Latvijā
Izglītība

Ne ēkas, ne naudas? Sarūk augstskolu cerības pārdot nekustamos īpašumus 16


Bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēka ir LU īpašums un varētu tikt pārdota bez valdības atļaujas, taču LU to negrib pārdot “kuram katram” un pieļauj, ka varētu izīrēt kādam uzņēmumam, kas ēkā izveidotu viesnīcu.
Bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēka ir LU īpašums un varētu tikt pārdota bez valdības atļaujas, taču LU to negrib pārdot “kuram katram” un pieļauj, ka varētu izīrēt kādam uzņēmumam, kas ēkā izveidotu viesnīcu.
Foto – Valdis Semjonovs

Pagājušajā nedēļā valdības darba kārtībā parādījās noteikumi, ko nepieciešams pieņemt, lai augstskolas varētu pārdot savā valdījumā esošos nekustamos īpašumus. Taču to izskatīšana augstskolu iebildumu dēļ tika atlikta.

Jau pērnvasar Saeima pieņēma grozījumus Augstskolu likumā, nosakot, ka valsts augstskolām būs tiesības pārdot tos nekustamos īpašumus, ko to valdījumā nodevusi valsts, bet kas tām vairs nav nepieciešami savu funkciju īstenošanai. Grozījumi arī noteica, ka augstskolām būs jāizstrādā nekustamā īpašuma attīstības plāns, kurā atbilstoši augstskolas attīstības stratēģijai noteiks valsts augstskolas piederošā, valdījumā vai lietošanā esošā nekustamā īpašuma izmantošanu un attīstību. Ja augstskola vēlēsies atsavināt kādu no īpašumiem, ko tām valdījumā nodevusi valsts, plāns būs jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā. Kādam tieši jābūt šim plānam, tas bija jāparedz valdības izdotajos noteikumos. Taču attiecīgo noteikumu projekts valdības darba kārtībā parādījās tikai pagājušajā nedēļā, kaut plāniem bija jābūt gataviem jau šopavasar.

Varēs pārdot to, ko citiem nevajag

Projekts nosaka: plāna darbības termiņš būtu pieci gadi un tas citstarp varētu paredzēt arī to nekustamo īpašumu, kas augstskolai vairs nav nepieciešami, pārdošanu vai iznomāšanu.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotais noteikumu projekts paredz, ka augstskolas šādus īpašumus varēs pārdot un atsavināt vien tad, ja tie nebūs nepieciešami valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai. No noteikumu projekta izriet, ka uz valsts īpašumu, ko augstskola gribētu pārdot vai izīrēt, varēs pieteikties jebkura valsts iestāde, kapitālsabiedrība, atvasināta publiska persona vai tās iestāde. Tas gan nav nekas neparasts, jo līdzīgu kārtību nosaka arī Publiskas personas mantas atsavināšanas likums. Taču noteikumos nav paredzēts, ka valsts augstskolai jelkā tiks kompensēta šāda īpašuma zaudēšana. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc augstskolas iebildušas pret noteikumu pieņemšanu IZM piedāvātajā redakcijā. Augstskolas jau ilgstoši centušās panākt, lai valsts tām ļauj pārdot vai citādi komercializēt nekustamos īpašumus, kas vairs tām nav vajadzīgi, lai iegūtu naudu jaunu, modernu, mūsdienīgām studijām piemērotu ēku celšanai. Tagad izglītības politikas veidotāji it kā ņem vērā augstskolu vajadzības un izstrādā nepieciešamos normatīvos aktus, lai augstskolas varētu rīkoties ar tām uzticētajiem nekustamajiem īpašumiem, bet tajā pašā laikā rada situāciju, lai augstskolas varētu rīkoties tikai ar tām ēkām un zemi, kas citiem nav vajadzīga. Līdz ar to arī šo nekustamo īpašumu vērtība varētu nebūt tā augstākā. “Šo noteikumu dēļ augstskolas var palikt gan bez ēkas, gan naudas. Sevišķi sāpīgi tas būtu tad, ja augstskola ēkā būtu ieguldījusi apjomīgus finanšu līdzekļus,” secina Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) attīstības prorektors Artūrs Zeps piebilst: “Protams, augstskola tādā gadījumā var savu atsavināšanas nodomu atsaukt un ēku paturēt, taču kāda no tā jēga, ja šī ēka studijām vairs nav piemērota?”

J. Bernāts uzskata, ka augstskolu gadījumā šādu kārtību, kad pārdot var tikai to, kas nav vajadzīgs citām valsts institūcijām, nevajadzētu piemērot. Ja likums to neļauj, tad tas jāmaina.

Grasās atņemt pusi ieņēmumu

Otrs augstskolu iebildums saistīts ar to, ka ēkas pārdošanas gadījumā augstskolām paliks ne vairāk kā puse iegūtās naudas. Tā kā noteikumu projektā nav sīkāk aprakstīta augstskolu mantas pārdošanas kārtība, uz to attieksies ierastā kārtība, kādā tiek atsavināta publiskas personas manta. Tā paredz, ka nekustamo īpašumu izsoli rīko Valsts nekustamo īpašumu aģentūra (VNĪA), kurai par šo darbu pienākas puse ienākumu. “Ir saprotams, ka VNĪA pienāktos kāda daļa ieņēmumu, lai segtu izmaksas, kas radušās pārdošanas procesā, taču ne jau puse no iegūtās summas,” teic J. Bernāts.

Noteikumos ir arī redakcionālas nepilnības, kas nekustamā īpašuma attīstības plāna pieņemšanas un saskaņošanas procesu padara gana nesakarīgu. Taču to augstskolu pārstāvju ieskatā var novērst īsā laikā un tas nevarētu būt strīdus ābols.

Var jautāt: kāds gan pamats augstskolām cerēt, ka tās varēs rīkoties ar valsts mantu brīvāk nekā citas valsts institūcijas? Tāds varētu būt IZM arguments, skaidrojot, kāpēc tapuši šādi noteikumi. Taču IZM patiesos argumentus neizdevās uzzināt. IZM pārstāve Inta Bērziņa informēja, ka atvaļinājumu laika dēļ komentāru nebūs.

J. Bernāts stāsta: augstskolas savus iebildumus pret šādiem noteikumiem bija izteikušas jau aprīlī un gaidīja, kad IZM pārstāvji viņus aicinās uz saskaņošanas sanāksmi. Taču nekādu atbildi no IZM neizdevās sagaidīt, un pagājušajā nedēļā augstskolu pārstāvji ieraudzīja, ka strīdīgo noteikumu projekts iekļauts valdības darba kārtībā. Tāpēc J. Bernāts rakstījis vēstuli Ministru prezidentam Mārim Kučinskim, lūdzot noteikumu izskatīšanu atlikt. Valdībā to nolemts atlikt uz divām nedēļām.

Ko gribētu pārdot?

Ja augstskolām izdotos pārdot vai citādi izdevīgi komercializēt tās valdījumā nodotos īpašumus, iegūto naudu varētu izmantot tikai studiju vides attīstībai. To paredz Augstskolu likums. “Mēs šo naudu nevarētu brutāli izmaksāt algās,” uzsver LU Infrastruktūras departamenta vadītājs Marģers Počs. Kā zināms, LU jau ilgstoši attīsta akadēmisko centru Torņakalnā. Turpmākajiem celtniecības plāniem nepieciešami 90 miljoni eiro. 30 miljonus LU nule ieguvusi kā ilgtermiņa aizdevumu no Eiropas Investīciju bankas, taču pārējā nauda vēl jāatrod. Jau iepriekš LU atbrīvojusi ēkas Rīgas centrā, kur atradās Ķīmijas un Bioloģijas fakultāte, kas pārcēlušās uz Torņakalnu. Bioloģijas fakultātes ēku Kronvalda bulvārī LU varētu pārdot jau tagad, jo tā pieder pašai LU, nevis valstij, taču nama komercializēšana aizkavējas, “jo mēs esam atbildīgi, uzskatām, ka universitāte nevar šādu vēsturisku ēku atdot kuram katram”. Iespējams, ar laiku šajā ēkā varētu būt viesnīca. Nams paliktu LU īpašumā, taču to izīrētu viesnīcas veidotājiem. “Jau tagad mums ir šāds labs sadarbības projekts. Esam izīrējuši namu pie Torņakalna, kur tagad atrodas viesnīca “Astor”. Universitātei nama remontā un pārveidē par viesnīcu nebija jāiegulda sava nauda, bet mums ir stabili ienākumi no šā nama izmantošanas,” stāsta M. Počs. Drīzumā varētu atbrīvoties nams Zeļļu ielā.

A. Zeps stāsta, ka RTU “nav tā, ka kaut kas ļoti deg un ka mēs uz karstām pēdām gribētu kaut ko pārdot”. Taču zināms, ka RTU ar laiku gribētu atbrīvoties no īpašumiem Ezermalas un Lomonosova ielā, kur joprojām izvietotas RTU struktūrvienības, taču nākotnē RTU cer tās pārcelt uz Ķīpsalu, kur paredzēts celt jaunas, modernākas ēkas. “Piemēram, Ezermalas ielā ēkas ir milzīgiem gaiteņiem, ir ļoti lieli siltuma zudumi. Ilgtermiņā jaunu namu būvniecība atmaksātos,” teic A. Zeps.

LU un RTU ir lielākie potenciālie atsavināmie īpašumi, taču arī citās valsts augstskolās atrastos atsavināmi īpašumi.

LA.lv

Par svarīgo