Mobilā versija
Brīdinājums +11.5°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
18. septembris, 2017
Drukāt

Ne īsti kungs, ne biedrs. Aizmirstais Augusts Kirhenšteins (7)

1. Sen bija noskatīts Maskavā

1no6
Foto - Jānis Lerhis un no RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta krājumiemFoto - Jānis Lerhis un no RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta krājumiem

Pirms 145 gadiem dzimis Augusts Kirhenšteins – pretrunīga personība, kuras zinātnisko darbību un sasniegumus aizēno līdzdalība Latvijas okupācijā.*

“Īsti biedrs Augusts Kirhenšteins nebija, taču, tā kā viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, par kungu arī īsti nevarēja saukt,” tā par jau bērnībā iepazīto profesoru, kuram bija lemts kļūt par 1940. gada Latvijas marionešu valdības galvu, saka profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš.

Ne īsts biedrs, ne arī īsts kungs – tas izskan arī no citām laikabiedru liecībām par A. Kirhenšteinu. Pretrunīga personība, ko sarežģītais laiks padarīja pat par traģisku.

Šaubu neesot tikai par to, ka pirmkārt viņš bija zinātnieks. A. Kirhenšteins vienmēr norādījis apkārtējiem – nesauciet mani par biedru vai akadēmiķi, sauciet par profesoru. Šī uzruna viņam patika vislabāk.

Taču vēsturiskie notikumi, liktenis un arī paša raksturs A. Kirhenšteinam liedza palikt tikai Latvijas zinātnes vēsturē. 1940. gada jūnijā, kad Latviju okupēja padomju karaspēks, A. Kirhenšteins kļuva arī par Latvijas Republikas Ministru prezidentu. Faktiski šīs valdības vienīgais uzdevums bija imitēt valstisko patstāvību līdz brīdim, kad Latvija iestāsies Padomju Savienībā.

Vēsturniece Daina Bleiere uzskata: padomju izlūki jau sen bija nolūkojuši personas, kas varētu spēlēt galvenās lomas 1940. gada notikumos. Izpētījuši viņu personības, vājās vietas, lai būtu droši, ka operāciju neizgāzīs.

Pašam A. Kirhenšteinam piedāvājums kļūt par Ministru prezidentu nācis negaidīts. J. Stradiņš dzirdējis, kā savās 90 gadu jubilejas svinībās A. Kirhenšteins stāstījis par 1940. gadā piedzīvoto. Profesors sēdējis Otto Švarca kafejnīcā, kad Rīgā nākuši iekšā tanki. Kāds pienācis un teicis, lai A. Kirhenšteins ejot uz krievu sūtniecību.

Viņš gājis arī un domājis: ko nu tagad ar mani darīs, vai sūtīs uz Sibīriju. Izrādījies citādi – vēstniecībā viņam prasīts, vai grib kļūt par Ministru prezidentu. A. Kirhenšteins uzreiz atbildējis, ka grib gan. Profesors J. Stradiņš domā, ka viņš piekritis godkārības dēļ.

A. Kirhenšteins bija darbojies Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrībā. 1939. gadā kā šīs biedrības delegāts braucis uz Maskavu. Noprotams, ka tur par Padomju zemi viņam bija radies gana pozitīvs iespaids, tomēr A. Kirhenšteins nav uzskatījis, ka Latvijai jāpievienojas PSRS. “Domāju, ka 1940. gadā viņu pievīla, solot, ka kaut kādu patstāvību Latvijai tomēr atstās,” spriež J. Stradiņš. “Latviešu tautas ienaidnieks viņš noteikti nebija.”

A. Kirhenšteina sekretārs 1940. gadā savās atmiņās rakstījis, ka politiskās vientiesības un personīgās godkāres dēļ no viņa bija iespējams izveidot visu, kas Maskavai bija vajadzīgs.

Iespējams, sadarbību ar okupantiem vadīja arī merkantili iemesli. Pirmkārt, A. Kirhenšteins bija apkrauts ar vekseļu parādiem – nebija izmaksājis savu māju Vīlandes ielā. Otrkārt, Kārlis Ulmanis esot izteicies, ka profesoram laiks doties pensijā, kas būtu krietni samazinājis A. Kirhenšteina ienākumus.

Taču laikabiedri liecina, ka pēc 1940. gada vasaras brauciena uz Maskavu viņš esot, smagi nopūzdamies, teicis, ka ar Latviju tagad ir cauri, un stāstījis, ka Kremlī bijis spiests nolasīt to, kas viņam iegrūsts rokās.

Politiķa talanta viņam neesot bijis, taču zināma iznesība un svešvalodu zināšanas ļāvušas ar cieņu uzņemt, piemēram, ārvalstu vēstniekus.

J. Stradiņš ar profesoru Kirhenšteinu iepazinās, būdams tikai septiņus gadus vecs, kad devās pie profesora kaimiņpuikas Jāņa Dārziņa, mikrobioloģijas profesora Egona Dārziņa dēla, kopā mācīties. Tas bija 1940. gada rudens – A. Kirhenšteins nesen kā marionešu valdības galva bija bijis Maskavā, kur lūdza Latviju uzņem Padomju Savienībā un nu jau vadīja LPSR Augstākās padomes prezidiju. Profesors tolaik dzīvoja Pārdaugavā, netālu no Mārupītes – Īvandes ielā. Ap māju ik dienas bija novietoti divi milicijas posteņi – viens mājas aizmugurē, otrs – ielas pusē.

J. Stradiņš ar A. Kirhenšteinu turpināja tikties arī tad, kad jau pats bija jauns zinātnieks. Ar A. Kirhenšteinu labi pazīstams bija arī viņa tēvs – profesors Pauls Stradiņš. Abi ulmaņlaikos bija kopā darbojušies Veselības veicināšanas biedrībā.

Pēckara laikā, kad profesors jau dzīvoja Mežaparkā, Poruka ielā, viņš J. Stradiņam sūdzējies, ka tiek izsekots un ka Lavrentijs Berija “rok apakšā”.

Profesora uzraudzīšana turpinājusies arī pēc tam, kad viņš pametis politiskos amatus. J. Stradiņš ir pārliecināts, ka profesora mājā bijušas noklausīšanās ierīces. Bijis manāms, ka apkārt klīst čekisti.

Pēc profesora nāves ātri un bez pēdām pazudis viss A. Kirhenšteina privātais arhīvs.

A. Kirhenšteins vēlējies, lai J. Stradiņš pieraksta viņa atmiņas, taču jaunais zinātnieks izvairījies, jo jutis, ka tā var būt bīstama nodarbe.
* Raksts tapis, sagaidot A. Kirhenšteina 140. dzimšanas dienu.

  1. Sen bija noskatīts Maskavā
  2. Komunistiem "garā svešs"
  3. Joprojām Kirhenšteina vārdā
  4. Aristokrātiskas manieres, asa mēle
  5. Baļļu rīkotājs
  6. A. Kirhenšteina loma 1940. gada okupācijā

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Bildē Kirhenšteina hobija moments:
    ierāvis diriģē “Pūt, vējiņi !”

  2. vitamīnu kirkenšteins Atbildēt

    ” Vitamīns, tas ir labs:
    A un B un C !
    Kurš tos lietos – stiprāks taps,
    Gudrāks tomēr nē ! ”
    (no 30.gadu satīras žurnāla)

  3. Nemaz negribu lasīt šo reabilitācijas rakstu!

  4. Tas bij vīrs, kam bija jākarājas pie laternas staba, turklat bez tiesas, līdzīgi kā Lācim. Var vēl saprast tādus cilvēkus, kā Noviku, kas bija pagrīdnieks, kapitālisma noliedzējs, bet gan ķirķis, gan lācis abi baudīja buržuāziskajā Latvijā priviliģētu dzīvi. Un abi visticamāk bija PSRS specdienestu aģenti, jo citādi viņi savās vietās nebūtu. Stradiņš raksta:

    Pēckara laikā, kad profesors jau dzīvoja Mežaparkā, Poruka ielā, viņš J. Stradiņam sūdzējies, ka tiek izsekots un ka Lavrentijs Berija “rok apakšā”.

    Profesora uzraudzīšana turpinājusies arī pēc tam, kad viņš pametis politiskos amatus. J. Stradiņš ir pārliecināts, ka profesora mājā bijušas noklausīšanās ierīces. Bijis manāms, ka apkārt klīst čekisti.

    Stradiņš grib parādīt ķirķi, kā cietēju no berijas. Smieklīgi. Čekisti viņu sargāja, lai represēto cilvēku radinieki viņam nenāk sejā spļaut.

  5. Latvijas valsts nodevējs. Nekas vairāk. Niecība.

  6. Nosodām nodevējus un kangarus Atbildēt

    Kangars labi uzdzīvojis!

  7. Uz vienu roku abas gimenes sarkanie

Draugiem Facebook Twitter Google+