Mobilā versija
Brīdinājums -1.2°C
Oļģerts, Aļģirds, Aļģis, Orests
Sestdiena, 20. janvāris, 2018
12. decembris, 2017
Drukāt

NBS karavīrs: Uz pasaules čempionātu braucu ar neziņu, tagad ir āķis lūpā (2)

rekunenko

Man tagad āķis ir lūpā – tā pēc atgriešanās no debijas pasaules čempionāta šķēršļu joslu pārvarēšanā Kanādā teic Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīrs Artjoms Rekuņenko.

Teorija un prakse

Latvijā 28 gadus vecais Rekuņenko trīs reizes uzvarējis Stipro skrējienā un pirmais starts pasaules čempionātā, kur 15 kilometru distancē izcīnīja 12. vietu savā vecuma grupā (25 līdz 29 gadi), ļāvis izdarīt daudz secinājumu un galvenais – papildus motivāciju, lai nākamgad atgrieztos vēl stiprāks.

“Braucu ar nelielu neziņu, jo tās man bija pirmās tik augsta līmeņa sacensības un vispār ārzemēs startēju tikai otro reizi. Stipro skrējiens ir cits stāsts – mums vairāk ir dubļi, tur vajadzīgs spēks un izturība, cita specifika. Sākot skriet sapratu, ka varu cīnīties par augstākajām vietām un gandrīz visu distanci gāju uz pirmo vietu. Vidusdaļā vienā šķērslī kļūdījos, jo nebiju noslaucījis rokas un izslīdēju, bet kopumā ļoti gludi,” viņš stāsta. “Puskilometru pirms finiša uzkāros vienā šķērslī – izgāju, bet ar pirmo reizi nepareizi uzsitu pa zvanu un tiesneši lika iet no jauna. Rokas bija tik piedzītas, nokritu, apsēdos un sapratu, ka būs labi, ja vispār finišēšu. Tur zaudēju apmēram 20 minūtes.”

Rekuņenko finišēja pēc 2:09:06 stundām un, ja ne šī neveiksme, būtu iekļuvis trijniekā.

Trase bija ļoti kalnainā apvidū un distancē bija 770 kāpuma metri, kopā 34 visdažādākie šķēršļi un lielāko daļu no tiem Latvijas sportists gājis pirmo reizi dzīvē. Komandas biedrs “ASK Patria” rindās Kaspars Kalnbērzs, kurš pagājušajā gadā kā pirmais no latviešiem piedalījās pasaules čempionātā, bija teorētiski izstāstījis nianses, kas jāņem vērā, tāpat palīdzējuši internetā pieejamie video. Tomēr teorija ir viena lieta, prakse – pavisam cita.

Jātrenē rokas

Artjomam Rekuņenko debijas reize esot ļoti patikusi un viņš jau gatavojas nākamajai sezonai, kurā plāno daudz vairāk startēt arī sacensībās ārzemēs un tiekties pēc augstiem mērķiem: “Zinu, ka latvieši var izcīnīt medaļas gan Eiropas, gan pasaules čempionātā. Ja nebūs traumas un varēs kārtīgi sagatavoties, domāju, ka neizpaliks skaļāki rezultāti.”

“Pēc Kanādas par treniņprocesu izdarīju daudz secinājumu,” viņš turpina. “Man jāstrādā uz roku spēku, tvērienu. Pa gadu spēks pielikts pamatīgi, tomēr ar to ir par maz. Jāiet uz klinšu kāpšanu, jātaisa speciāli vingrinājumi rokām, ielu vingrošanu. Skriešana man ir spēcīga no orientēšanās sporta, kur trenējos no 13 gadu vecuma, tā man nesagādā problēmas, bet, kad rokas ir piedzītas, tev vairs nav variantu.”

Rekuņenko cer sagatavoties tā, lai varētu startētu elites grupā – šajā sporta veidā līderi ir profesionāļi, kas ar to pelna naudu. Artjoms ikdienā ir NBS karavīrs un strādā Gaisa spēku personāldaļā, taču trenējas katru dienu. Parasti ir divi treniņi dienā, reizēm – arī trīs.

Pirmās sacensības ārpus Latvijas madonietim bija pērn Baltkrievijā, kur, kā pats saka, apsēdies uz vienas vietas: “Zaudēju trīs meitenēm un sapratu, ka esmu ļoti švaks. Viss gāja labi, bet pie pirmajiem šķēršļiem, kur vajadzīgs roku spēkos, burtiski apstājos. Tas bija pagrieziena punkts, tāpēc rudenī sāku tam pievērst pastiprinātu uzmanību.” Ieguldītais darbs palīdzējis šogad trešo reizi uzvarēt Stipro skrējienā, kur Stikla kalnā pārņēmis vadību, bet līdzšinējais līderis nav varējis to pievarēt.

Pasaulē ik gadu notiek ap diviem tūkstošiem šķēršļu joslu sacensības. Sporta veids cerēja iekļūt 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu programmā, taču tas nenotika.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Vai nu karavīrs vai nu sportists.Divi vienā man liekas neit kopā.Kas der visam neder nekam.

Draugiem Facebook Twitter Google+