Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. septembris, 2013
Drukāt

Neaizstājams enerģijas lauks. Šonedēļ atzīmēsim Tēva dienu!

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Šogad jau ir piekto reizi mūsu svinamo dienu skaitam pievienojusies Tēva diena. Latvijā to atzīmējam septembra pirmajā sestdienā, šoreiz – 7. septembrī. To, ka vajadzīga īpaša diena, kad godināt tēvus, izdomāja amerikāņi pagājušā gadsimta sākumā. Viņi sprieda, ja ir Mātes diena, tad kāpēc lai nebūtu Tēva diena, jo pie bērna radīšanas un audzināšanas vienlīdz svarīgi ir abi dzimumi. 


 

Ar laiku to ieviesa daudzviet pasaulē, vienīgi datumi ir atšķirīgi. Mēs, piemēram, to svinam vienā dienā ar Gvinejas papuasiem. Taču, lai tradīcijas ieviestos dzīvē, nepieciešams laiks, un pieņemu, ka daudzās ģimenēs Tēva diena vēl nav apzināta.

Patlaban pie manis viesojas jaunietis no ASV Džons Foisters, tālab pajautāju, kā tad Tēva dienas dzimtenē svin šos svētkus? Viņš pastāstīja, ka šajā dienā bērni sveic savus tēvus ar dāvanām. Visbiežāk tās ir kaklasaites, golfa spēles piederumi, tehnisko instrumentu kārbas vai dāvanu kastes. Džons atceras, ka bērnībā kopā ar brāļiem zīmējis tētim apsveikuma kartītes. Kad bērni vairs nedzīvo kopā ar vecākiem, viņi tēvu apsveic, piezvanot pa tālruni.

Šogad Rīgā pirmo reizi notiks vērienīgs Tēva dienas pasākums, ko rīko ģimeņu organizācija “Mammām un tētiem”. Būs svinīgs tētu un bērnu gājiens no Brīvības pieminekļa līdz Esplanādei, kur risināsies ģimeniskas svinības.

Šai dienai par godu iznāks arī dzejoļu grāmata “Tētis”, kurā būs lasāmi piecdesmit dzejoļi par tēviem, ko sarakstījuši gan dzejnieki, gan mūziķi, gan aktieri un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.

 

Bērnus neatnes stārķi

– Ar šo Tēva dienas pasākumu vēlamies pievērst sabiedrības uzmanību tēva lomai. Bērnudārza audzinātājas saka, ka spiestas izvairīties ar bērniem runāt par tēviem, jo daudzi aug bez tēva klātbūtnes. Taču tēvs ir visiem, jo bērnus neatnes stārķis un viņus neatrod kāpostos. Šajā dienā gribam pateikt paldies labajiem tētiem, kā arī atgādināt mammām, ka pēc vecāku šķiršanās bērniem ir tiesības uz savu tēti. Diemžēl nereti sieviete pēc laulības šķiršanas nevēlas bērnam stāstīt par tēvu vai runā par viņu sliktu un aizliedz tikties. Pērngad, kad mūsu interneta portālā “Mammām un tētiem” veicām aptauju, atklājās, ka 85 procenti lasītāju nezina, kas ir Tēva diena. Taču šogad vairs tikai 50 procentiem nebija izpratnes par šo dienu, – stāsta ģimeņu organizācijas “Mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa–Smildziņa.

 

Saistīti kopš ieņemšanas brīža

Cik svarīga ir tēva loma un cik būtiska ir viņa klātbūtne bērna dzīvē, to arī, Tēva dienu sagaidot, centos noskaidrot. Zinātnieki atklājuši, ka bērns, vēl atrodoties mātes miesās, jau šūnu līmenī apjauš tēva klātbūtni. Vecmāte Dina Ceple, kas praktizē arī mājdzemdībās, teic, ka viņai ir savi personiskie vērojumi par tēva ietekmi uz vēl nedzimušu bērnu. 
Ceple

– Bērns ar tēvu ir saistīts jau kopš viņa ieņemšanas brīža. Viņš reaģē uz tēva balsi, atšķir tēta un mammas pieskārienus, izjūt atšķirīgas vibrācijas un attiecīgi spēj atbildēt. Mamma bērna iznēsāšanā ir fiziskā darītāja, bet tēvs gādā par vidi, kādā mazulis ienāks. Viņš rada pozitīvo bērna gaidīšanas atmosfēru. Man ir svarīgi iepazīties ar gaidāmo mazuli, pirms viņš nācis pasaulē, jo pie svešas tantes bērns nevēlēsies nākt. Ja reiz vecmātei tas ir svarīgi, tad kur nu vēl tēvam. Esmu novērojusi – ja tēvs dzemdību laikā aicina bērnu nākt laukā, tad viņš labprāt atsaucas. Bērns jūt, ka tēvs ir priecīgs par šo notikumu un ir gaidīts šajā pasaulē. Grūtniecības laikā mamma un bērns ir kā savienotie trauki, viņu organismi ražo vienus un tos pašus hormonus. Ja mammai gaidīšanas laikā izdalās stresa hormoni, to šūnu līmenī sajūt arī mazulis. Tāpēc ļoti no svara, lai topošie tēvi radītu sievai mīlestības pilnu un drošu vidi. Skumji, ja sievietei grūtniecība jāaizvada vienatnē, ja viņai pietrūkst drošības, atbalsta un bērns to jūt. Ja, piemēram, bērns piedzimis ar dzirdes traucējumiem, tad, izmantojot kvalitatīvus dzirdes aparātus, paiet divi gadi, līdz viņš spēj izdarīt visu to, ko citi bērni veic šajā vecumā. Mums vēlāk grūti kompensēt to, kas notiek bērna iznēsāšanas četrdesmit divās nedēļās. Tēva lomu ne tikai gaidīšanas laikā, bet arī vēlāk neviens cits nevar aizstāt. Esmu domājusi, kur radusies paaudze, kas neapzinās savu tēva lomu. Mūsu vecāki pārstāv pēckara paaudzi, kurai tēvi krita karā vai arī daudzi pēc karā pārciestajām šausmām nodzērās. Šo paaudzi izaudzināja stiprās sievietes, kuras aizstāja arī vīriešus. Ko viņas saviem bērniem iemācīja? To, ka sievietēm jādara viss, bet, ko dara vīrietis, palika neskaidrs. Tāpēc arī četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku paaudzes vīriešiem ir tā grūtāk saprast tēva lomu ģimenē. Taču ar prieku raugos uz trīsdesmitgadniekiem un divdesmitgadniekiem, cik aktīvi viņi iesaistās bērnu aprūpē un audzināšanā, izmanto bērnu kopšanas atvaļinājumus, aprūpē un spēlējas ar mazuļiem smilšu kastē. Viņi aktīvi piedalās ne tikai radīšanas procesā, bet izjūt līdzatbildību, kāds izaugs bērns.

 

Viena puse no abiem

Katram ir svarīgi apzināties, kas viņu ir veidojuši – fiziski, garīgi, intelektuāli. Bērnam tēvs ir precīzi viena puse no abiem radītājiem. Lai saprastu, kāpēc dzīvē tieši tā rīkojamies un jūtamies, jāpārskata pūra lāde, kas saņemta mantojumā no abiem vecākiem. Psiholoģe un koučinga speciāliste Inga Štālhuta atzīst, ka attiecības ar vecākiem veido cilvēka dzīves fundamentu.

Inga– Katra cilvēka “es” var veidoties, tikai savienojoties diviem pretpoliem. No mātes bērns saņem sievišķo, bet no tēva vīrišķo enerģiju. Vīrišķā enerģija ir vērsta uz āru, tā ir iekarojoša, vadoša, drošības sajūtas radīšana. Sievišķā enerģija ir ļaušanās, pieņemšana, maigums. Taču ne vienmēr tēvi ir vīrišķās enerģijas iemiesojums, viņi mēdz būt arī nevarīgi un nespējīgi pieņemt lēmumus. Savukārt sievietes, īpaši Latvijā, vēlas uzņemties vīriešu daļu – vadīt, izrīkot, noteikt, tādējādi neatstājot telpu vīrišķās enerģijas ienākšanai bērna dzīvē. Taču neviena sieviete nevar iedot šo vīrišķo enerģiju. Samazinot vīrišķo enerģiju, tā bērnam tiek deformēta, bet viņš radies no divu pretpolu savienošanās. Ja trūkst vīrišķās puses, bērns nevar iemācīties, kā savā dzīvē vienot pretpolus. Mūsdienās vērojama it kā laba tendence, ka tēti iesaistās bērnu kopšanā un audzināšanā, taču tur ir viens āķis. Teorētiski esam pateicīgas vīriešiem par šo palīdzību, bet viņiem pēc būtības nav jādublē sievišķā enerģija. Mazs bērns tomēr lielākoties būtu jāaprūpē mātei.

Pavaicāju Ingai, vai audžutēvs bērnam spēj aizstāt īsto tēvu ar savu vīrišķo enerģiju?

– Audžutēvs nevar stāties īstā tēva vietā, lai gan ar savu vīrišķo enerģiju var dalīties. Vītamīns bērna dvēselei ir tas, ja māte nenoliedz bērna tēvu, lai cik arī viņš amorāls un bezatbildīgs būtu. Labākais, ko māte šādos gadījumos var darīt – atzīt bērna tēva eksistenci bez kritikas. Bērnam kopš dzimšanas ir divas saites – ar māti un tēvu. Mūsu sievietes bieži grēko, ka iejaucas saitē, kas ir starp bērnu un tēvu, tādējādi deformējot bērna garīgo veselību. Viņam jāļauj nepastarpināti enerģētiski un intelektuāli veidot attiecības ar tēvu. Ja mātei ir apvainojusies uz bērna tēvu un tādēļ liedz tikties, tad viņa sašķeļ bērna apziņu. Viņa viena nevar pildīt mātes un tēva funkcijas.

Taču nereti gadās arī tā, ka pēc šķiršanās tēvi atsalst pret saviem bērniem un nemaz neizrāda vēlēšanos tikties ar viņiem.

– Vecāku šķiršanos bērni lielākoties uztver smagi, bet svarīga ir mātes paustā versija par šķiršanos. Ja viņa to dramatizēs, teiks, ka tēvs ir nelietis, tad bērns jutīsies pamests. Jāmēģina bērnam stāstīt, ka tā reiz sanāca, nekas traģisks nav noticis, nesatraucies, es došu tev, ko varu, un meklēsim ar tēti kontaktu. Lai cik nežēlīgi grūti sievietei būtu, nevajag savās sāpēs iesaistīt bērnu, jo viņa ir atbildīga par viņa garīgo veselību. Noliedzot tēvu, tiek noliegta puse no bērna būtības, tādējādi sašķelta viņa dvēsele, un tas atstāj neizdzēšamas pēdas uz visu mūžu. Viss ir sievietes rokās – kā viņa izskaidro šķiršanās faktu, tā arī bērns jutīsies. Ja māte nemitīgi žēlosies, ka ir nelaimīga, pamesta, tad bērns nokļūs pretpozīcijā – pret tēvu, māti un sevi. Ja māte ir sakarīga, tad arī pēc šķiršanās var izveidot sakarīgas attiecības ar bijušo vīru.

Sievietēm ir izteikts mātes instinkts, bet vīriešiem tas nav bioloģiski un fizioloģiski pamatots. To mēs varam novērot arī dzīvnieku pasaulē, kur tēviņu funkcija ir tikai palīdzēt radīt pēcnācējus. Patīk tas mums vai ne, bet vīrieši kā tēviņi bioloģiskajā nozīmē daudz neatšķiras. Taču cilvēks tomēr ir saprātīga būtne, tēvam būtu jārūpējas par bērnu, neatkarīgi no tā, kādas attiecības ir ar bērna māti.

Galvenais – nedrīkst pārraut vienojošo saiti, kas ir starp tēvu un bērnu, jo to atjaunot ir ļoti grūti. Kad pie manis pēc padoma nāk klienti, kas netiek galā ar pagātnes aizvainojumiem par tēva rīcību, saku – pārstājiet no viņa ko pieprasīt, atlaidiet tēvu, pievērsieties sev un domājiet par to, kādu saiti veidosiet ar saviem bērniem.

Kad psiholoģe rosina man pastāstīt par savu tēvu, es pat apmulstu un nezinu, ko sacīt. Tas šķiet tik dabiski un pašsaprotami, ka man ir tētis un es nezinu, kā tas ir, ja viņa nav. Teorētiski pieļauju, ka tēva trūkums varētu radīt traumu bērna dvēselē. Taču, kamēr vien tēvi vēl ir dzīvi, visu var mainīt. Mana bērnības draudzene izauga bez tēva, bet, būdama jau pieaugusi, viņa uzmeklēja savu tēvu, un tagad viņi ir atjaunojuši tēva un meitas saikni.

 

Ja viņa nav līdzās

Par to, kādas izjūtas raisās, ja līdzās nav tēva, savā pieredzē dalās fotogrāfe un topošā žurnāliste Madara Eglīte.

– Man vienmēr ir pietrūcis tēta. Bērnībā, kad vēl mamma bija dzīva, mēs tikāmies biežāk, bet pēc tam aizvien retāk. Mani vecāki nebija precējušies, mamma nomira, kad man bija divpadsmit gadi.

Uzaugu pie krustvecākiem, un krusttēvs ar savu attieksmi man šķita kā tēva ideāls, taču neviens nevar aizstāt īsto tēti. Satiekot tēti, izjūtu prieku un laimi, taču mēs tiekamies tik reti. Es nekad viņam neko neesmu pārmetusi, jo retajos tikšanās brīžos vienkārši gribas baudīt viņa klātbūtni.

Mums ir daudz ko pārrunāt, apskatām manas fotogrāfijas, viņam ir ko teikt par tām. Esmu pieradusi, ka tēva nav līdzās, taču viņa trūkumu izjūtu. Domāju, ka ikvienam bērnam sirds dziļumos gribas dzirdēt no tēva vārdus: “es tevi mīlu” – vai just citas mīļuma izpausmes, dalīšanos padomos vai dzīves gudrībās. Tomēr jāatzīst, ka tēvs nav piedalījies manā dzīvē.

Arī Klāvs Salmanis (23) ir izaudzis bez tēva klātbūtnes.

– Mani vecāki bija precējušies, bet tēvs pameta mammu, tiklīdz viņa palika stāvoklī ar mani. Visvairāk tēva trūkumu izjutu, kad man bija desmit gadi. Mēs tikāmies reti, apmēram reizi piecos gados. Es dusmojos ne tikai uz tēvu, bet arī uz reliģiju, jo viņš kļuva par mācītāju. Daudz braukāja apkārt pie savām draudzēm ar Dieva vārdu mutē. Dusmojos, ka reliģija man atņēmusi tēvu. Kad kļuvu astoņpadsmit gadus vecs, sapratu, ka man vairs tēvu nevajag, man viņš kļuvis vienaldzīgs. Mamma man ikreiz atgādina, kad tēvam ir dzimšanas diena, taču nejūtu vairs vēlēšanos viņam piezvanīt un apsveikt. Man vairs nav nekādu emociju, uztveru viņu tikai kā bioloģisko tēvu. Mammai savulaik tikai tiesas ceļā izdevās piedzīt no viņa uzturlīdzekļus manai audzināšanai. Es noteikti savā vīrišķībā būtu pieaudzis citādi, ja līdzās atrastos tēvs.

 

Neliegt klātbūtni
AkmentinaSmildzina

Tēva dienas pasākuma organizētāja Inga Akmentiņa–Smildziņa bilda, ka šajā dienā jāvērš uzmanība uz tēva lomas skaidrošanu sabiedrībā un to, cik svarīgi tēviem neliegt klātbūtni bērnu audzināšanā arī pēc vecāku šķiršanās. Faktu, ka tā dzīvē mēdz notikt, apstiprina arī trīsdesmitgadīgais Roberts.

– Mēs ar sievu nedzīvojam kopā jau trīs gadus. Mums ir četrgadīga meita, kura vienu nedēļu dzīvo pie manis, otru – pie savas mātes. Pirms pusgada sieva iesniedza šķiršanos, jo vēlas precēties otrreiz. Lai es jaunajā ģimenē nemaisītos pa kājām, viņa nolēmusi pieprasīt tiesā vienpersonisku aizbildniecību par mūsu meitu. Man tas nav pieņemami. Es arī gribu piedalīties meitas audzināšanā. Tas ir veco laiku stereotips, ka māte bērnam ir galvenā, bet tēvi ir tie sliktie, kas nav spējīgi parūpēties par pēcnācējiem. Es piedalījos dzemdībās, naktīs auklēju meitu, mainīju autiņbiksītes. Sieva staigāja pa krogiem, bet es sēdēju mājās pie bērna. Kad meitai bija pusotrs gadiņš, sieva pateica – es tevi vairs nemīlu. Taču es jau zināju, ka viņas dzīvē ienācis cits vīrietis. Visus šos gadus cerēju, ka viņa atgriezīsies ģimenē, es būtu sievu pieņēmis atpakaļ, bet viņa lēmusi citādi. Izvēlējusies jaunāku un bagātāku vīrieti. Zinu, ka daudzas sievietes, īpaši ekonomiskajai krīzei sākoties, pameta vīrus, viņu vietā meklējot izdevīgākus partnerus, kuri spēj sniegt lielāku finansiālo nodrošinājumu, par bērniem tajā brīdī pat nedomājot. Bāriņtiesa arī nav mūsu, vīriešu, pusē. Šajā darbā lielākoties strādā sievietes, viņām piemīt mātišķās jūtas, un tāpēc viņas uzskata, ka bērns jāaudzina sievietei. Taču mūsdienās vīriešu attieksme pret bērniem ir mainījusies. Man ar meitiņu ir ļoti labs kontakts. Kad esam kopā, spēlējamies, braucam ekskursijās. Nevēlos, ka manu bērnu audzina svešs vīrietis, savukārt es esmu brīvs no attiecībām, visu laiku varu veltīt meitai. Vēlos godprātīgi pildīt savus tēva pienākumus, bet man draud tos atņemt. Taču es turos pretim, tāpēc mūsu šķiršanās ir ieilgusi. Ārzemēs tā ir parasta pieredze, ka arī pēc vecāku šķiršanās aizbildniecību par bērnu māte un tēvs dala uz pusēm. Mūsu meita jau kopš mazotnes pieradusi pie šāda dzīvesveida un uztver to kā normu.

Vai patiesi bāriņtiesas darbinieces šķiršanās gadījumos vienmēr nostājas mātes pusē, vaicāju Olaines novada bāriņtiesas priekšsēdētājai Irēnai Vilnerei.

– Mūsu uzdevums ir izvērtēt katru konkrēto situāciju. Bāriņtiesa nepieņem lēmumu no zila gaisa, mēs vadāmies pēc psihologu atziņām, pēc Montesori programmas izvērtējuma.

Par to gan savā darbā esmu pārliecinājusies, ka mūsu vīrieši ir visbezatbildīgākie tēvi pasaulē. Atliek kaut vai paraudzīties uz tām milzu summām, ko tēvu vietā par bērnu uzturēšanu maksā valsts. Saprotu mātes, kuras nevēlas tēviem dot saskarsmes tiesības. Ja tēvs, kuru tracina raudošais bērns, atļāvies viņu tirināt ārā pa logu, tad uz tādu cilvēku nevar paļauties.

Tēvi bieži vien noved mātes līdz tādam stāvoklim, ka viņiem nedrīkst uzticēt bērnus. Jāteic, ka pie mums visai reti ierodas tēvi, lai pieprasītu saskarsmes tiesības ar savu bērnu. Paiet vairāki gadi kopš šķiršanās, un dažam labam varbūt uzpeld tēva jūtas. Tad mēs vadāmies pēc iegūtajiem pierādījumiem un lemjam, kā tālāk rīkoties.

 

Emociju šāviens

Viens no dzejoļu krājuma “Tētis” autoriem ir arī mūziķis Artūrs Reiniks. Viņš gan sevi par dzejdari nesauc, vienīgi savām dziesmām raksta tekstus.

– Mani palūdza iesaistīties šajā pasākumā, un es dienas laikā uzrakstīju dzejoli “Tēva sirds”. Tas bija emociju šāviens, ko jutu, to uzliku uz papīra. Rakstot domāju par savu tēvu un vilku paralēles arī ar sevi. Kļūstot vecākiem, mēs labāk spējam izprast savus tēvus, gudrība nāk ar gadiem, bet tad jau bieži vien ir par vēlu. Mūsu ģimenē Tēva dienas svinēšana nav iegājusies. Ja nu bērni pa radio padzird, ka šodien ir tā diena, tad piezvana un apsveic. Patiesībā jau tēvi pelnījuši savu dienu. Ir daudz tādu tēvu, kas ar saviem pienākumiem tiek labāk galā nekā mātes. Tagad jau pāri šķiras, kā riekstus šķaidot, bet mani tracina gadījumi, kad inteliģentas, gudras, saprotošas sievietes pēc šķiršanās liedz tēviem tikties ar bērniem. Saprotu, ka smagos brīžos, kad sieviete jūtas aizvainota, viņai, tautas valodā runājot, aiziet širmis ciet. Taču tēvs bērnam ir tēvs jebkurā situācijā.

 

Kāpēc puikas ir tik stulbi?

Silakaktins-akTēva dienas vērienīgā pasākuma režisors ir Dailes teātra aktieris un režisors Gundars Silakaktiņš. Viņš ir divu meitu – vienpadsmitgadīgās Justīnes un astoņgadīgās Madlēnas tētis.

– Domāju, ka gājienā un ģimeniskajā pasākumā varēsim pārliecināties, cik mīloši ir tēvi. Arī mūsu teātrī ir gādīgi tēvi. Klausos, kā, bufetē sēžot, aktieri Artūrs Skrastiņš un Dainis Grūbe azartiski dalās bērnu audzināšanas pieredzē. Nerunā par lomām, bet gan par bērniem. Es pats uzaugu kuplā piecu bērnu ģimenē. Uzskatīju par savu misiju meklēt māsām līgavaiņus, tikai viņas manus piedāvātos kandidātus izbrāķēja, – atceras Gundars.

Sarunā iesaistās arī viņa dzīvesbiedre, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa.

– Gundars ļoti vēlējās, lai mums būtu meitas. Viņš uzskata, ka vecākiem nav bijis viegli tikt galā ar tādu resgali, bet meitas ir viens vienīgs prieks.

– Skaistas meitas, ko tur lai saka. Justīne man reizēm jautā, kāpēc puikas ir tik stulbi, un es atbildu, ka pats arī savulaik tāds biju. Tāpēc jau meitām tēvs vajadzīgs, lai palīdzētu viņām tikt galā ar salauztām sirdīm, – uzskata Gundars.

Justīne gan piebilst: – Man liekas, ka tētis nebūs labos draugos ar manu vīru.

Meitenēm vienīgā bēda ir tā, ka tētis pārāk maz ir mājās, taču viņas saprot – tētim jāpelna nauda ģimenei. Justīnei un Madlēnai patīk dauzīties kopā ar tēti, spēlēt policistus un laupītājus. Bet, kad Gundars vēlas atpūsties un saka meitām, lai ļauj viņam vēl pagulēt, Justīne skumīgi nosaka – kur pazudis tas vīrietis, kuru es reiz pazinu?

 

 

Kārlis Vērdiņš

Tētis un sniegs

aiz irbuleņu krūma

dzīvo mans tētis

viņš ir zinātnieks:

krūmu sugas pētī

 

krūms ir kupenā

visapkārt ziema

es brienu pa sniegu

pie tēta ciemā

 

es eju krūmam

gar vienu pusi

bet pirmā puse

ir apsnigusi

 

redzu – neļauj man

viltīgā ziema

lai aizbrienu es

pie tēta ciemā

 

es eju krūmam

gar otru pusi

bet otrā puse

ir nokaltusi

 

un neļauj un neļauj

viltīgā ziema

lai aizbrienu es

pie tēta ciemā

 

sniegpārslas lēkā

ap mani kā blusas

es eju krūmam

gar trešo pusi

 

skatos – krūmā tētis

aprauga irbuļus

prom no irbuļiem

gaiņā zvirbuļus

 

iesim sildīties!

man tētis teic klusi

un ved mani krūmam

gar ceturto pusi

 

un taka griežas

līdz izliecas taisna

deg kupenā lodziņš

ar dzeltenu gaismu

tētis atliec zaru

kas durtiņām priekšā

atver durvis

un ved mani iekšā

 

caur lodziņu vērosim

sniegu un vēju

un tētis lies man

mežrožu tēju

 

Andra Manfelde

***

es esmu radusies

no viņa prieka

no viņa aizmiršanās cerības un apmātības

no izelpas kas norimusies čukstā

un ausu gliemežnīcās var joprojām dzirdēt

kā tētis pārpeld okeānu

kā tētis izaug milzīgāks par kokiem

kā tētis saliec tiltus sīkā lodītē

un noslēpj

zem katra spilvena es varu uzmeklēt

kā izžuvusi asara ir mana tēva mīlestība

pat ja viņš nenojauš

es eju tālāk

(Dzejoļi no krājuma ”Tēvs”)

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+