Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
9. jūlijs, 2016
Drukāt

Nāve nav virtuāla

Ekrānšāviņš no internetaEkrānšāviņš no interneta

Pagājušā gada novembrī Krievijas medijus pāršalca šokējoša ziņa par 16 gadus veco studenti Rinu, kura nelaimīgas mīlestības dēļ metusies zem vilciena, bet pirms tam sociālajos tīklos nopublicējot savu fotogrāfiju ar vilcienu fonā. Šis stāsts izplatījās sociālajā tīklā "VKontakte", un Rina kļuva par savdabīgu interneta kulta varoni, atsevišķas grupas tīmeklī viņas tēlu ekspluatēja pašnāvības tematikas rakstos.

Publikācijas temats ir visai nepatīkams – pašnāvība, cilvēka labprātīga izšķiršanās aiziet no dzīves. Bet vai tiešām vienmēr šāds lēmums tiek pieņemts pilnīgi brīvprātīgi? Īpaši jau gadījumos, ja mirst gados jauni cilvēki, kuri nenobriedušās psihes un īsās dzīves pieredzes dēļ pilnībā nespēj apzināties šāda soļa nopietnību. Viena no visvairāk apspriestajām tēmām Krievijas medijos aizvadītajās nedēļās – pusaudžu pašnāvības, kas izdarītas pēc īpatnēju interneta forumu jeb diskusiju grupu apmeklējuma.

 

Iepotē “dzīves noguruma” un “bezizejas” sajūtu

Pirmā uz šo problēmu maija vidū norādīja avīze “Novaja gazeta”. Žurnālistiskajā izmeklēšanā noskaidrojās, ka no pagājušā gada novembra līdz šā gada aprīlim Krievijā pašnāvību izdarījuši 130 nepilngadīgie, kuri piederējuši slēgtām suicidāla jeb pašnāvnieciska rakstura diskusiju grupām sociālajā tīklā “VKontakte”. Šis interneta portāls ir līdzīgs “draugiem” vai “facebook”, un tam ir 100 miljoni aktīvu lietotāju Krievijā, NVS valstīs un arī Baltijā.

No dzīves aizgājušie pusaudži vairākumā dzīvojuši parastās, no malas raugoties – it kā pavisam “normālās” (gan visai bieži nepilnās) ģimenēs, turklāt salīdzinošā labklājībā. Arī skolā viņiem nav bijis īpašu problēmu – ne attiecībās ar skolotājiem, ne ar vienaudžiem, vien tradicionālās šī vecuma likstas: nelaimīga mīlestība, dažām meitenēm licies, ka viņas ir pārāk resnas un nesmukas utt. Tātad patiesībā tieši interneta vidē notikusi smalka smadzeņu skalošana, virtuoza, reizē perversa un noziedzīga psiholoģiskā apstrāde, savdabīga neirolingvistiskā programmēšana, kas lēnām, bet neatlaidīgi vedinājusi spert liktenīgo soli.

Krievijas likumdošana paredz kriminālatbildību par cilvēka novešanu līdz pašnāvībai, “izmantojot draudus, cietsirdīgu izturēšanos vai sistemātisku pazemošanu”. Tomēr internetā nekas tamlīdzīgs nav noticis. Tieši otrādi – cilvēki tikuši iežēlināti, viņos potēta īpatnēja “dzīves noguruma”, “apnikuma” un “bezizejas” sajūta. Daži pat slavēti, dēvēti par “īpašiem” un “izredzētajiem”, kuriem nav pa ceļam ar “pelēko masu”, kas paliek šajā “nožēlojamā pasaulē”. Ka pašnāvība – tas ir “cool”, ka nav nekā “krutāka” kā pamest šo dzīvi.

Starp citu, klasiskajā krievu literatūrā tas viss jau sen ticis aprakstīts. Pašnāvība aiz lepnuma un iedomības – viena no galvenajām tēmām Fjodora Dostojevska romānā “Velni”, kas iznāca tālajā 1872. gadā. Grāmatas varonis Kirilovs to arī izdara, tā, viņaprāt, simboliski iespļaujot sejā pašam Dievam. Un arī Dostojevska romānā darbojas cilvēks, kurš lēni, bet neatlaidīgi pierunā Kirilovu iešaut sev lodi pierē.

 

Atklājas baisi noslēpumi

Žurnālistu izmeklēšanas rezultātā atklājušās daudzas neparastas lietas. Dažās diskusiju grupās to dalībniekiem piešķirti īpaši kārtas numuri, kas pasvītrojuši viņu īpašo individualitāti. Pastāvējusi iespēja pamazām iekļūt aizvien augstākos “izredzētības līmeņos”, tā psiholoģiski sagatavojot upuri galīgā un liktenīgā lēmuma pieņemšanai. Izrādījies, ka internetā darbojas brīvprātīgie ar mērķi piesaistīt pusaudžus ar neparastām interesēm un, iespējams, arī ar tieksmi uz pašnāvību. Paši apgalvo, ka viņu mērķis esot cēls – iekarojuši uzticību, viņi sākot kaut ko līdzīgu psihoterapijas kursam ar mērķi atrunāt cilvēku no pašnāvības. Tālāk – vēl trakāk. Daži, izliekoties par psihoterapeitiem, patiesībā šādā veidā tikai meklējuši jaunus upurus, lai ar vēl smalkākām metodēm ievilinātu savos tīklos. Īsta krievu “matrjoška”, kuras dziļumos atklājas jauni un baisi pārsteigumi!

Krievijas eksperti uzskata, ka problēmas sakne pirmām kārtām meklējama vientulībā un uzmanības trūkumā, no kā mūsdienās ciešot arī daudzi pusaudži. Ne velti viena no interneta grupām tikusi dēvēta par “Vaļu jūru”, bet tās viesi – par “vaļiem”. Radīta sajūta, ka viņi nav vienīgie ar līdzīgu domāšanu un interesēm, ka tādu ir daudz un kopā viņi veido vienu lielu ģimeni. Bet vaļiem, kā zināms, ir tieksme dažkārt mesties krastā…

Kādā diskusiju grupā īpašs “iekšējais” izredzēto loks pagājušā gada 8. decembrī sarīkojis kolektīvo interneta akciju, tā saukto “flešmobu”, kurā vairāki desmiti pusaudžu notēlojuši kolektīvu pašnāvību. Šo procesu koordinējis grupas administrators, kurš ar katru akcijā iesaistīto jaunieti strādājis individuāli, iepriekš norunājot, tieši kādu šķietamās pašnāvības veidu tas izvēlēsies. Internetā sameklēti atbilstoši videoklipi, kas atstāti kā “pirmsnāves vēstules”, daži centīgākie simulējuši paši savu vēnu griešanu, ar sarkanu ievārījumu vai biešu sulu noziežot rokas un atbilstošās fotogrāfijas ievietojot tīklā. Pēc viltus pašnāvības izdarīšanas persona vairs nav viesojusies forumā ar savu veco iesauku, kas neko nezinošam novērotājam “no malas” vēl vairāk nostiprinājis pārliecību par šī cilvēka aiziešanu no dzīves. Izmeklētāji tagad mēģinot noskaidrot, vai “virtuālās nāves” nav provocējušas kādu izdarīt īstu, jau pavisam reālu pašnāvību.

Patlaban Krievijas Valsts domē iesniegts likumprojekts, kas paredz kriminālatbildību arī par pašnāvības idejas propagandu, pierunāšanu labprātīgi aiziet no dzīves, kā arī par informācijas sniegšanu, kā pareizi izdarīt pašnāvību, un par atbilstošu tehnisko līdzekļu (piemēram, medikamentu) piegādi. Sociālajā tīklā “VKontakte” nobloķēta pieeja desmit grupām, kurās tiekot veikta pašnāvības propaganda. Krievijas galvenais bērnu tiesību uzraugs Pāvels Astahovs lūdzis policijai atklāt personas, kas izveidojušas un vadījušas šīs grupu diskusijas.

Tikmēr cilvēki apspriežas sociālajos tīklos – kas ir šie provokatori, kuri tik bezatbildīgi spēlējas ar cilvēku likteņiem? Vai tiešām maniakālu ideju apsēsti noziedznieki? Izskanējuši pat apgalvojumi, ka tā esot starptautiska sazvērestība ar mērķi iznīcināt krievu tautu. Aina, ko pagaidām izdevies noskaidrot žurnālistiem, ir krietni vien prozaiskāka. Galvenie šo cilvēku rīcības vadmotīvi – tieksme pakļaut citus, pašam kļūt slavenam – ja ne īstā, tad vismaz virtuālā pasaulē, bet dažos gadījumos arī nopelnīt (par noteiktas informācijas saņemšanu prasīta neliela naudas summa). Toties policija atklājusi, ka, piemēram, aiz pseidonīma Eva Reiha (šis avots īpaši centīgi ievietojis tīklā video ar pašnāvību skatiem) patiesībā slēpjas 13 gadus veca meitene no Omskas. Jauniete taisnojusies, ka viņai patīkot aplūkot “skumjas bildītes” (“грустные картинки”).

 

Latvijā gadā ap 350 pašnāvību

Pie mums Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju gadā reģistrē 18 pašnāvības, kopā tātad ap 350. Pasaules mērogā tas ir visai augsts rādītājs, šajā “melnajā sarakstā” atrodamies blakus Krievijai un Baltkrievijai. Katru gadu pašnāvību izdara arī vairāki pusaudži. Vistraģiskākais bija 2005. gads, kad šādi no dzīves aizgāja 15 nepilngadīgie. Iemesli – nelabvēlīga situācija ģimenē, nabadzība, atstumtība, nespēja saprasties ar vienaudžiem, mobings jeb psiholoģiskais terors skolā.

Latvijā nav dzirdēts par pašnāvībām, kuras izprovocējušas interneta diskusiju grupas. Taču zināms, ka mūsu pusaudži bieži cieš no mobinga un ņirgāšanās sociālajos tīklos.

 

Jānodarbojas ar sportu

Šis raksts jau bija tikpat kā uzrakstīts, kad internetā uzdūros kāda krievu psihologa padomam: “Vislabākais veids, kā jūs varat pasargāt savu bērnu no šādām ietekmēm – aizsūtiet viņu uz sporta nodarbībām. Jo sports iemāca ne jau tikai uzvarēt. Tas iemāca kaut ko daudz svarīgāku – māku zaudēt. Cilvēks, kurš iemācījies zaudēt sporta laukumā, vieglāk tiks galā arī ar likteņa sitieniem, kas ir neatņemama, patiesībā dabiska dzīves sastāvdaļa.”

No savas puses es vēl piebilstu – zinātniski pierādīts, ka sportošanas (patiesībā jebkuras fiziskās aktivitātes) laikā cilvēka ķermenī izdalās endorfīns jeb tā sauktais laimes hormons, kas nomierina un vienlaikus uzlabo garastāvokli. Tātad – mazāk laika pie televizora un datora, bet vairāk stadionā, sporta zālē, pie ūdeņiem, mežā un laukā!

 

Viedoklis

Pusaudzim nepieciešama autoritāte

Ārstei psihoterapeitei Diānai Lapsai jautāju – kā jauniešus no tā pasargāt? Lūk, viņas domas: “Jāņem vērā, ka pusaudža vecumā cilvēka psihe vēl nav pilnībā izveidojusies un nobriedusi. Viņi vēl īsti neapzinās ne savas dzīves vērtību, ne to, kādas sāpes viņu pašnāvība nodara tuviniekiem. Tas ir dzīves lielais paradokss – dzīvības, pašas cilvēka dzīves vērtību mēs vislabāk spējam novērtēt vecumā.

Pusaudži bieži “mokās” ar savas identitātes formulēšanu, seksualitātes apjaušanu, definēšanu un sublimēšanu, kas viņus padara visai trauslus. Šajā vecumā ļoti svarīgas šķiet citu domas un vērtējums, tāpēc smagi tiek pārdzīvots mobings sociālajos tīklos. Pusaudzim, īpaši jau zēnam, nepieciešama autoritāte, identifikācijas objekts, kam viņš gribētu līdzināties, kam lūgt padomu un atbalstu. Tradicionālajā, patriarhālajā sabiedrībā šo lomu parasti uzņēmās tēvs. Bet modernajā Eiropā pilnas, stabilas ģimenes jau kļuvušas par minoritāti, pats jēdziens “tēva autoritāte” ir zudis. Kas meklē, tas atrod, un tukšums tiek aizpildīts. Labākajā gadījumā pusaudzis autoritāti atrod rados vai vecāku draugos, varbūt vienaudža ģimenē vai sporta trenerī. Diemžēl dažiem par autoritāti kļūst iela ar saviem likumiem, savukārt citi atrod viltus atbalstu sociālajos tīklos, kā tas noticis Krievijā.

Depresijas pusaudžiem grūtāk pamanāmas nekā pieaugušajiem, tās reti ir klasiskās slimības pazīmes ar apātiju, nomāktību un interešu trūkumu. Šajā vecumā depresija parasti izpaužas kā somatiskie traucējumi. Piemēram, tās var būt ilglaicīgas un neizskaidrojamas galvas, vēdera vai muguras sāpes, arī reiboņi. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks, kurš gatavojas izdarīt pašnāvību, ir viegli atpazīstams. Sevišķi tas sakāms par pusaudžiem, kuru rīcību raksturo impulsivitāte un straujas emocionālas svārstības.

Tomēr ir kāda pazīme, kas netieši var liecināt par pašnāvnieciskām tieksmēm. Proti – īpaša interese un sevišķi jau runas par šo tematu. Sabiedrībā valda maldīgs priekšstats: “Kurš runā, tas jau nekad dzīvē neizdara!” Bet tas nav pareizi. Sastopoties ar šādu cilvēku, psihiatrija iesaka nevis kautrīgi apiet viņa iesākto “slideno” tēmu, bet tieši otrādi – izrunāties, pat uzstājīgi izprašņāt viņu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+