Ne visi motobraucēji ir lidotāji 1
Ir 7. augusts, piektdienas pusdienas laiks. Bez steigas un stresa pa ierasto maršrutu ar motociklu dodos no Ķekavas uz Rīgu.
Iebraucot Rīgā un tuvojoties pirmajam luksoforam, patiešām braucu ar maksimālo atļauto ātrumu 50 km/h. Ne lidoju, ne kādu kavēju. Priekšā braucošie pirms krustojuma nogriežas pa kreisi, un es palieku viens savā kreisajā joslā vismaz 100 metru garumā. Jau pa gabalu redzu luksoforu un ar astes kaulu jūtu, nē, zinu, ka pie zaļā signāla to šķērsot nepaspēšu, pat palielinot ātrumu. Jo tas ir ikdienā visbiežāk manis sastaptais luksofors un tā gaismas intervāli man smadzenēs kā akmenī iecirsti. Apmēram 50 metru attālumā no tā (1. zīm.) izņemu no ātruma un ļauju motociklam slīdēt pēc inerces. Pat nepiebremzēju.
Pēc metriem 20, kad luksoforā jau iedegušās dzeltenās gaismas un ātrums nokrities, sev aiz muguras izdzirdu auto tauri (2. zīm.). Kas un no kurienes?! Paskatos spogulī un redzu, ka tas ir ceturtais folksvāgens no labās rindas, kas sapratis, ka visas trīs priekšā braucošās automašīnas krustojumu pirms sarkanā nepaspēs šķērsot, nolēmis mainīt joslu un iesēsties astē mocītim, kurš taču pārlidos krustojumu – vai tur dzeltens vai sarkans… A priori visi motociklisti taču dullie braucēji, vai ne? Jā, starp mums ir pārlieku ātri maucēji un tādi, kas mīl riskēt. Bet viņi arī cieš, mirst, diemžēl reizumis kādu arī paņemot sev līdzi. Bet vairākums motociklistu tomēr ciena pārējos satiksmes dalībniekus. Jā, motociklam ir daudz lielāks paātrinājums nekā automobilim, dažs baiks tā uzkonstruēts, ka uz tā, braucot ar 50 km/h nemaz nevar normāli nosēdēt, gribas sastrēgumos spraukties garām… Bet mēs esam arī fiziski vājāki, nesēžam dzelzsstikla kastē, bet braucam ar savu miesu pa priekšu. Arī man ir gadījies aizdomāties un pārlidot krustojumu pie neatļautiem gaismas signāliem. Tas noticis tajos retos gadījumos, kad saprotu, ka, strauji bremzējot pirms krustojuma, es apdraudu gan sevi, gan citus (diemžēl motociklam bremzēšanas ceļš ir garāks un nestabilāks nekā automobilim, viegli iespējama sānslīde, nokrišana, saduršanās ar citiem satiksmes dalībniekiem). Šajā konkrētajā gadījumā folksvāgena vadītājs bija pārliecināts, ka lidošu… Tāpēc mauca pakaļ. Bet man paātrinājumam nebija iemesla: distance līdz krustojumam pietiekami gara, ātrums mazs, arī tramvaja sliedes, kuru šķērsošana divu riteņu transportam patīkamas emocijas neraisa. Turklāt – un tas ir ļoti svarīgi! – ne tikai, kā saka, nemetu pa mēmajiem uz bremzēm, bet tām vispār pieskāros tikai pie paša luksofora, kad tajā jau dega sarkanais signāls. Par ko tad taurēji, draugs?
Kad pie krustojuma apstājamies (3. zīm.), izslēdzu dzinēju un ar pieklājīgu žestu aicināju folksvāgena vadītāju piebraukt līdzās. Lai izrunātu konfliktu. Bet pīpinātājam īsti nepietika drosmes. Varbūt domāja, ka iespļaušu pa logu salonā… Tas nebija mans nolūks. Gribēju vien paskaidrot savu rīcību un uzzināt, vai autovadītājs kādreiz ir vadījis motociklu. Diemžēl izdzirdēju tikai to, ka esmu stulbs cilvēks, kam gandrīz uzbraukts virsū, ka man bija jāmauc pāri krustojumam…
Kad iedegās zaļais, folksvāgena varonis pa Mūkusalas ielu aiztraucās ar ātrumu, kāds atļauts uz Jūrmalas šosejas. Ja es būtu gribējis… Bet visi motociklisti nav lidotāji un ar prātu tomēr gribas draudzēties.
