Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. oktobris, 2014
Drukāt

Salaspils memoriālam būtu vajadzīga vēsturiski patiesa ekspozīcija (21)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Patiesais stāsts par Salaspils nometni kopš neatkarības atgūšanas tā arī nav izstāstīts līdz galam, līdz ar to latviešu sabiedrībai pret šo vietu radusies tāda kā alerģija, ko vēl veicina dažādu falsifikāciju popularizēšana krievvalodīgajā vidē.

Pirms 70 gadiem, 1944. gada 29. septembrī, pārstāja eksistēt nacistu iekārtotā Salaspils nometne. Padomju propaganda un tās ietekmē celtais memoriāls daļai latviešu joprojām liek gluži instinktīvi norobežoties no visa, kas ar šo nometni saistās. Tikmēr krievvalodīgā sabiedrības daļa to izmantojusi, ap nometni radot savu mitoloģiju. Nepieciešamība pēc objektīva stāsta par Salaspili kļūst ar katru gadu aktuālāka.

Top grāmata

Salaspils memoriāls ir viens no ievērojamākajiem Salaspils novada tūrisma objektiem līdzās Nacionālajam botāniskajam dārzam un Daugavas muzejam Doles salā. Gadā to apmeklē ap 50 tūkstošiem tūristu, īpaši grupas no Vācijas. Tikmēr vairākuma latviešu apziņā memoriāls turpina pastāvēt kā objekts, kas prezentē padomju okupācijas varu un tās ideoloģiju. Patiesais stāsts par Salaspils nometni kopš neatkarības atgūšanas tā arī nav izstāstīts līdz galam, līdz ar to latviešu sabiedrībai pret šo vietu radusies tāda kā alerģija, ko vēl veicina dažādu falsifikāciju popularizēšana krievvalodīgajā vidē, uzskata Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars.

Nākamgad ”LA” izdevniecība lasītāju vērtējumam nodos vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kopdarbu “Salaspils nometne, 1941 – 1944″. Tas būs akadēmisks darbs, kurā beidzot apkopota zināmā un dokumentāli pierādāmā informācija par soda nometni, ko dažs gatavs pielīdzināt teju Aušvicai un izmantot savas politiskās platformas stiprināšanai. Salaspils novada dome nolēmusi atbalstīt topošās grāmatas izdošanu, jo tā palīdzēs izskaust padomju gados izdomāto.

Bez šaubām, Salaspils nometne bija ciešanu vieta, kur gāja bojā cilvēki, taču padomju laikā sacerētie mīti ir tā aizēnojuši vēsturisko patiesību, ka pat aizmirsies, ka Salaspils gūstekņi bija arī Latvijas Centrālās padomes (LCP) locekļi, tajā skaitā Konstantīns Čakste, ka tur bija arī vēlākais ārsts un literāts Miervaldis Birze, par disciplīnas pārkāpumiem ieslodzītie latviešu leģionāri un citi vācu okupācijas laika varas likumpārkāpēji. Taču, kad runā par Salaspils upuriem, parasti atceras vien ebrejus un nometnē turētos baltkrievu bērnus. Kā jau tas Latvijā ar Otrā pasaules kara notikumiem gadās, arī Salaspilī ieslodzīto pieminēšana sabiedrībā nenotiek ”vienā balsī”. ”Publiskajā telpā patlaban dominē tikai vienas ieslodzīto kategorijas stāsts. Valsts atbalstam šī loka pārraušanai vajadzētu būt nopietnākam nekā līdz šim,” piekrīt vēsturnieks Uldis Neiburgs.

Salaspils mīti

Problēmas rada jau pats Salaspils nometnes nosaukums. Nometne atradās vācu drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes pakļautībā, nevis Koncentrācijas nometņu pārvaldē. Oficiāli tā skaitījās darba un pāraudzināšanas, nevis koncentrācijas, nometne, kaut nacistu represīvo nometņu sistēmā, bez šaubām, ietilpa. Tikmēr padomju gados Salaspili sauca tieši par koncentrācijas nometni. Šīs paražas piekritēji katru, kurš grasās nometni saukt citādi, gatavi apsūdzēt ”nacisma reabilitācijā”. Vēsturnieks Neiburgs spriež, ka galvenais tomēr ir nevis tas, kā nometni saukt, bet atklāt tās būtību. Salaspils nebija ”sanatorija”, taču režīms tur bija vieglāks nekā Rīgas Centrālcietumā, kur izpildīja nāvessodus, vai patiesajās koncentrācijas nometnēs Dahavā, Mauthauzenē, Štuthofā.

Ieslodzīto skaits nometnē pastāvīgi mainījās. Neiburgs aizrāda, ka tagadējo krievvalodīgo mediju uzturētais tēls par Salaspils nometni un tajā ieslodzītajiem kā kaut ko nemainīgu, ir maldīgs: ”1941./1942. gadā situācija bija viena, līdz 1943. gada decembrim, kad politieslodzīto transportus nosūtīja uz Vāciju, – cita. Kad ieradās pārvietotie no Baltkrievijas un Krievijas, situācija atkal bija cita. Kad vairākums ieslodzīto bija karavīri, atkal bija citādi.” Cilvēki nometnē parasti pavadīja dažus mēnešus, pirms tika nosūtīti uz citām nometnēm Eiropā, atbrīvoti vai nosūtīti lauku darbos, kā tas notika ar baltkrievu bērniem. Piemēram, vācu okupācijas laikā darba kavētājiem piesprieda 56 dienas nometnē, karavīriem par disciplinārpārkāpumiem – līdz sešiem mēnešiem.

No visiem, kas bija uzturējušies nometnē, aptuveni puse ieslodzīto bija ”politiskie”, militārās disciplīnas un citi likumpārkāpēji, ebreji. Otru pusi veidoja pretpartizānu akciju laikā pārvietotie Baltkrievijas un Krievijas pierobežas rajonu iedzīvotāji. To bija ap 6000 cilvēku. Par disciplīnas pārkāpumiem Salaspilī nonāca igauņu, latviešu un lietuviešu policijas bataljonu locekļi, latviešu un igauņu leģionāri. Par atteikšanos parakstīt vācu okupācijas varas pavēli par lietuviešu leģiona izveidi vairākas nedēļas tur turēja Lietuvas armijas ģenerāli Povilu Pļehaviču un viņa virsnieku grupu – ap 50 vīru. Dokumentos parādās, ka nometnē bijuši arī holandieši un norvēģi. Pēc Neiburga domām, atgādināt par to visu būtu ceļš, kā pārraut padomju laikā uzspiesto melnbalto Salaspils vēstījumu.

Salaspils nekad netika veidota kā nometne ebrejiem no ”daudzām valstīm”. Viņu klātbūtne ir vērojama tikai sākumā, kad 1941./1942. gada ziemā, būvējot nometni, gāja bojā aptuveni 1000 ebreju. Zināms, ka ieslodzīto vidū bijuši ebreji no Austrijas un Čehoslovākijas, taču kopējais šīs tautības ieslodzīto skaits padomju laikā stipri pārspīlēts.

Padomju gados un jo­projām tiek manipulēts ar milzīgiem bojāgājušo skaitļiem – no 53 tūkstošiem līdz pat 100 tūkstošiem. Neiburgs norāda, ka faktiski nometnes pastāvēšanas laikā tajā dzīvību zaudējuši nedaudz vairāk par 2000 cilvēkiem. Salaspilī nomira vairāki simti pārvietoto baltkrievu un krievu bērnu. Daudzi no viņiem jau ieradās slimi, un viņu nāve nav saistāma ar mītiem par it kā notikušo asins ņemšanu nolūkā tās pārliet ievainotajiem vācu karavīriem. Asins paraugi slimajiem bērniem brutālā kārtā tika ņemti, taču medicīnisko izmeklējumu nolūkā. Būtu absurdi, ja slimo bērnu asinis vācieši vēlētos pārliet karavīriem. Nevar apgalvot, ka Salaspils nometnē atradās 7000 bērnu, ja kopējais no Baltkrievijas uz Latviju atvestais vīriešu, sieviešu, bērnu skaits bija ap 6000 cilvēkiem. ”Patīk kādam vai ne, bet nav pierādījumu, ka cilvēki vesti uz Salaspili ar mērķi tos te nogalināt. Salaspils nebija nāves nometne,” tā vēsturnieks.

Pārņemt ”uz goda vārda”?

Memoriālu Salaspils nometnes upuru piemiņai atklāja 1967. gadā. Piemiņas vietu veidoja tēlnieki Ļ. Bukovskis, J. Zariņš, O. Skarainis un arhitekti G. Asaris, O. Zakamennijs, O. Ostenbergs un I. Strautmanis. Memoriāla pašreizējā uzturēšanas normatīvā bāze joprojām balstās 1991. gada Augstākās padomes lēmumā, kurā teikts, ka memoriāls nodots Salaspils pašvaldībai apsaimniekošanā. Ieeja memoriālā ir par brīvu, taču teritorija visu diennakti tiek uzmanīta. Kultūras ministrija (KM) ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) starpniecību novada domei katru gadu valstij piederošā objekta uzturēšanai piešķir zināmu summu, tāpat periodiski tiek piešķirts papildfinansējums atjaunošanas un sakopšanas darbiem. Intensīvi memoriāla savešanai kārtībā investēts 2007. – 2009. gadā. Tomēr atsevišķās vietās no dzelzs­betona plāksnēm jau atkal spraucas ārā armatūra.

Pašvaldība būtu gatava memoriālu pārņemt, ja vien būtu kāda garantija par valsts līdzfinansējumu tā uzturēšanai. ”Kopš šī betona tēlniecības parauga radīšanas pagājuši vairāk nekā 40 gadi un tā uzturēšana prasa diezgan daudz līdzekļu. Mēs to redzam dienu dienā, un faktiski briest jau nepieciešamība pēc kādas kapitālas memoriāla restaurācijas,” stāsta novada domes priekšsēdētājs Čudars. Patlaban no KM Kultūras pieminekļu programmas tiek saņemti aptuveni 35 tūkstoši eiro gadā. Šī summa jau ilgāku laiku bijusi nemainīga, bet kopējās uzturēšanas izmaksas ir daudz lielākas. Domes vadītājs norāda, ka šogad tās ir 86 tūkstoši eiro, jo nepieciešams ne tikai pļaut zāli un apsargāt, bet arī veikt nelielus remontdarbus. Derētu atsevišķs likums par memoriālu, kas nodrošinātu arī finansējumu. ”Pārņemt uz godavārda un pēc tam meklēt naudu būtiskiem kapitālieguldījumiem… Tas būtu ļoti liels risks,” viņš piebilst. Pašvaldībā spriež: ja memoriāls tai piederētu, varētu piedalīties pārrobežu programmās un pretendēt uz finansējumu. Ar pašreizējo statusu to nevar.

KM nekādu principiālu iebildumu pret Salaspils memoriāla nodošanu pašvaldībai nav. ”Ja dome nāktu ar tādu priekšlikumu, tas būtu pamats nopietnai sarunai. Būtu jāredz konkrēti priekšlikumi un konkrēta apņēmība. Par finansējumu varam runāt tiktāl, ciktāl mums šis finansējums ir, bet finansējumu KM piešķir valsts budžeta 
likumā. Ārpus piešķirtā nekādus apsolījumus nevaram dot,” komentē KM valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas un integrācijas jautājumos Uldis Lielpēteris. Viņš aizrāda, ka finansējuma deficīts ir raksturīgs visiem Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma objektiem un Salaspils memoriāls šajā jomā nav vienīgais. Tomēr, pēc Lielpētera domām, nevar sacīt, ka KM Salaspili būtu atstājusi novārtā: ”2012. gadā, kad mums bija īpaši maz līdzekļu, Salaspils objektam piešķīrām 18,5% no visa pieminekļu glābšanai paredzētā finansējuma. Cik varam, tik darām.”

”Problemātiskie” pasākumi

2005. gadā naudu Salaspils memoriāla restaurācijai ar Krievijas vēstniecības starpniecību piedāvāja Krievijas Federācija. Piedāvājumu noraidīja. Arī tagadējā Salaspils domes vadība pārliecināta, ka Krievija memoriāla uzturēšanā nav jāiesaista. Raimonds Čudars: “Mums jābūt pašiem atbildīgiem par to un jākontrolē, kas tur notiek.” Bet notikt vairākas reizes gadā tur mēdz ”problemātiski” pasākumi, kurus organizē Alfrēda Rubika sociālisti, ar tagadējo Latvijas Krievu savienību saistītas aprindas un ļaužu grupa, kas sauc sevi par Salaspils koncentrācijas nometnes bijušo ieslodzīto biedrību, lai arī tajā netrūkst gados jaunu cilvēku. Nereti šajos pasākumos piedalījušies arī Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas diplomāti. Viens no tādiem datumiem ir 11. aprīlis – Starptautiskā fašistisko nometņu ieslodzīto atbrīvošanas diena. Kā likums, šie pasākumi ir politizēti. Tos aģitācijai izmanto promaskaviski noskaņoti politiķi. Domes vadība mītiņos ir aicināta, taču nepiedalās arī 29. septembra pasākumā par godu nometnes likvidēšanas gadadienai. Interesanti, ka agrāk aktīvisti atzīmējuši 12. oktobri – brīdi, kad jau tukšo nometnes vietu sasniedza sarkanā armija. Šogad atzīmējamie datumi tika mainīti, iespējams, lai izmantotu izdevīgu brīdi pirms 4. oktobra Saeimas vēlēšanām. Vienīgais brīdis, kad vainagus Salaspilī noliek novada domes vadība, ir 8. maijs.

Prokrievisko politiķu cenšanās izmantot piemiņu saviem mērķiem faktiski kompromitē visu Salaspils nometnes piemiņas ideju, jo šiem ļaudīm neinteresē vēsturiskā patiesība, gluži tāpat, kā savulaik tā neinteresēja padomju režīmu. Vēsturnieks Uldis Neiburgs, pats savulaik memoriālā uzņemts pionieros, atgādina, ka padomju laikā Salaspils memoriālam bija ne tik daudz pieminēšanas, cik ideoloģiska un propagandas funkcija. Upuru piemiņa bija atstumta otrajā plānā.

Tagadējo krievvalodīgo Salaspils vēstures pētnieku nelaime ir tā, ka viņi turpina nekritiski izmantot padomju laikā izplatītos Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Latvijas kompartijas centrālkomitejas 1944. gadā izveidotās Ārkārtas komisijas datus. Nometnes izpēte, upuru ekshumācija toreiz tika veikta ļoti pavirši. Nekādas izmeklēšanas, upuru uzskaitīšanas nebija. Patiesība nevienu neinteresēja. Vajadzīgos skaitļus ”izzīda no pirksta”. Mūsdienās krievvalodīgie aktīvisti Salaspils nometnes upuriem pieskaita padomju karagūstekņus, kurus turēja pavisam citā nometnē, un gatavi ”Salaspils mocekļos” ieskaitīt pat Krievijas impērijas armijas garnizona kapos 19. gadsimtā apglabātos. Jāpiebilst, ka pēc kara Salaspilī tika turēti arī vācu karagūstekņi. 146 no viņiem tur miruši un apglabāti.

Ir skaidrs, ka nobriedusi nepieciešamība paplašināt šobrīd ļoti skopo memoriāla ekspozīcijas daļu, ieliekot tajā atbilstošu, objektīvu saturu, kurā nebūtu vietas ideoloģijai vai naida kurināšanai. Salaspils dome būtu gatava to uzņemties, ja saņemtu KM atbalstu. Iespējams, vajadzētu iekārtot arī kādu piemiņas vietu nometnē ieslodzītajiem LCP locekļiem. Raimonds Čudars uzsver, ka mērķis ir nevis ”mērīt ciešanas”, bet gan izstāstīt vēsturisko patiesību, ko savtīgo interešu vārdā neizdarīja padomju režīms: ”Latvijas Republikas un mūsu, salaspiliešu, pienākums būtu izstāstīt to stāstu līdz galam, precīzi, objektīvi.” KM pārstāvis Lielpēteris pilnībā piekrīt, ka no sociālās atmiņas veidošanas viedokļa Salaspils memoriāls ir īpaši atbildīgs objekts. Kas attiecas uz kādas barakas atjaunošanu ekspozīcijas nolūkiem vai citām izmaiņām memoriālā, tādām noteikti vajadzēs VKPAI piekrišanu. Arī ekspozīcijas jautājumu KM ir gatava pārrunāt, ”ja būs konkrētas vīzijas un iestrādes”.

Uzziņa

Vācu okupācijas laikā Salaspils nometnē pabija 18 – 22 tūkstoši cilvēku.

Vienlaikus 32 nometnes barakās varēja uzturēties ap 6000 ieslodzīto, katrā barakā pa 200.

Nometnē dzīvību zaudēja vairāk nekā 2000 cilvēku, tajā skaitā ap 1000 ebreju. 100 – 150 ieslodzītie nomira no necilvēcīgiem miesas sodiem; 400 – 500 no slimībām, 25 nošāva bēgot vai sodīja nošaujot. 100 no Salaspils atvesto, lielākoties padomju pagrīdnieku, nošāva Rīgas Centrālcietumā 1943. gada naktī no 5. uz 6. maiju. Nometnē miruši arī vairāki simti no Baltkrievijas atvesto bērnu.

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. Vai tad 2000 upuru nav pietiekams skaits lai to sauktu par “nāves nometni”?

  2. Drošības Policijai ir nepieciešams arestēt raksta autoru un izvērtēt šī cilvēka darbību par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tostarp PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu.

    Satversmes aizsardzības birojam nepieciešams izvērtēt šī raksta autora, Latvijas Avīzes rīcības motivāciju un iespējamo sadarbību ar Krievijas specdienestiem ar mērķi veikt provokāciju, rasu naida kurināšanu un politiskās situācijas destabilizāciju Latvijā.

    Latvijas avīze Krievijas masu mēdijos tiek pasniegta kā valsts oficiālā avīze un šis noziedzīgais raksts – kā Latvijas oficiālā nostāja – šie ir krimināli sodāmi pārkāpumi!!!

  3. Drusku pārsteidz divas lietas: ka cilvēki raksta komentārus lāgā neizlasot rakstu vai izdarot to ļoti pavirši un ka sakās neizprotam raksta jēgu, lai arī tā ir vairākkārt uzsvērta. Nu bet tas jau patiesībā nav nekas jauns. Kam vajag patiesību, ja vieglāk pabļaustīties? Un visiem gribas būt tikai fašisma upuriem, jo kurš tad atzīs, ka viņa vectēvs vai vecāmāte Salaspilī bijuši par kandžas tecināšanu/prostitūciju/tirgošanos melnajā tirgū utt?

  4. Dīvains raksts, kāds ir mērķis? Gribās vel ierakstīt liecinieku stāstus. Mana vecmāmiņa stāstija citas lietas.

  5. Kāds naivums no vēsturnieku puses, vai tad viņiem no profesionālā viedokļa sen nav skaidrs, ka patiesība absolūti nevienu neinteresē un par patiesību nemaksā, bet sit krustā. Maizi ar sviestu var nopelnīt, tikai tiražējot politiski angažētas interpretācijas. Ja kaut kas ir nodrukāts tad tie ir meli, vienādi vai otrādi bet meli.

  6. Salaspils nometne beidza pastāvēt padomju laikos, kad tur bija vācu karagūstekņi. Nevajag grāmatu pabeigt ar 1944.gadu. Būs atkal baltais plankums.

    • Acīmredzot, tāda bija ierīkota kādā citā vietā attiecīgajā apvidū. Jo vācieši, atkāpjoties, KZ nodedzināja. Mans tēvs pēc kara tajā pusē dzīvoja, un stāstīja, ka neko citu, izņemot drupas, tur nav redzējis. Ka tā bijusi nometne – to pateikuši pieaugušie.

  7. Beidziet te liet ūdeni un kūdīt tautas savā starpā!!! Patiesība ir rūkta abām oponentu pusēm!!! Slepkavoja gan vieni gan otri, koncentrācijas nometnes bija gan vieniem gan otriem!!!

    Protams piemiņas vietai ir jābūt!!! Bet nedrīkst cildināt vienu vai otru varu, vienu vai otru režīmu…. jo tad mums būs jādeg ellē!!!

  8. Baiba (baibba@inbox.lv) Atbildēt

    Mans tēvs tur bija ieslodzīts. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš joprojām ir dzīvs un pie labas saprašanas. Ja kādu vēsturnieku interesē vēstures liecinieka stāsts — pasteidzieties!

  9. Būtu labi, ja komentētāji saprastu, ka vēsturiska izpēte var notikt arī par nežēlīgām tēmām. Dokumenti var liecināt par to, kas un kā tika darīts – atmiņas to visu var paplašināt. Un nolūks tomēr ir – pateikt patiesību. Nezin kāpēc šķiet, ka komentētājiem ir patikusi tā patiesība, kas kultivēta padomju laikā, kad visiem bija skaidrs, ka tā nav patiesība, arī patiesības daļa, kaut it kā balstījās uz faktiem. Pēdējos 20 gados par daudzām lietām ir pateikts, cik nu tas iespējams, bet tas ir parādījis, ka iepriekš teiktais ir visai aptuvens. Nedomāju, ka vēsturnieki pateiks ko citu, vienkārši pateiks vairāk – varbūt, ka daudzas lietas iegulsies savā vietā. Un nomocīto tuvinieki nemeklēs piederīgo kapus vietā, kur tie nekad nav bijuši.

  10. Esmu šokēts, ka atkal kāds mēģina izmainīt vēsturi, un jo vairāk biedē tas, ka to palīdz darīt tagadējais Salaspils Domes priekšsēdētājs!

  11. Juris Vaters-autoram Atbildēt

    Asins ņemšana no bērniem NAV mīts! Esmu pilnīgi skaidri par to stāstījis arī Uldim Neiburgam.Visas sarunas par pāraudzināšanas nometni ir dziļi amorālas. Salaspils nometne bija nacistu nometne, tur gāja bojā daudz cilvēku, ieskaitot bērnus.

    • Кто изобрел “машины-душегубки”?

      Беляев Сергей: “Правда ли, что широко применявшаяся немцами во время второй мировой войны “душегубка” является советским изобретением?” И.Рейнгольд, Иркутск. На вопрос отвечает подполковник Главного Управления охраны РФ А.Олигов: – Действительно, отцом “душегубки” – специально оборудованного фургона типа “Хлеб” с выведенной в кузов выхлопной трубой – был начальник административно-хозяйственного отдела Управления НКВД по Москве и Московской области Исай Давидович Берг. По своему прямому назначению – для уничтожения людей – “душегубка” была впервые применена в 1936 году. В 1939 году Берга расстреляли” (“Аргументы и Факты”, 1993,№ 17, с. 12). И другой вопрос – ответ: “Известно ли, кто был самым жестоким палачом в истории КГБ?” Л.Верейская, Санкт-Петербург. На этот вопрос наш корреспондент И.Стояновская попросила ответить начальника ООС Управления МБ РФ по Санкт-Петербургу и Ленинградской области Е.Лукина.-В чекистской среде им считают Софью Оскаровну Гертнер, в 1930- 1938гг. работавшую следователем Ленинградского управления НКВД и имевшую среди коллег и заключенных ГУЛАГа кличку “Сонька Золотая Ножка”. Первым наставником “Соньки” был Яков Меклер, ленинградский чекист, за особо зверские методы допроса получивший кличку “Мясник”. Гертнер изобрела свой метод пытки: привязывала допрашиваемого за руки и за ноги к столу и со всего размаха била несколько раз туфелькой по “мужскому достоинству”… Берия, придя к руководству НКВД, приказал заключить “Соньку Золотую Ножку” под стражу. “Уж слишком известна”. Умерла Гертнер в Ленинграде в 1982 году в возрасте 78 лет” (“Аргументы и Факты”, 1993,№ 19, с. 12).
      ====================================================
      Kā redzī, tajā laikā neviens nebija “balts un pūkains” tas bija šausmīgs laiks !!!

    • “Salaspilī nomira vairāki simti pārvietoto baltkrievu un krievu bērnu. Daudzi no viņiem jau ieradās slimi, un viņu nāve nav saistāma ar mītiem par it kā notikušo asins ņemšanu nolūkā tās pārliet ievainotajiem vācu karavīriem. Asins paraugi slimajiem bērniem brutālā kārtā tika ņemti, taču medicīnisko izmeklējumu nolūkā. Būtu absurdi, ja slimo bērnu asinis vācieši vēlētos pārliet karavīriem.”

      Lēnām un prātīgi izlasat rakstīto. Par mītu ir nosaukta nevis asins ņemšana, bet gan tas, ka šīs asinis ņemtas priekš ievainotajiem vācu kareivjiem. Tas pats arī par nometnes būtību – rakstā skaidri un gaiši ir uzrakstīts tas pats ko sakat Jūs – “Bez šaubām, Salaspils nometne bija ciešanu vieta, kur gāja bojā cilvēki”.

  12. ”Patīk kādam vai ne, bet nav pierādījumu, ka cilvēki vesti uz Salaspili ar mērķi tos te nogalināt. Salaspils nebija nāves nometne,” tā vēsturnieks. Jā, protams, šī izņēmuma kārtā bija atpūtas nometnes, un 41.gadā ēbrejus tur sūtīja atpūsties… Nenoticēju.
    Varbūt arī skaitļi nav patiesi, varbūt bija un ir meli, bet tas nemaina lietas būtību – tā bija briesmīga vieta, kur tika nogalināti cilvēki.
    Jā, un visus arhīvus un dokumetnus vācieīs iznīcināja arī tāpat vien.

    Kad liecinieki jau miruši, var sākt atklāt “vēsturisko patiesību”, kur “nebūtu vietas naida kurināšanai”. Kam Jums to vajaga?! Un šādā veidā naids tikai tiek kurināts.

  13. Izlasīju jūsu rakstu par Salaspils nometni un ”vēsturisko patiesību”,kā jūs to saucat,un varu pateikt tikai to,ka jūs būtu pelnījuši paši tikt tādā nomērdēti.Ja jums visi rakstu autori ir pilnīgi idioti,kā iespējams,ka tas murgs ir ticis garām redaktoram.”Salaspils nometnē patiesībā gājuši bojā tikai…. daži simti poļu un baltkrievu bērni…”Es nesaprotu,kā kaut ko tādu vispār var uzrakstīt.Vai jūs esat kaut kādi izdzimteņi,vai jums pašiem bērnu nav…”Patiesībā bērniem notecināja asinis viņu pašu labā…”Doktors Mengele ar jums lepotos.Un vispār,kādā sakarā jūs tagad 70 gadus pēc kara sākat pēkšņi attaisnot vācu nacistu lopiskos noziegumus.Es pat izteikt nevaru,cik ļoti pretīga man ir kļuvusi jūsu avīze pēc šī raksta izlasīšanas

    • ”Salaspils nometnē patiesībā gājuši bojā tikai…. daži simti poļu un baltkrievu bērni…”
      ”Patiesībā bērniem notecināja asinis viņu pašu labā…”

      Kur tieši Jūs atradāt šos citātus? Šajā rakstā tāda teksta nav.

  14. pa to zemi staiga nave,vai latviesa,vai krieva,vai ebreja,man tas neko nemaina,jo tur ir aizgajusi boja cilveki,nevainigi cilveki,ar to viss ir pateikts,

  15. Salaspils Disnejlenda.

  16. Perpetrators in the War of Extermination…

  17. Paši krievi nosvilināja šo nometni. Ja tur tika apglabāti cilvēki, labāk būtu sastādīt kokus un likt tai vietai mieru.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+