Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Nevajag histēriķot par Rimšēviču un bankām 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Sākot no otra – secinājumu – gala, pēdējo dienu notikumu ir radījuši situāciju, kas, no vienas puses, ir diezgan unikāla, tomēr vienlaikus nevajadzētu arī to dramatizēt.

Vispirms par unikalitāti. Patiesībā arī citās valstīs laiku pa laikam ļoti augstas amatpersonas iekuļas ķezās, tiesvedībās un vienlaikus nevēlas atkāpties no amata. Klasisks piemērs ir ilggadējais Itālijas premjers Silvio Berluskoni, kurš savu iesaisti vairākās prāvās ar smagām apsūdzībām (kukuļdošana, krāpšanās ar nodokļiem utt.) neuzskatīja par argumentu aiziešanai no posteņa. Ir Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu, kuram tieši šobrīd ir saķeršanās ar valsts tiesībsargājošām iestādēm (tiek vainots dāvanu saņemšanā no uzņēmējiem) un kurš arī negrasās demisionēt. Ir Brazīlijas prezidents Mišels Temers, kuru tur aizdomās par mudināšanu uz kukuļa došanu, bet kurš spējis nodrošināt balsis parlamentā, lai nenāktos jau šobrīd stāties tiesas priekšā. Varētu uzskaitīt vēl piemērus, tomēr nenāk prātā gadījumi, kad līdzīgā situācijā būtu nonācis tieši centrālās bankas vadītājs. Kaut kādas analoģijas var saskatīt Starptautiskā valūtas fonda vadītājas Kristīnes Lagardas lēmumā posteni nepamest arī pēc tam, kad pret viņu parādījās pārmetumi par, formulēsim tā, nolaidīgu pienākumu pildīšanu vēl iepriekš Francijas finanšu ministres amatā. Tomēr Rimšēvičam izvirzītās apsūdzības ir smagākas, tādēļ Latvijas gadījums tiešām ir diezgan unikāls, kas, protams, nekas labs nav.

Tajā pašā laikā, manuprāt, pārspīlēts ir dramatiskais tonis, kādā tiek apgalvots, ka gan apsūdzības pret mūsu centrālās bankas vadītāju, gan jezga ap “ABLV” un “Norvik banku” draud uz teju vai ilgiem gadiem sagraut Latvijas tēlu ārvalstīs, apgrūtināt investīciju piesaisti un parādu izdevīgu pārfinansēšanu. Skaidrs, ka konkrētās valsts vadītāju personībām un šajā valstī iedibinātajām lēmumu pieņemšanas praksēm ir nozīme. Ir jābūt ļoti stiprai nervu sistēmai un/vai pārgalvībai, lai investētu, piemēram, Zimbabvē, Venecuēlā vai Afganistānā. Tomēr neliekas, ka mēs būtu nodzīvojušies līdz tik sistēmiskām problēmām – problēmas Latvijas gadījumā tomēr ir saistītas ar konkrētu personu un konkrētu uzņēmumu nedienām. Un šādos gadījumos lēmumu pieņēmēji (politikā, biznesā) citās valstīs ir pietiekami racionāli vai, ja vēlaties, ciniski, lai vairītos no vispārinājumiem. Piemēram, nav dzirdēts, ka kriminālapsūdzības par krāpšanos ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kas vērstas pret Čehijas šā brīža premjeru Andreju Babišu, būtu kaut kā jūtami pasliktinājušas Čehijas pievilcību investoru acīs vai finanšu tirgos. Atsevišķas Šveices bankas ir bieži bijušas spiestas taisnoties (un maksāt sodus) par apsūdzībām “slīpas” naudas legalizācijā, palīdzībā citu valstu pilsoņiem izvairīties no nodokļiem utt. Ja atceramies visus “brīnumus”, kas uzpeldēja Grieķijas krīzes laikā, – statistikas datu viltošana, elites paradums slēpt savus ienākumus un īpašumus utt. – varētu likties, ka Grieķijai kārtīgi un nopietni ļaudis met līkumu, bet tā nav. Šādi piemēri, protams, nenozīmē, ka var vienā mierā apkalpot šaubīgas izcelsmes naudu un pievērsties no likuma viedokļa sodāmām darbībām, jo, redz, citi arī tā dara un no zemes virsas pazuduši nav. Runa ir tikai par to, ka nevajag histēriķot, ir mierīgi jānoskaidro fakti un problēmas jāatrisina. Kā piemēru šajā kontekstā var minēt Argentīnu. Tās iepriekšējo valdību savdabīgas politikas dēļ valsts tiešām bija nonākusi zināmā izolācijā no finanšu tirgu un ārvalstu investoru puses. Jaunā (pašreizējā) valdība ir sākusi kļūdas labot, un, lai gan Augeja staļļu iztīrīšanai būs nepieciešami gadi un pagaidām uzlabojumi ir nelieli, šie centieni tiek novērtēti – valsts tēls un iespējas ir uzlabojušās. Līdzīgā situācijā – reāls darbs kļūdu labošanā tiek starptautiski novērtēts – šobrīd pēc līderu nomaiņas ir Dienvidāfrika, kas arī bija sakrājusi pamatīgu negatīvo reputāciju (aizdomas par augstāko amatpersonu korumpētību utt.). No Latvijas tiek gaidīta nevis vaimanāšana pašai par savām problēmām, bet šo problēmu risināšana, un, ja tāda notiks, tas tiks pienācīgi novērtēts.

LA.lv