Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. maijs, 2012
Drukāt

Ne jau par radariem vien runa

fotoradars_stacionarais1

Jau gandrīz gadu ver vaļā, kuru avīzi, žurnālu, ekrānu gribi, – visur radari. Kas tik nav šīm uzpariktēm mīļus vārdus veltījuši! Vispirms auto tematikā strādājošie amata brāļi. Arnis Blodons „Sastrēgumstundā” bija gluži vai nepieklājīgi nikns.

Normunds  Avotiņš „Tvnetā” paziņoja par jebkuru normālu cilvēcisku attiecību pārtraukšanu ar tik formāli strādājošiem policistiem. Sadusmojās pat Pauls Timrots, kas nudien gadās reti. Pats „LA” un RTU paspārnē izveidoju augstākā Latvijā iespējamā līmeņa ekspertu „Stūres klubu” un regulāri publicēju viņu viedokļus (kritiskus, protams).
Reakcija – nulle…

Tad uzsprāga citu jomu publicisti. Lato Lapsa, piemēram –  ar pamatoti rupjiem epitetiem virsrakstos. Aivars Ozoliņš līdzīgi. Pat mūsu cienījamā rakstniece Monika Zīle, kuru nu nekādi nevar pieskaitīt vīrišķīgi agresīvajiem braucējiem, piebalsoja. Reakcija – nulle…

Atbildīgās amatpersonas turpina ignorēt visu un visus, griežas tālāk savā viņiem vien zināmu straumju virpulī. IBD – bija padomju laikos tāds augstāko partijas darbinieku meistarstiķis (imitacija burnoi dejateļnosti – vētrainas darbības imitācija). Troksnis bez jēgas un pozitīva rezultāta. Štrunts par tiem radariem. Būs tie vai nebūs, te būs vai citur, kardinālas izmaiņas drošībā neviens saprātīgs cilvēks no tiem negaida. Tie ir visai nožēlojams mēģinājums ar aritmētikas paņēmieniem risināt augstākās matemātikas uzdevumu. Sliktākais – nav jau pat aritmētikas.

Ir meli. Par „policijas rīcībā esošo statistiku”, pēc kuras tad nu tās kastes tiekot izvietotas. Ja godīgi – nav policijai avāriju cēloņu statistikas. Ir tikai kalendārs negadījumu uzskaitījums. Iztiesātās satiksmes krimināllietas Latvijā neanalizē neviens, ar jautājumu par īstajiem avāriju cēloņiem neviens satiksmes organizētājs un kontrolētājs nekad nav apgrūtinājis ne sevi, ne tieslietu ekspertus, ne RTU  pētniekus. Tiek iets vieglākais ceļš – te kādreiz  kaut kas ir gadījies, tātad braukts par ātru. Turklāt vieta dekorācijai tehniski piemērota. Vilinoša arī no rūdīta ceļu policista viedokļa, kurš agrāk ar radarpistoli tik ļoti gribēja uz tilta nostāties…

Ir fantastiska runu un rīcības nesaskaņotība pat viena resora ietvaros. Par līguma laušanu, piemēram, no rīta ģenerālis saka vienu, vakarā viņa darbību vadošais ministrs citu. Ir galēji nekoleģiāls publisks kašķis starp CSDD un Valsts policiju, kurām jau nu gan vajadzētu spēt savus viedokļus saskaņot, tā teikt, darba kārtībā, nevis pamest domstarpību bumbiņu Saeimas komisijai, kurai nav ne laika, ne, piedodiet, pietiekamas profesionālas kompetences satiksmes organizācijas jomā. Tā tas lēmums par toleranci tur karājas…

Ir amatpersonu nevēlēšanās un neprasme komunicēt ar sabiedrību. Valsts policijas preses konferences tiek izziņotas vēlu jeb netiek vispār. Par Satiksmes drošības padomes sanāksmi lielākās avīzes žurnālistam paziņo nevis šīs organizācijas sekretariāts, bet kāds gaišs padomes loceklis. „Stūres kluba” darbā piedalīties aicināti, VP Edmunds Zivtiņš un CSDD Andris Lukstiņš ierodas uz pirmo sanāksmi, otrajā atsūta vietniekus, trešajā izgaist vispār. Izgaist no sabiedriskas aprites („negribam, mūs tur tikai „drāž”” – tādu atrunu pa apkārtceļiem saņēmu no policijas) un nolien savās IBD aliņās. Vai krūmos, lai „drāztu” mūs.

Žēl. Jo savstarpēja sapratne un viedokļu saskaņošana ir svarīgāka par  (daudzviet aplami noteiktu) ātruma limitu trulu ievērošanu. Patiesi drošs ātrums daudzās dzīves situācijās mēdz būt ievērojami mazāks par limitu (slikti ceļa apstākļi, ierobežota redzamība, slikts auto tehniskais stāvoklis utt.). Un daudzviet tas ir krietni lielāks par limitu. Strikti turamies pie limita? Pirmajā gadījumā tas būs bīstami. Otrajā…

„Baltais cilvēks” kārtības un mīļā miera labā bez ievērojamas piepūles spēj divas minūtes stāvēt tukšā krustojumā pie sarkanas gaismas (tālāk uz dienvidiem ne gluži balti ļaudis šādu stulbumu nesaprot). Bet regulāri un stundām ilgi braukt ievērojami lēnāk par reāli drošu ātrumu ir grūti. Nekomfortabli. Nervozējoši. Trūkst argumentācijas.  Kāpēc? Kāds tā nolēmis? Man padomu prasīja? Kāds subjektīvi (veselība, sagatavotība, tehnika) ātrāk nevar un man viņam jāpielāgojas? Pat pašam lēnākajam, kurš principā no kaut cik intensīvas satiksmes būtu izraidāms?

Problēmu un pretrunu lēvenis, kuru radari neatrisinās. Nikni raksti un raidījumi arī ne. Valsts līmenī neapšaubāmi traucē drošības vadības sadrumstalotība. Horizontāle. Ātruma limitus nosaka Valsts ceļi vai attiecīgā pašvaldība. „Auditē” CSDD. Kontrolē Valsts policija. Negadījumus analizē apdrošinātāji un Tieslietu ministrija. Nav gan dzirdēts, ka pēdējie divi būtu vērsušies ar priekšlikumiem pie pirmajiem. (Zivtiņa kungs, TV aizkulisēs jautāts par kontaktiem ar Rīgas domi, gan teica – rakstām vēstules… Pārjautāju – vai reaģē? – Reizēm pat atbild…)

Tāda tā biezputra, kurā nu pilsoņiem un žurnālistiem jālaipo. Vispār jau ir gan mums „orgāns”, kuram visas darbības šajā jomā vajadzētu koordinēt. Ceļu satiksmes drošības padome. Šīs organizācijas nolikumu 2003. gadā parakstījis toreizējais Ministru prezidents Einars Repše. Un funkcijās uzskaitīts viss, par ko mēs sapņojam. Diskutēt, analizēt, koordinēt,  informēt. Forši. Ideāli. Tikai – padomes sastāvs šķiet galīgi aplams. Vieni vienīgi funkcionāri un amatpersonas, ja neskaita LAMB prezidentu Juri Zvirbuli un profesoru Gundaru Libertu no RTU. Kāpēc ministriem, valsts sekretāriem utt. jānāk kopā šādā veidā? Vai tad ikdienā viņi „nekomunicē”? Un kapu kronis visām naivajām cerībām par padomes efektivitāti ir nolikuma pēdējais, 14. punkts – Padomes pieņemtajiem lēmumiem (izņemot 2.10. apakšpunktā minētos) ir ieteikuma raksturs.
Nevis nolēmuma, nevis obligātas izpildes spēks. Tātad Rīgas domes Satiksmes departamentā, piemēram, varēs gudros lēmumus lasīt vai  miskastē lādēt. Un darīt pa savam.

Bet 2.10. ir garšīgs punktiņš – izskatīt priekšlikumus un saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu pieņemt lēmumus par naudas līdzekļu izlietojumu ceļu satiksmes negadījumu novēršanas (profilakses) pasākumiem.
Pietiekami interesants, lai citus – ar plika ieteikuma raksturu – pildītu vien formāli. Un tik ļoti gaidīto sabiedrisko efektu nedotu.

Nu ko – turpinām spriedelēt par radariem vai meklējam platāku ceļu?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+