Ne sliktāk par Merķeļa “Latviešiem” 6

Izdota viena no pirmajām latviešiem domātajām vēstures grāmatām – 1753. gada “Vidzemes stāsti”.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Viena no pēdējo gadu Latvijas vēsturnieku sabiedrības tendencēm ir vēlme atbīdīt nācijas veidošanās sākuma punktu no 19. gadsimta vidus jaunlatviešu laika uz 18. gadsimta vidu. Nule kā izdotais vācu mācītāja Frīdriha Bernarda Blaufūsa 1753. gada traktāts “Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir kārtējais arguments šīs koncepcijas piekritējiem.

Tikai speciālistiem līdz šim pazīstamo LU Akadēmiskajā bibliotēkā glabāto rokrakstu līdz plašākam lasītāju lokam novirzījusi Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, kam šajā darbā finansiālu palīdzību sniedzis Valsts kultūrkapitāla fonds, kā arī Taipejas misija Latvijas Republikā. Darbs līdz šim nav ticis publicēts pilnībā, vien 1938. gadā “Latvijas Vēstures institūta žurnālā” parādījās tā fragmenti. Oriģinālā tā ir plāna burtnīciņa, bet nupat izdotajai grāmatai ir 253 lappuses, jo teksts paralēli dots faksimilā, transkripcijā un mūsdienīgotā versijā. Turklāt “Vidzemes stāstiem” ir dots laikmeta, valodnieciskais, sadzīviskais un etnogrāfiskais konteksts un komentāri, ko snieguši vēsturnieks Gvido Straube, filoloģe Māra Grudule, etnogrāfe Janīna Kursīte un latviešu valodas seno tekstu speciālists Pēteris Vanags, kurš ir arī attiecīgā teksta apstrādātājs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kaut pastāv arī citas versijas, pamatā par darba autoru uzskata Frīdrihu Bernardu Blaufūsu (1697 – 1756), kas dzimis Tīringenē, mācījies Halles universitātē un Vidzemē ienācis 18. gadsimta sākumā pēc Lielā Ziemeļu kara. Viņš lieliski iemācījies latviešu valodu, un viņa skats uz notikumiem bijis brīvāks nekā vietējiem vāciešiem. Minēts, ka “Vidzemes stāsti” ir pirmā latviešu valodā sarakstītā un latviešiem domātā vēstures grāmata, taču filoloģe Grudule šajā pašā darbā aizrāda, ka vēl pirms tam 1725. gadā latviešu valodā ieskatu zemes vēsturē savas sprediķu grāmatas ievadā sniedza Dundagas mācītājs Jākobs Frīdrihs Bankavs. Tomēr “Vidzemes stāstiem” ir cits līmenis. Blaufūss apcerējumu rakstīja, vadoties no sava laika jaunākajām vēstures rakstīšanas atziņām, pasniedzot to nevis kā “karaļu vēsturi”, bet kā stāstu par zemi un tautu. No autora rakstītā izriet, ka mutvārdu veidā stāsti par pagātni latviešu vidū stāstīti no paaudzes paaudzē, taču tajos esot daudz aplamību. Blaufūss, kurš teju desmit gadus sludinājis Ērģemē, grāmatu adresēja plašam lasītāju lokam, un ir ziņas, ka tai bijuši vairāki noraksti un tā tiešām cītīgi lasīta, vismaz Vidzemes latviešu Brāļu draudzēs jeb hernhūtiešu aprindās. Drukāts izdevums tolaik nav ticis. Jāatgādina, ka “Vidzemes stāsti” uzrakstīti 40 gadu pirms Garlība Merķeļa “Latviešiem”, kas, starp citu, aizsāka mūsdienu vēsturnieku kritizēto tēzi par “700 verdzības gadiem”. “Bet vai latvieti, kurš savā valodā lasa savu vēsturi, var uzskatīt par tumsībā dzīvojošu vergu?” retoriski jautā rokraksta izdošanas iniciators vēsturnieks Jānis Šiliņš.

Būdams luterāņu mācītājs, Blaufūss uz vēstures notikumiem raudzījās caur ticības prizmu, pamatā dalot to pagānu, katoļu un luterticības laikos. “Vidzemes stāstos” plaši izmantota “Livonijas Indriķa hronika”, stāstīts par reformāciju, poļu un zviedru, krievu laikiem. Taču tā nav hronika vai vēstures grāmata mūsdienu izpratnē. Aprakstīti ne vien politiskie notikumi, bet arī vidzemnieku paražas, dzīves apstākļi, salīdzinot, kā bijis un kā ir “pie labākas valdīšanas”. Blaufūsa traktātā uzsvērtas simpātijas pret vidzemniekiem – latviešiem un latviešu valodu: “Lai gan šī valoda zemnieku valoda vien ir, tomēr tā nevaid nicināma, tāpēc, ka viņai savs jaukums un skaidrums tāpat kā citām valodām iraid, viņa var tai latīneru un grieķeru valodai vairāk līdzīga turēt tapt, nekā to vāciešu valoda. (..) Tā latviešu valoda ir no sevis pār daudz citām valodām viena tīra un skaidra valoda.”