Neaizmirstiet par dzīvnieku attārpošanu! 0
Ja dzīvniekiem zūd ēstgriba un tie sāk novājēt, parādās caureja, kas mijas ar aizcietējumiem, vemšana, elpošanas traucējumi un alerģiskas reakcijas, tas varētu liecināt, ka tie cieš no parazītiem.
Latvijā tikai pēdējos gados sākti pētījumi par lauksaimniecības dzīvnieku, nebrīvē audzētu briežu un saldūdens zivju slimību izraisītāju – parazītu – izplatību. Latvijas Lauksaimniecības universitāte sadarbībā ar LLU Biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas ZI Sigra un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR realizē Zemkopības ministrijas finansētu projektu Dzīvnieku invāzijas slimību izplatības izpēte Latvijā. Regulāri tiek koproloģiski izmeklēti dzīvnieki dažādos Latvijas reģionos, lai iegūtu datus par dzīvnieku parazītu izplatību valstī un veiktu efektīvu parazitāro saslimšanu profilaksi.
| Kādu ļaunumu parazitārās saslimšanas nodara? * Krasi pasliktinās dzīvnieku vispārējais veselības stāvoklis. * Būtiski pazeminās dzīvnieku produktivitāte. * Tiek novājināts vakcinācijas efekts pret citām slimībām. * Daudzas parazitozes vienlīdz bīstamas gan dzīvniekiem, gan arī cilvēkiem. |
Simptomi – caureja un vemšana
Jebkura parazīta kaitīgās ietekmes pakāpe ir atkarīga no parazītu daudzuma dzīvnieka organismā, kā arī no organisma pretošanās spējām. Izmaiņas dzīvnieka organismā rada ne vien parazītu mehāniskā iedarbība uz audiem un orgāniem, bet arī helmintu vielu maiņas produktu – toksīnu – postošā ietekme.
Raksturīgākās pazīmes, kas liecina, ka dzīvnieki ir invadēti ar parazītiem, ir šādas: dzīvniekiem zūd ēstgriba un tie sāk novājēt; parādās caureja, kas mijas ar aizcietējumiem, vemšana, elpošanas traucējumi un alerģiskas reakcijas; smagākos gadījumos attīstās anēmija (mazasinība).
Gremošanas trakta un elpošanas ceļu parazītu attīstība notiek, to kāpuriem migrējot pa visu organismu. Bieži vien tiek bojāti dažādu iekšējo orgānu (aknu, plaušu, nieru) audi, muskuļaudi un asinsvadu sieniņas. Visu sugu helminti dzīvnieku gremošanas traktā izdala toksīnus (indes), kas uzsūcas asinīs un rada organisma intoksikāciju (saindēšanos). Daudzām parazītu sugām attīstība notiek ar metamorfozi (pārvēršanos) un tiem nepieciešams starpnieksaimnieks – dzīvnieks, kas ir mājvieta parazītiem to sākotnējās attīstības stadijās.
Parazīti ir dažādi
Dzīvnieki invadējas, uzņemot barību un ūdeni, kas satur parazītu oliņas, jeb nonākot saskarē ar citu dzīvnieku ekskrementiem (dzīvnieki kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdala parazītu olas).
Dzīvnieku parazītus atkarībā no to lokalizācijas organismā iedala ektoparazītos (parazitē uz dzīvnieku ādas) un endoparazītos (atrodami dažādos iekšējos orgānos).
Ektoparazīti visvairāk apdraud dzīvniekus tieši pavasara un vasaras sezonā, jo daudzām sugām kāpuru attīstībai nepieciešama silta un pietiekami mitra augsne. No zirnekļveidīgo kārtas pārstāvjiem dzīvniekus apdraud dažādu sugu ērces: ganību ērces, kas ir vienšūnas asins parazītu hemosporīdiju pārnesējas (liellopiem izraisa babeziozi, piroplazmozi, teileriozi un anaplazmozi), kā arī kašķa ērces (matgrauži zīdītājiem un spalvgrauži putniem). Kašķa ērces aktivizējas rudens–ziemas sezonā, to attīstību veicina liela dzīvnieku biezība, tumšas un mitras telpas. Invadētos dzīvniekus nomoka nieze un sāpes, kas rodas no ērču radītā ādas iekaisuma. No kukaiņveidīgajiem bīstami ir knišļi, dunduri, mušas u. c.
Endoparazīti ir helminti, kas sastopami pilnīgi visām dzīvnieku sugām, arī meža dzīvniekiem un zivīm. Šos parazītus iedala trijās lielās grupās: plakanie sūcējtārpi (trematodes); velteniskie tārpi nematodes); lenteņi (cestodes).
Vairākums helmintu sugu ir pielāgojies parazitēšanai dzīvnieku gremošanas traktā – kunģī un zarnās. Atgremotājiem (liellopiem, aitām, kazām) visbiežāk konstatē plakanos tārpus – aknu fasciolas, dikrocēlijas un paramfistomas.
Šo parazītu kāpuri, attīstoties un migrējot, mehāniski bojā priekškunģu, žultsvadu un zarnu gļotādu, kā arī iekšējo orgānu audus. Parazītu vielu maiņas gala produkti savukārt iedarbojas toksiski – saindējot dzīvnieka organismu, kas stipras invāzijas gadījumā var beigties letāli.
No velteniskajiem tārpiem visizplatītākie ir askarīdi (cērmes) un strongilāti. Visbiežāk ar cērmēm invadējas sivēni un jauncūkas. Cūku cērme – Ascaris suum –diennaktī var izdalīt pat līdz 200 000 olu. Gremošanas trakta strongilātus konstatē visām dzīvnieku sugām, bet visbiežāk – liellopiem, aitām un zirgiem. Strongilāti ir nelieli, diegveida parazīti, kuru kāpuri ārējā vidē divas reizes maina apvalku, līdz pārvēršas invadētspējīgos kāpuros, kurus ar zāli vai piesārņotu ūdeni uzņem dzīvnieki.
Cilvēkam bīstamie
Cilvēkam ļoti bīstama ir trihinella (Trichinella spiralis), ar kuru var invadēties, apēdot nepietiekami termiski apstrādātu, izžāvētu vai sālītu mežacūkas (arī mājas cūkas) gaļu. Šāda gaļa satur iekapsulējušos trihinellas kāpurus, kas cilvēka zarnās atbrīvojas no kapsulām. Ar limfu un asinīm trihinellas tiek iznēsātas pa visu organismu, kur tās iespiežas šķērssvītrotajā muskulatūrā, nopietni bojājot audus. Stipras invāzijas gadījumos trihineloze var izraisīt arī nāvi.
Jaundzīvniekiem plaši izplatīta ir eimerioze (kokcidioze), ko izraisa vienšūnas parazīti – eimērijas. Šī parazitoze sevišķi aktuāla truškopībā un putnkopībā, jo izraisa dzīvnieku mirstību. Visuzņēmīgākie ir trusēni līdz četru mēnešu vecumam un vienu līdz sešas nedēļas veci cāļi. Saslimušie dzīvnieki masveidīgi nobeidzas, pārslimojušie ievērojami atpaliek attīstībā un kļūst uzņēmīgāki pret citām slimībām, līdz ar to radot saimniekam ievērojamus ekonomiskus zaudējumus.
Trešā parazītu grupa ir lenteņi jeb cestodes. Šiem parazītiem raksturīgs garš, plakans, posmots ķermenis (ķermeņa garums variē no dažiem milimetriem līdz pat 10 un vairāk metriem). Parazītam ir samērā maza galva jeb skolekss, kura priekšpusē ir vairāki piestiprināšanās orgāni – piesūcekņi un āķi. Izmeklējot fekālijas, bieži vien atrod tieši lenteņu posmus vai to fragmentus.
Atgremotājiem visizplatītākā ir monezioze, ko ierosina Moniezia expansa un Moniezia benedeni, kas parazitē atgremotājdzīvnieku tievajās zarnās.
Viena no visbīstamākajām cestodozēm, kas vienlīdz bīstama dzīvniekiem un cilvēkam, ir ehinokokoze (ierosina Echinococcus granulosus). Pieauguši ehinokoki parazitē suņu un kaķu dzimtas gaļēdāju tievajās zarnās, bet kāpuri starpsaimniekos – visu sugu dzīvniekos un cilvēkos. Dzīvniekam vai cilvēkam, uzņemot parazīta olas, tās turpina savu attīstību dažādos orgānos (visbiežāk aknās un plaušās), kuros veido raksturīgus ar šķidrumu pildītus dažāda lieluma pūšļus (var būt pat bērna galvas lielumā).
Galvenie profilakses pasākumi * Dzīvnieku fekāliju koproloģiskā izmeklēšana laboratorijā (lai noteiktu ganāmpulka invāzijas pakāpi). |
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.
