Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Apvienoto Nāciju Organizācija reizēm atgādina absurda teātri 4

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas 70. sesija Ņujorkā ir atklāta, un runas no augstās tribīnes plūst, bet tām nebūs lielas nozīmes. Galvenās ir aizkulišu sarunas. Jo ANO sesijas kā tikšanās vieta vienmēr bijusi svarīgāka par ANO kā organizāciju, kas ir neefektīva.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Bet reizēm atgādina absurda teātri, kurā iederas, piemēram, Saūda Arābijas pārstāvja iedabūšana ANO Cilvēktiesību padomes vadībā, par ko cilvēktiesību aizstāvji visā pasaulē joprojām nebeidz šausmināties. Lai arī kādas būtu ANO amatu sadales tradīcijas – atbilstoši “reģionālo bloku principam” vai citiem “principiem”, tamlīdzīgi ar lobēšanu panākti izkārtojumi apliecina ANO sludināto vērtību degradāciju un padara par apsmieklu amatpersonu bārstītās spārnotās frāzes. ANO Cilvēktiesību padome ar sēdekli Ženēvā pieminama arī tāpēc, ka Latvija pērn kļuva par vienu no tajā uz trim gadiem ievēlētajām valstīm. Nenoliedzams diplomātisks panākums, taču šīs ANO struktūrvienības pazinēja diezgan skaidri pateica – neko dižu jau neiespaidosim, toties varēsim labāk aizstāvēties. Savukārt mūsu ārlietu ministrs tviterī solīja, ka Latvija izmantos dalību padomē, “lai aktīvi iestātos par tatāru un ukraiņu tiesībām okupētajā Krimā”. Ļoti iespējams, esam “aktīvi iestājušies”, bet nekas daudz nav dzirdēts. Nesen pienāca ziņa, ka Latvija ANO Cilvēktiesību padomē uzsvērusi vārda, mākslinieciskās un radošās brīvības lomu. Labi, tomēr tas, visticamāk, paliks kā saucēja balss Saūda Arābijas tuksnesī. Tāpēc vien mūsu pārstāvju darbība nebūtu noniecināma – tā dod pieredzi, kontaktus un izpratni. Varbūt noderēs.

Vairāk dzirdam par Lietuvas nostāju ANO Drošības padomē (Lietuva tajā piedalās līdz šā gada beigām). Īpaši sakarā ar Krievijas agresiju Ukrainā, un tā ir arī Ģenerālās asamblejas sesijā publiski un aizkulisēs bieži piesaukta tēma. Viļņai pēc Lietuvas ievēlēšanas (2013. gadā) pat ir izdevies īstenot savu apņemšanos, cik nu tas vispār iespējams, būt par Eiropas mazo valstu viedokļa izteicēju Drošības padomē un veicināt DP darba caurskatāmību un atvērtību. Vismaz Lietuvas ierosmē sasauktajās DP sēdēs pavisam noteikti atklātībā nonāca Krievijas vēstnieka ANO Vitālija Čurkina neveiklā izlocīšanās un meli par Ukrainā “neesošajiem” Krievijas armijniekiem un tankiem. Pietrūka vienīgi paša nepieciešamākā – atbilstošu DP lēmumu, jo Krievija izmantoja savas veto tiesības, lai tādi netiktu pieņemti. ANO kārtējo reizi atkal izrādījās paralizēta. Agresija Ukrainā, tāpat kā karš Sīrijā, pareizāk, nespēja šo karu apturēt, kas noveda pie plašu Irākas un Sīrijas teritoriju sagrābušās “Islāma valsts” parādīšanās, terorisma draudu pieauguma un bēgļu plūdiem, kārtējo reizi dod iemeslu debatēm par ANO ieviešamajām reformām. Un īpaši par lēmumu pieņemšanas kārtības pārskatīšanu Drošības padomē, kur pastāvīgi sēdošās un sev veto tiesības piešķīrušās piecas lielvalstis var katra atsevišķi uztiept savu gribu kaut vai visai pārējai pasaulei. Arī, lai vērstos pret kara perēkļiem Sīrijā, bija vajadzīga DP piecu pastāvīgo locekļu interešu saskaņa, kas daļēji iezīmējas tikai tagad, ja tā drīkst teikt, pateicoties “Islāma valstij”, kad jau gājuši bojā simtiem tūkstoši cilvēku un bijuši spiesti pamest mājas miljoni. Ne tikai Lietuva prezidentes Grībauskaites personā, bet arī Francija izteikusies par veto tiesību izmantošanas ierobežošanu. Taču uz to ir maz cerību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ikviena organizācija esot tāda, kādu to dalībnieki veido. Šī patiesība ir pieņemama nosacīti, jo lielākā daļa mūsdienu ANO valstu nebija organizācijas dibinātājas un kārtības pamatu mūrētājas. Atliek vecais arguments, ka nekā cita labāka nav. Un jautājums – vai nekā cita arī nebūs?