olingeres iestudētā Adama Rappa luga “Cēlgāzes” Jaunajā Rīgas teātrī. Sēdēju zālē un skaidri sapratu: es arī tā gribu. Visi skatās izrādi, smejas, smejas, līdz vienā mirklī aptveru, ka patiesībā vajag raudāt. Mazotnē mamma mani ņēma līdzi uz operizrādēm, kurās, kā jau tradicionāli, visi mirst, šausmas, bet es bakstīju mammai sānā un prašņāju: kurš labais, kurš sliktais? Nacionālajā teātrī vienmēr sēdējām balkonā, atceros, ka katru reizi skaitīju pakāpienus, kāpjot augšup. Pirmā iespiestā luga, kuru mamma nopirka īpaši man, bija “Skroderdienas Silmačos”. Braucām no teātra mājās, lasīju un pilnā rīklē attiecīgajās vietās dziedāju izrādes dziesmas. No latviešiem Blaumanis man joprojām stāv pāri visam.

– Kas pamudināja radīt “Ezeriņu”, iestudējumu, kuru mazo formu kategorijā kritiķi atzinuši kā neapšaubāmu līderi, pretendentu uz balvu šajā “Spēlmaņu naktī”?
– Ar Elmāru Seņkovu stāvējām katrs pie sava grāmatplaukta un stundu runājām pa telefonu, meklējot īsto autoru, kuru “ņemt”. Un pēkšņi Elmārs saka – Jānis Ezeriņš. Paņēmu vienu noveli, otru un pēkšņi sapratu, ka pat Blaumaņa “Raudupiete” pāris Ezeriņa noveļu priekšā īstenībā nobāl kā viegls pastāstiņš. Izrādē ir tikai Jāņa Ezeriņa noveļu teksti – īsināti, lipināti, bet bez liekiem teikumiem no manis vai kāda cita. Ezeriņš nodzīvoja tikai 33 gadus, bet ar to pietika sevis piepildīšanai. Es ticu, ka tev kaut kas jāpiepilda savā dzīvē un tikai tad pienāks laiks no tās aiziet, vienalga, traģiskā vai dabiskā veidā. Tā notika arī ar viņu. Viņš paspēja uzrakstīt daudz un viltīgi, jo nereti lielāko kādas Ezeriņa noveles daļu viss rit jauki, bet pēdējā lapā sagriežas kājām gaisā. Autors spēlējas ar robežu starp dzīvību un nāvi. Viens mirklis – un tevis var nebūt, vai tu vari būt tas, kurš kādam atņem dzīvību. Un, ja dzīve ir tik trausla, cik pilnvērtīgi to izmantojam?