Ne jau nelabvēļi grauj pirmo personu autoritāti, to tās izdara pašas 0
Var nogurt no krīzes un baidīšanas ar jaunām krīzēm, no solījumiem un to nepildīšanas, no aukstuma un augstām cenām. Bet var nogurt arī no neērtības izjūtas, ko sagādā valsts galveno personu rosīšanās. Lepnums par savējiem (tāpat kā kauns) ir īpašs pārdzīvojums, un lai neviens nestāsta, ka tas ir sīkums.
Jādomā, daudzi, jauno pāvestu Francisku I ieskaitot, lauzīja galvu par mūsu Valsts prezidenta pāvestam inaugurācijas ceremonijā pasniegto dāvanu – sudraba olu turētāju. Vai pāvests brokastu olas līdz šim ir vienkārši ņēmis pirkstos un sitis pret galda malu, kā to darām mēs daudzi? Varbūt mūsu slepenajiem dienestiem ir izdevies uzzināt, ka olas ir viens no pāvesta iecienītākajiem ēdieniem. Iespējams, viņš kolekcionē olu turētājus, bet varbūt pie vainas ir mūsu prezidenta padomnieku īpašā humora izjūta? Var jau smieties par šajā sakarā skanošiem jokiem, tomēr pārņem neērtības sajūta kā reizēs, kad pie viesību galda kāds pasaka kaut ko neiederīgu. Latvieši tādās reizēs teic: “Atkal auzās.”
Runa ir par vērtībām. Materiālajām un garīgajām, spēju tās atšķirt un ierādīt katrai pienākošos vietu. Kas iederas korporatīvā ballītē, neiederas baznīcā. Ko dāvina viesmīlim, nedāvina pāvestam.
Kāpēc notiek tādas lietas kā seriāls par pasakaini dārgo eksprezidenta Valda Zatlera dzīvokli un tie, kam tauta ir uzticējusies, šo garīgo vērtību – uzticību – ar skubu konvertē materiālos labumos? Ne jau sabiedrība vai kādi nelabvēļi grauj pirmo personu autoritāti, to tās vienmēr izdara pašas. Vērojot, ko un kā dara augšas, apakšas darās līdzi un, protams, arī “brauc auzās”.
Nav labi apskaust kaimiņus. Atzīstos, esmu vairākkārt to darījusi, vērojot nu jau aizsaulē aizgājušo Igaunijas valsts prezidentu Lennartu Meri un arī tagadējo prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu. Mana pārliecība – valsts panākumu atslēga slēpjas tās vadītāju inteliģencē un misijas apziņā. Tālākais jau ir ķēdes reakcija, tas, ka es varu ar savējiem lepoties, vairo drošības izjūtu, uzticību un vēlmi turēt līdzi. Tad veicas arī valsts saimnieciskajā dzīvē un nav iespējamas tādas nejēdzības, kādas Latvijā notiek gandrīz vai ar visiem valsts iepirkumiem. Tad būtu neiespējami, ka skaidrā dienas laikā izlaupa bankas un uzņēmumus līdz bankrotam noved to akcionāri, bet visu vainu uzveļ tā brīža valdībai.
Inteliģence un misijas apziņa. Kā joprojām neatbildēts jautājums šodien skan dzejnieka Jāņa Ruģēna vaicājums: “Kad atnāks latviešiem tie laiki,/ Ko citas tautas tagad redz?” Es zinu – nav labi kādu apskaust. Bet man ir skaudība. Baltā.
