Mobilā versija
Brīdinājums +10.3°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
18. septembris, 2017
Drukāt

Edgars Vērpe: Cilvēks nemācās no citu pieredzes (7)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Edgars Vērpe

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē baltums žilbina. “Lūgšu, lai izstādē ieslēdz visas gaismas, tās padara telpu ārkārtīgi, pat šizofrēniski baltu,” tā personālizstādes “Intereses. Konflikts” atvēršanas priekšvakarā prātoja tās autors – mākslinieks, Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe.

…Reiz šajā zālē redzēju līgavu un līgavaini, mākslinieks turpina, līgavu pilnīgi nevarēja manīt, bija redzams tikai līgavainis, un tad es sapratu, ka šī zāle ir īstā vieta melnām gleznām…

Izstāde “Intereses. Konflikts” apskatāma līdz 22. oktobrim.

– Personālizstādes darbu tēli – šāviņi – saistoties ar jūsu bērnību, kad vasaras pavadījāt Priekulē, Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā tur notika ilgas kaujas, vēl divdesmit gadus pēc tam meži un lauki bijuši pilni ar nesprāgušiem artilērijas šāviņiem…

E. Vērpe: – Ideja par šādu izstādi radās pirms trim gadiem, kad Ukrainā sākās karš un mums visiem bija milzīgs pārsteigums, ka tepat, apkārtējā telpā, var notikt tādas lietas. Tas bija absolūti nepieņemami un nesaprotami. Vismaz man. Es varētu ilgi runāt par cilvēka dzīvības vērtību. Visapkārt pasaulē gruzd, svilst, cilvēki padarīti par lielgabalu gaļu, kurai vērtības nav nekādas, kaut gan katram mums par sevi liekas, ka esam milzīga vērtība. Un tas saprotams, jo nez vai jebkur pasaulē atradīsies cilvēks, kurš sevi novērtēs kā absolūtu, ar vienu klikšķi iznīcināmu nulli.

– Kaut darbos tas ne vienmēr pierādās, taču ne viens vien mūsu valstsvīrs uzsvēris, ka cilvēki ir lielākā vērtība mūsu valstī.

– Ne tikai valstī. Uz zemes. Bet pasaulē notiekošo mēs nekādi neattiecinām uz sevi, jo pie mums brīnumainā kārtā viss ir mierīgi. Kad 1991. gadā Bastejkalnā nošāva Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, to mēs vēl attiecinājām uz sevi. Un arī omoniešiem bija grūtāk izšaut. Bet Ukrainā, citur pasaulē… Bērnībā mana attieksme bija pilnīgi cita. Puikām, kuri, zemē rakņājoties, varēja atrast visvisādus spridzekļus, likās – kādu uzlaist gaisā ir foršākais, kas var būt. Sajūta tāda, ka esam pilnīgi visu nokavējuši, jo karš ir beidzies un mūsu dzīve paies garlaicīgā mierā. Ļoti labi atceros, kā diskutējām, cik forši būtu, ja mēs būtu piedzimuši agrāk. Tagad, protams, saprotu tādas domāšanas absolūto stulbumu. Manā izstādē viss ir kopā – gan bērnības stulbums un neattaisnojamais risks, krāmējoties ar šāviņiem, gan mūsdienu attieksme pret gruzdēšanu pasaulē. Un lai nedod Dievs, ka tā tuvotos. Varam uzzināt precīzus skaitļus, cik, kur ir krituši. Skaitļus nomaina skaitļi, arī ideālas vienības, kas tiek sapakotas tikpat ideālās formās – līķu maisos. Pavisam lakoniski šo šķietami formālo apmaiņu izsaka Krievijas Federācijas bruņoto spēku kravu apzīmējumi žargonā. Munīciju sauc “Gruz 100”, savukārt kritušos – “Gruz 200”. Šos ciparus esmu apspēlējis tādējādi, ka man ir divsimt mazas bildītes vai fragmenti vienā lielā darbā pa visu sienu. Manā darbā “Gruz 200” – tie ir līķi, mūmijas. It kā visi vienādi, tomēr atšķirīgi. Mēs visi esam ārēji diezgan līdzīgi, bet diez vai kāds no mums būtu gatavs identificēties ar tiem, kas maisos. Krieviem esot pat filma “Gruz 200” – par Afganistānas laikiem. Taču, kamēr mēs paši uz savas ādas un savām acīm kara šausmas neesam piedzīvojuši, par tām varam tikai spriedelēt…

– Un kā tad no vecākiem mantotā emocionālā pieredze, mākslas un dokumentālās filmas?

– Cilvēks nemācās no citu pieredzes. Tas stulbums ir vispārējs. Vēsturē lasām, cik vienkārši un nenovēršami nonāca līdz Pirmajam pasaules karam, cik nenovēršami tika līdz Otrajam, un, redzot, kā attīstās situācija pasaulē, kā spēcīgu valstu līderi pieņem, mūsuprāt, bezatbildīgus un stulbus lēmumus, dod Dievs, nenonākt līdz trešajam pasaules karam. Krievijas šā brīža darbība jebkuram vēsturi zinošam cilvēkam Latvijā liek vēlreiz atcerēties, ka dzīvojam blakus agresīvam kaimiņam, kurš vienmēr ar kāju spēris durvis, izmantojis situācijas, lai čakarētu sev blakus dzīvojošos. Nepārtrauktas provokācijas un meli. Bet cerēt, ka kāds mūsdienu cilvēks, savām acīm karu neredzējis, varētu iedomāties visas tā šausmas, būtu naivi. Sākoties notikumiem Ukrainā, televīzijā rādīja līķus, saārdītas mājas, ievainotus cilvēkus, bet mūsdienu cilvēks ir pieradis – ir ekrāns un “aiz ekrāna” notiekošais, kas viņu, mīkstās čībās pie televizora sēžot, nekad nepiemeklēs. Un, kamēr nekas tāds nenotiek, visas pasaules šausmas var mierīgi “apzelēt”, simtiem līķu “palaist cauri”, “rullējot” viedtālruņa ekrānu. Bezatbildība pasaulē ir diezgan baisa.

– Lai cik nopietna arī būtu kara tēma, ir sajūta, ka jūs caur šiem šāviņiem skatāties tā mazliet ironiski divdomīgi.

– (Iesmejas.) Man kādreiz jautājuši – kāpēc munīcija ir sarkana? Tādā krāsā bija manas bērnības “rotaļlietas”. Divdesmit gadus nogulējusi zemē, mūsu atrastā munīcija bija tieši šādā rūsas tonī, nevis tādā krāsā kā karavīriem šodien vai toreiz, kara laikā. Kopš bērnības man munīcija asociējas ar rūsu. Var jau atrast arī citas kopsakarības – varbūt rūsa munīciju vinnēs, bet varbūt ne… Kurš kuru uzvarēs, nezinām. Amerikai ir vienas intereses, Krievijai – otras, Ķīnai vēl citas. Kad šīs intereses saduras un tās nevar atrisināt, rodas kari. Tie nav nekas cits kā interešu risināšana konflikta ceļā.

– Galējais un nepieņemamākais veids.

– Kā nu kuram, citi ar to vien nodarbojas.

– Jūsu darbiem aizvien raksturīgi vairāki slāņi. Šajā izstādē pēc visuzkrītošākās – kara – tēmas gribas domāt arī par dažādām citām interesēm un konfliktiem, kam nevajadzētu nonākt līdz “šāviņiem” tiešā un pārnestā nozīmē…

– Nu jā, ir valsts amatpersonas, kuras nonāk interešu konfliktā…

– Vai arī pats savā ziņā nenonākat interešu konfliktā starp jums kā mākslinieku un VKKF – kultūras radošo procesu finansējošās institūcijas – direktoru? Protams, lēmumus fondā pieņem nozaru eksperti un padome.

– Laika trūkums var radīt zināmu interešu konfliktu… Nonāc iekšējā konfliktā arī tad, ja dari vienu, kaut vēlies ko citu. Esmu gana ilgi strādājis kā brīvmākslinieks un nonācis iekšējā konfliktā starp radošām interesēm un nepieciešamību nodrošināt ģimeni. Bet nevaru apgalvot, ka vēlētos strādāt tikai kā mākslinieks, jo piecpa­dsmit gadus esmu guvis piepildījumu skolotāja amatā. Tas, manuprāt, ir labākais, ko cilvēks var darīt, tikai mūsu valstī diemžēl netiek adekvāti atlīdzināts. Bet VKKF direktors nevienu santīmu nekur un nevienam nedala! To dara katras nozares eksperti, kuri arī ik pa laikam mainās, lai nevarētu izveidot kādu sistēmu naudas plūsmai vienā virzienā. Fakts, ka bieži dabūju pa cepuri par to, kā eksperti sadalījuši naudu, pieder pie mana darba ēnas pusēm. Diemžēl daudzi manu parakstu uz naudas piešķīruma vai atteikuma identificē ar pašu naudas sadali. Patiesībā, izveidojot VKKF, bija domāts par to, lai atdalītu politiķu, administrācijas un radošo ietekmi. Tas ir ļoti gudri izveidots modelis.

– Pasaule ir pilna ar pretrunīgām interesēm. Kā, jūsuprāt, izvairīties no asiem konfliktiem?

– Jāiemācās saskatīt otrā personību sev līdzās. Konflikti sākas dažādu ādas krāsu, politiskās pārliecības, ticības dēļ, kaut daudzveidība patiesībā ir bagātība. Atrast, kāpēc mest otram ar akmeni, ir ļoti vienkārši, bet paturēt to akmeni kabatā un mēģināt atrisināt pretrunas ar dialogu – ļoti sarežģīti. Diemžēl pasaulē ir daudz dažādu valodu. Cilvēki jau vēsturiski nav sapratuši cits citu. Neticu, ka cilvēka daba kādreiz mainīsies…

– Un kā ar interešu saskanību ģimenē, kur abi dzīvesbiedri, kā jūs ar gleznotāju Sandru Krastiņu, mākslinieki?

– Kad bija viena darbnīca un vēl mazi bērni, ne vienmēr konfliktus izdevās novērst absolūti mierīgos toņos. Arī tam esam gājuši cauri, kaut viss savulaik bija precīzi sarēķināts pa minūtei – kurš kurā brīdī ir darbnīcā, kurš pie atvasēm vai kārto citas lietas. Kad nu bērni lieli un darbnīca katram sava, grafiks ir daudz brīvāks.

– Pirms kāda laika San­drai Krastiņai bija izstāde “Civilisti” – ar vērienīgiem triepieniem veidoti vēršu un vīru ķermeņi. Vai pie šī darba savu roku netika pielicis arī Edgars Vērpe?

– Savu roku pie katra Krastiņas darba pielieku tik daudz, ka salieku rāmi, uzvelku audeklu, sarunāju mašīnu, iepakoju, aizvedu uz izstādi, izpakoju, palīdzu gleznas piekārt… (pasmaida). Radoši esam ļoti neatkarīgi, kaut visu mūžu viens otram patiesi un godīgi esam teikuši savas domas. Tas ļoti palīdzējis. Nepiekrītu dalījumiem “sieviešu” un “vīriešu” māk­slā. Krastiņas glezniecība, piemēram, ir ļoti vīrišķīga, savukārt tikpat labi par manām “zivīm” (90. gados par valdošo tēlu mākslinieka daiļradē kļuva vienkāršais, skaidri nolasāmais zivs siluets uz horizontāla vai vertikāla garena formāta. – V. K.) var teikt, ka tā ir ļoti sievišķīga māksla, jo ļoti niansēta un klusa glezniecība. Bet Sandra vienmēr ir strādājusi ar vērienu, ne velti Mākslas akadēmijā beigusi monumentālistus.

– Biedējošākais, brīdinošais konflikts Latvijā?

– Divdesmit piecu gadu laikā neesam atrisinājuši divkopienu jautājumu. Esam gana saprotoši, lai redzētu, ka radikāļu intereses bieži vien sakrīt ar austrumu kaimiņa interesēm. Krievija allaž gatava darīt melno darbu – bijušajās PSRS teritorijās finansēt noteiktas sabiedrības daļas neapmierinātības kurināšanu. Latvijas politiķi ar to nav spējuši tikt galā – vai nu aiz bailēm, ka pēcāk vairs neievēlēs, vai citiem iemesliem. Trūkst īstu politisku partiju, ir interešu grupas. Tikko viena partija sāk grimt, tā politiķis pārlec uz nākamo laiviņu un stūrē turpat – nevis īsteno noteiktu politiku, bet, atsaucoties uz kādiem impulsiem, dara visu, lai paliktu pie varas. Gudru politiku var redzēt ļoti reti. Politikā iet cilvēki ar vēlmi redzēt tajā sevi, bet bez Latvijas nākotnes vīzijas. Ja kāds jau paspējis pabūt četrās partijās, skatos un brīnos (iesmejas)… Pasaulē vienmēr bijis konflikts starp bagātajiem un nabagajiem. Allaž būs uzņēmīgi cilvēki ar morāli, kas neliedz iedzīvoties uz citu rēķina. Rezultāts ir ātrs. Pagājuši divdesmit pieci gadi, un no nabagiem, kas visi bija vienādi, esam kļuvuši par ļoti noslāņotu sabiedrību. Taču nelaime nav bagātniekos, bet gan drošības spilvena trūkumā otrā galā, ko nedrīkst pabāzt zem ūdens. Nepiekrītu kliedzieniem, ka ekonomiskie emigranti valsti pametuši grūtību dēļ. Ne viens vien aizbraucis interesantākas dzīves meklējumos. Protams, daļu peļņā aizdzina paņemtie kredīti, ar kuriem īstenībā krīzes laikā mēs izglābām zviedru pensionārus. Zviedrijas bankas šeit īstenoja bezatbildīgu politiku. Viņi izgāja sausā, bet mūsu tauta samaksāja visu līdz pēdējam santīmam. Taču Latvija jau tikai vēl mācās, jo divdesmit pieci gadi valstij nav nekas. Gaidām simtgadi, bet piecdesmit no tās pagāja citur…

– Un pirmās brīvvalsts pieredze piemirsusies?

– Kāpēc? Leģendas jau ir. Arī par vienīgo karu, kas latviešiem attaisnojies. Brīvības cīņas bija vienīgais karš, kurā latvieši uzvarēja. Un vienīgais, kurā vispār vajadzēja piedalīties. Jo ne pirmajā, ne otrajā karā iesaistīties nebija mūsu interesēs.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Skaisti dzied lakstīgala
    Vēkāefa priekšgalā
    Kā tai skaisti nedziedāt
    Naudas skapis kabatā

  2. man nav idioti jāmēģina saprast, nav tāda brīva laika, tās viņu problēmas

  3. es gudrāks par tevi menca

  4. mees oranzaas demakovas mafija esam paarneemusi visu,….bravo un verpe dala KKF naudu

  5. kāpēc mums netiek paskaidrots, kā tas nākas, ka VKKF vada cilvēks, kurš ir interešu konfliktā milzu naudas piešķirot dēla projektiem

    melīgā korumpētā prese, kas atbalsta melīgu korumpētu valdību

  6. Vai mākslinieka kungam nav kauns par sava dēla izdarībām? Es jau saprotu, ka bērns var piedzimt gan slims, gan garā vājš, bet tomēr būtu jādomā, ka to stulbumu nevajag pasaulē kultivēt. Atbalstot sava dēliņa aktivitātes, tiek degradēti ne tikai vīrieši kā dzimums, bet tauta kopumā!

  7. Romas pāvests Francisks: Trešais pasaules karš jau ir sācies, 13.09.2014.
    =================================================================
    Kā izrādās, ne viens vien kā Diogēns uzvedas, tāpēc turpina Dievam pateikties. Aļļo, Vērpes kung’, drīz tak’ Latvijas iedzīvotāju skaitskopš 1991.g. būs par 1 000 000 samazinājies. Kas Sun Dzi Kara mākslu lasījis, tas tak’ zina, ka var mērķi var sasniegt arī bez bumbošanas:” Neatkarības gadu laikā mēs esam zaudējuši 700 tūkstošus cilvēku. Gan mirstības, gan migrācijas dēļ ikdienu Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 55 cilvēkiem. Mēnesī tas ir par 1650, bet gadā par 23 tūkstošiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka katru mēnesi mēs paliekam nabagāki par vienu mazpilsētu vai pagastu.” Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.(Radio Baltcom, 2017)

Draugiem Facebook Twitter Google+