Foto – Timurs Subhankulovs

Veselības ministrijas vecākais referents Andris Egle ir ierēdnis ar ilgu darba pieredzi. Viņš rāda man Valsts civildienesta pārvaldes un Latvijas Universitātes mācību centra izsniegtus apliecinājumus tam, ka ir nokārtojis valsts civildienesta ierēdņa kvalifikācijas eksāmenu, noklausījies kursu par Latvijas vēsturi un valstiskumu, kā arī tiesību un valsts pārvaldes pamatiem.

Lasītākie

Krimināls

Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela 8

Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 183

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

Lasīt citas ziņas

Viņš ir aizstāvējis arī kursa darbu. Deviņdesmitajos gados nebija iespējams saņemt ierēdņa statusu bez pamatīgas izglītošanās, kuras laikā cauri sietam izbira ne viens vien ierēdņa kandidāts. Tātad ierēdņu atlases princips bija skaidri saprotams.

Ritēja gadi, to visu likvidēja, un nu politiķi, tuvojoties 2015. gadam, kad sāksies Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē, ir atjēgušies, ka ne tikai ierēdņiem, bet kopumā valsts pārvaldē nodarbinātajiem trūkst profesionālu zināšanu un viņi bieži tik pavirši pilda savus pienākumus, ka valsts pārvaldes neizdarību dēļ cilvēki vēršas tiesā… Valsts pārvaldē sāk trūkt profesionālu cilvēku, jo tādi aiziet strādāt uz privātajām struktūrām, kur ir lielāka alga un izaugsmes iespējas. Iepazīstoties ar datiem par personām, kas atstājušas amatus ministriju centrālajā aparātā 2012. gadā, redzams, ka visvairāk šādu ierēdņu un darbinieku bijis Finanšu ministrijā (56), arī Izglītības un zinātnes ministrijā (50) un Tieslietu ministrijā (40). Process turpinās. Civildienestā, kurā patlaban nodarbināti 11,6 tūkstoši ierēdņu, diezgan daudz cilvēku prot vienkārši iekārtoties, jo eksāmens vairs nav jāliek, neviena instance viņu zināšanas nepārbauda, vien paskatās pasē, vai cilvēks ir Latvijas pilsonis, vai viņam ir dokuments par augstāko izglītību, pārliecinās, vai nav sodīts par noziedzīgiem nodarījumiem, nav bijis čekists vai sadarbojies.

Ierēdņi atbildēs, 
pārējie – strādās

Tuvākajās dienās virs Eiropas būs visai interesanta sinoptiskā situācija. Ko tas nozīmē Baltijai?

Nobela Miera prēmijai nominēts pret Ukrainu vērstās agresijas līdzdalībnieks

Krimināls

Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela

Valdība, februāra sākumā pieņemot Valsts kancelejas izstrādāto valsts pārvaldes attīstības koncepciju, ir apliecinājusi, ka arī turpmāk no ierēdņiem un valsts pārvaldes darbiniekiem pārliecīga izglītošanās netiks prasīta. Pietikšot ar kādām trim mācību dienām Valsts administrācijas skolā. Kaut kam vairāk trūkst līdzekļu, atzina VK direktores vietniece, atbildīgā par minēto koncepciju Eva Upīte. Visticamāk, ka dziļākas un plašākas mācības nav plānotas apzināti, jo pati koncepcija paredz ne vairs 11,6 tūkstošus lielu ierēdņu armiju, kāda tā ir patlaban, bet gan mazu elitāras ierēdniecības vienību – apmēram 250 cilvēkus –, kas jau tāpat, iespējams, būs samērā gudra, jo tajā tiks iekļauti tikai iestāžu vadītāji un viņu vietnieki.

Tāda darbinieka kā, piemēram, ierēdnis Egle civildienestā vairs nebūs – viņš no 2015. gada tiks pārkristīts par valsts pārvaldes amatpersonu. Tāpat notiks ar daudziem citiem viņa kolēģiem, jo ierēdņa statusu saglabās tikai pašreizējiem tiešo valsts pārvaldes iestāžu priekšniekiem un viņu vietniekiem.

Kāda ir atšķirība starp ierēdni un amatpersonu? Mazā ierēdņu vienība vispirms tiks nodrošināta ar labu atalgojumu, jo, kā uzskata vara, augstākā līmeņa vadītāju atalgojums nav konkurētspējīgs ar privāto sektoru. Ierēdņi veidos nozaru politiku, koordinēs nozares darbību, sadalīs un kontrolēs finanšu resursus, izstrādās tiesību aktus un kontrolēs to ievērošanu utt. E. Upīte uzskata, ka patlaban valsts pārvaldē visi atbild par visu, bet patiesībā neviens ne par ko īsti neatbild, tāpēc turpmāk atbildību nesīs šie 250 ierēdņi. Valsts amatpersonas pildīs ierēdņu dotos uzdevumus, tos apkalpos, bet par gala iznākumu atbildēs ierēdnis. Faktiski valsts pārvaldes amatpersonas būs pamatdarba veicējas. Kā šāds lomu sadalījums mainīs, piemēram, ierēdņa Egles darba dzīvi, kad viņš pārtaps par valsts amatpersonu? Jāteic, ka nekādu jūtamu pārmaiņu tajā nebūs. Lielu daļu darba laika viņš patlaban velta atbilžu gatavošanai uz iedzīvotāju, uzņēmumu un iestāžu sūdzībām, kā arī tiesību aktu izstrādei. Arī tad, kad viņš vairs nebūs ierēdnis, viņa uzdevumi, visticamāk, būs tie paši. Viņu vairs nevarēs vienkārši aizrotēt uz citu amatu vai citu iestādi, kā tas būtu ierēdņa statusā, jo ar viņu priekšniekam būs jāvienojas par visiem jautājumiem, kas skars darba attiecības. Tātad viņa dzīve kļūs pat brīvāka, jo uz viņu vairs neattieksies Valsts civildienesta likuma prasības un ierobežojumi. Egle ir apzinīgs ierēdnis un droši vien būs tikpat atbildīga valsts pārvaldes amatpersona.

Taču, kā jau rakstīju, ierēdniecībā ir daudz paviršību, un, ja ierēdņu statuss tiks aizstāts ar amatpersonas statusu, pret kuru nav izvirzītas tik stingras prasības kā pret ierēdni, tad šaubos, vai viņa paviršības un bieži vien patvaļa tiks bremzēta.

VK vēlas pretējo – spodrināt valsts pārvaldes tēlu sabiedrības acīs, vairot tās uzticību. Grūti noticēt, ka tikai ar šādu cilvēka statusa maiņu tas izdosies.

No valsts mērķiem atrauts dokuments

Koncepcijā norādīts, lai pieņemtu civildienestā, būšot izstrādāti vienoti atlases kritēriji un centralizēta atlase, regulāra prasmju pārbaude un kompetenču attīstīšanas programmas. Tikai jautājums – kā tas viss tiks īstenots, jo pašreizējos vadītājus un vietniekus taču neatbrīvos no darba, un kur tad radīsies nauda kompetenču attīstīšanai? Vadītāji un vietnieki paši labprātīgi amatu nepametīs, lai viņu vietā pēc atlases principa varētu stāties citi. Kā noskaidroju VK, pārsvarā valsts pārvaldi atstāj juristi, referenti, nodaļu vadītāji… Priekšnieki savu krēslu pamet reti.

Ar labām 
sociālām garantijām


Bijušais Valsts civildienesta pārvaldes priekšnieka vietnieks Māris Knoks, eksperts valsts pārvaldes jautājumos (arī Labklājības ministrijas jurists) cītīgi seko līdzi visam, kas notiek valsts pārvaldē, tāpēc pat trīs reizes izlasījis šo dokumentu un konstatējis, ka nelielā elitārā ierēdņu vienība esot vienīgais jaunums, ko plāno ieviest. “Pārējais ir vārdu salikums, ko esmu lasījis neskaitāmas citas reizes. 1994. gadā bija paredzēts ieviest civildienestu ar 150 tūkstošiem ierēdņiem, sanāca 15 tūkstoši ar labām sociālām garantijām – dažādiem pabalstiem, prēmijām utt. Tad 2002. gadā lēciens bija uz 22 – 23 tūkstošiem, bet tagad tas tiks samazināts līdz 250 cilvēkiem. Kāpēc tieši līdz šādam skaitam? Par to gan koncepcijā nav ne vārda, bet, zinot valsts pārvaldes aizkulises, saprotot, kā tur notiek procesi, paredzu, ka tad, kad patiešām būs palikuši tie 250 ierēdņi, tad viņiem beidzot atjaunos visas sociālās garantijas, kas kādreiz bija tiem 15 tūkstošiem ierēdņu. Bet kādas garantijas būs valsts pārvaldes citām amatpersonām? Vai viņiem tās nevajag? Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi taču būs tā pamatdarba veicēji.”

Sabiedrība parasti ar gandarījumu uzņem ziņas par cilvēku un algu samazināšanu valsts pārvaldē. Ja pasaka – turpmāk būs tikai 250 ierēdņi, tad pārņem kluss prieks, sak, tā birokrātu masa sarūk. Taču šajā gadījumā priekšstats ir maldinošs, jo nekas jau nesamazināsies – tie, kas vairs nesauksies par ierēdņiem, tāpat strādās valsts pārvaldē. Visa šī koncepcija un arī Valsts dienesta likums, kas uz koncepcijas pamata līdz gada beigām ir jāizstrādā VK, attieksies uz 32 tūkstošiem cilvēku, kas patlaban strādā valsts tiešās pārvaldes iestādēs. Tātad uz tiem, kuru darba vieta ir ministrijās un tās padotības iestādēs, kā arī uz valdības vadītāja pārraugāmajām 
iestādēm – Sabiedrības integrācijas fondu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, arī uz Pārresoru koordinācijas centru.

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa uzskata, ka šā dokumenta saturs rāda, ka tas ir atrauts no valsts izvirzītajiem kopējiem mērķiem, jo nenodrošina skaidri saprotamu izpratni par valsts pārvaldē strādājošo pārvaldības procesu, par sasniedzamajiem mērķiem un rezultātiem. “Koncepcijai ir jābūt platformai, kas sniedz iespēju iestādēm pašām izvēlēties atbilstošākos cilvēkresursu pārvaldības risinājumus uzdevumu un mērķu sasniegšanai,” secina valsts kontroliere.

Līdzīga problēma bija arī pēc pirmā Valsts civildienesta likuma pieņemšanas 1920. gadā. Kad pēc sešiem septiņiem gadiem politiķi analizēja, kā tas ieviests dzīvē, atklājās, ka “daudzi valsts darbinieki mūsu valsts neilgās pastāvēšanas laikā ir izjutuši šā likuma trūkumus, jo viena otra augstākstāvoša administratora kaprīžu, iedomības un valdīšanas māniju dēļ ir samaksājuši ar gadiem ilgu nevainojamu dienestu, ar savu stāvokli sabiedrībā un palikuši pat bez kumosa maizes. Un taisnību meklēt velti – likumā tas nav paredzēts.” (“Valsts Darbinieks”, 10.01.1926.)

Vienoti bez pašvaldībām 
un uzplečotajiem?

Jau kuru gadu tiek runāts par to, ka civildienestā ir jāiekļauj arī pašvaldību darbinieki. Valdības pieņemtajā dokumentā tas nav paredzēts. E. Upīte sacīja, ka šādam solim nepiekrīt Latvijas Pašvaldību savienība, un neviens neko nevarot tai padarīt. Var būt, ka labi vien ir, ka nevar. Lai gan, kā var nodrošināt vienotu efektīvu valsts pārvaldi, ja cilvēki, kas apveltīti ar lielu varu, tostarp ne tikai pašvaldībās, bet arī iekšlietu struktūrās, paliek ārpus Valsts civildienesta.

“Personas ar uzplečiem civildienestā bija līdz 2006. gadam, bet viņiem tik ļoti nepatika atklātība un kontrole, kas nāca no Valsts civildienesta pārvaldes puses, ka ģenerāļi piespieda gan Valsts kancelejas ierēdņus, gan Saeimas deputātus viņus izņemt no civildienesta, jo tas, lūk, ārdot izpratni par militāro dienestu. Viņi dzīvo pēckara eiforijā – viņiem visu laiku ir jābūt gataviem karam,”

M. Knoks ir mazliet ironisks. Viņš ir pārliecināts, ka civildienests nedrīkst būt bez pašvaldībām, jo tur, tāpat kā valsts pārvaldē un iekšlietu struktūrās, ir daudz cilvēku, kas apveltīti ar varu, kas izdod administratīvos aktus, tātad pilda klasisku ierēdņu uzdevumu – īsteno publisko varu, tikai attiecīgā reģionā. Piemēram, pašvaldības policists. Ja cilvēks rīkojas ar varu, viņam jāatrodas tādā sistēmā, kas viņu notur uz tiesiskuma robežas, lai viņš baidās pārkāpt likumu un lai tajā pašā laikā ir motivēts uzņemties atbildību, uzskata Knoks. Viņam jādarbojas motivējošā, caurskatāmā un kontrolējošā sistēmā. Kamēr tāda netiks nodrošināta, tikmēr ikdienas lēmumu pieņemšanas procesā, kur pastāv liela lēmumu pieņemšanas brīvība, pašvaldības darbinieks nebūs pasargāts no priekšnieka patvaļas. Sevišķi jau vietās, kur apgrozās liela nauda, kā, piemēram, Rīgas un citu lielo pilsētu pašvaldībā. Lai pašvaldībās darbinieks spētu pieņemt drosmīgu lēmumu, viņam jābūt drošības sajūtai, ka rīt nezaudēs darbu tikai tāpēc, ka atļāvies pieņemt likumīgu lēmumu, ja, teiksim, priekšniecība būs ieinteresēta negodīgā lēmumā. Ja šāds neērts darbinieks nav civildienestā, viņu daudz vienkāršāk atbrīvot no amata – darba devējam nav daudz jāpiepūlas, pietiek ar to, ka priekšnieks darbiniekam vairs neuzticas, un viss. Turpretī valsts pārvaldē neviens nevienam nedrīkstētu būt karalis – visi esam sabiedrības kalpi un spēlējam pēc vienotiem un tiesiskiem noteikumiem. Diemžēl valdības pieņemtajā koncepcijā tas neparādās, vērtē M. Knoks.

Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars Pastars, kurš labi pārzina valsts pārvaldes jautājumus, jo piedalījies ar šo jomu saistītu likumu izstrādē un strādājis visos varas atzaros, secina, ka veikt pārmaiņas valsts pārvaldē ir politiski ļoti sarežģīti, jo tās skar dažādas intereses.

Viņš piekrīt, ka pašvaldības varētu iekļaut civildienestā, bet vispirms valstij būtu jātiek galā ar savu saimniecību. “Ja tā saimniecība labi strādās, var sākt skatīties, ko darīt ar pašvaldībām,” secina E. Pastars.

Arī pirmskara Latvijā pašvaldību darbinieki nebija padoti civildienesta noteikumiem un arī tad strīdējās, vai to vajag un kāpēc. Piemēram, “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” (6.05.1928.) apraksta kādu interesantu gadījumu, lai cilvēki saprastu, kāds labums būtu no tā, ka pašvaldības iekļautu civildienestā. “Rūdolfs Strazdiņš kalpojis par kancelejas ierēdni pie sava tēva – Zīras pagasta darbveža, bet Ventspils apriņķa valde viņu neapstiprina amatā tāpēc, ka darbveža dēls nevarot strādāt tajā pagasta kancelejā, kur viņa tēvs esot darbvedis. Strazdiņš šo lēmumu pārsūdzēja Jelgavas apgabaltiesā, aizrādīdams, ka radniecība dienestā neesot likvidēta arī citos pagastos, bez tam tuvākā priekšniecība viņam esot pagasta pašvaldība un nevis darbvedis. Apgabaltiesa atzinusi, ka pašvaldību darbinieki nav padoti civildienesta noteikumiem un, atcēlusi Ventspils apriņķa valdes noliegumu Strazdiņam junioram kalpot Zīras pagasta darbvedībā pie Strazdiņa seniora, atstājot lietderības jautājuma izlemšanu Iekšlietu ministrijai.”

Koncepcijā gan ir ielikts, ka pašvaldību darbinieki būs jāizvēlas atklātā konkursā, taču nav noslēpums, ka nereti jau ir zināms, kurš cilvēks tiks pieņemts darbā, un konkurss tiek rīkots vien formālai likuma izpildei.

Rezultātu mērītāji


Šī ir 25. valsts pārvaldē gaidāmā reforma. Iepriekšējās 24 nemaz līdz Ministru kabinetam netika, jo to interešu bija tik daudz, ka politiķiem pietrūka vēlmes, drosmes un gribasspēka šo politisko dokumentu novest līdz reālai dzīvei. Arī šajā valdības dokumentā nav skaidrs, ko sabiedrība no šīs reformas iegūs. E. Upīte norādīja, ka tās galvenais mērķis ir maksāt ierēdņiem un amatpersonām nevis pēc amata, bet pēc sasniegtajiem darba rezultātiem un pagriezt valsts pārvaldē strādājošo seju pret klientiem. Bet kā lai izmēra valsts pārvaldē nodarbināto darba rezultātus, un kas to darīs? Ja tiek izstrādāts tiesību akts, tad tikai pēc gadiem var pateikt, cik tas bijis kvalitatīvs un sabiedrībai noderīgs. Turklāt jāņem vērā, ka šādus dokumentus taču pasūta politiķi. Un kas visu šo laiku liedzis sekot līdzi tam, cik nesaprotamas, pavirši sagatavotas anotācijas valsts pārvaldē strādājošie pievieno sagatavotajiem tiesību aktiem vai, piemēram, kādas ir bijušas ierēdņu un darbinieku atbildes uz iedzīvotāju sūdzībām, un kāpēc daļa cilvēku pēc atbilžu saņemšanas ir devušies uz tiesu, jo nav bijuši apmierināti ar valsts pārvaldes skaidrojumu.

Ar šādām nepārtrauktām koncepcijām un reformu solījumiem cilvēki zaudē ticību valsts pārvaldei. Ar uzstādījumiem un prasībām vien, kurām apakšā nav nekādu garantiju, ticību atjaunot nevar. A. Egle: “Es nesaku, ka tie cilvēki, kas izstrādā reformas, domā nepareizi, bet kaut kā vienmēr aizmir-stas iepriekšējās mācības un atkal uzkāpj uz tā paša grābekļa. Visas reorganizācijas cilvēkos radījušas čemodāna noskaņojumu – viņi neredz mērķi un jēgu politiķu iecerētajiem pārkārtojumiem. Bet tauta parasti brēc, ka ierēdņi esot stulbi un neko nedarot.”