Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Lai pukšķinošais sastāvs publikai izskatītos pieņemami 16


Saeimas sēžu zāle.
Saeimas sēžu zāle.
Foto – Ieva Čīka/LETA

Deviņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām politiskie spēki centīgi sarunājas viens ar otru, koriģē lokomotīvju numerāciju un piekabina vagonus, lai pukšķinošais sastāvs publikai izskatītos pieņemami, ar glītiem sievieša cilvēkiem, staltiem saimniekdēliem, tēvišķiem laipniem kungiem, nevis atbaidošām figūrām. Vēlētājam nedrīkst rasties šaubas, vai kandidātus uz sēdvietām parlamentā skaitīt pie saprātīgām būtnēm vai tomēr ne. Saprotams, ka partiju ģenerāļiem jāgādā kundes, kas piekristu ziedot kādu eirīti, lai izvērstu plašu priekšvēlēšanu kampaņu, jo – ja naudas nav, politikā nelien.

Tikām sabiedrība nocietusies, kad tie, kas ieņem pozīcijas nokļūšanai valsts vadībā un politiskajā pārvaldē, masām darīs zināmas savas no-stādnes, uzskatu sistēmas, programmas un pārējo taustāmo dokumentāciju, kā viņi smērēs ratus un no kuras puses brauks uz Saeimu. Lai, tā teikt, viss nepaliek Radītāja, bet daudzmaz rīcībspējīgas valdības ziņā. Diemžēl tie ir neatbildēti jautājumi. Pārsteidzoši, bet dažām partijām, kuras nav skaitāmas par dibenplāna marginālām, nav skaidri nolūkots un nozīmēts premjera amata kandidāts! Vai nu nav sagatavots piemērots vīrs, vai Kučinskis ir nepārspējams savā vietā, bet tas neliecina par politiskā spēka labu kondīciju. Ar to, ka reti kurai partijai ir kādi ideoloģijas aizmetņi, esam jau saraduši. Zinām, ka platformas, uz kurām nocietinājušies mūsu politiskie draugi, ir – būsim saimnieki dzimtajā zemē, mēs par apzaļumotu tēviju, mēs Briseles sulaiņi, mēs no sirds Krievijai un par daiļu, varenu, nacionālu Latviju. Iekodētie, bet cilvēkus dezinformējošie tukšie saukļi norāda, ka partijniekiem bail no drošas, atklātas valodas un tie stieg bezdarbībā, pavadot laiku pie zolītes sišanas, nevis izstrādājot pamatīgus projektus jebkuras nozares attīstībai.

Nesen katrs ziķeris no kanceles izrunājās Saeimas ārlietu debatēs. Vienam šķita loģiskāk virzīties uz ciešāku Baltijas savienību, otrs ieteica pieslieties Berlīnes–Parīzes asij, trešais bija ieskatos, ka vieni paši varam būt globālie spēlētāji, ceturtam bija ideja sadarboties ar Centrāleiropas valstīm. Tā pa visu kontinenta perimetru. Bet, kāds ir oficiālais iztulkojums par katras partijas ārpolitisko kursu, – mārrutks viņu zina.

Skaidrs, ka Vecrīgā, Jēkaba ielas adresē, sakopots Latvijas vērtīgākais cilvēciskais materiāls, 100 gudrās galvas, kam viss labāk redzams. Tomēr vismaz priekšvēlēšanu laikā vienkāršā tauta gribētu uzzināt, kā godātie parlamentāri, konservatīvi, centriski vai revolucionāri noskaņoti grasās, piemēram, veikt (vai neveikt) civildienesta reformu. Vai daudzgalvaino ierēdņu armiju paīsinās vai pieņems vēl baru klāt un uzšķiņķos lielākas algas? Kā “saimnieki savā zemē” veidos reģionālo politiku? Pašvaldību skaitu samazinās vai atstās pa vecam, kā ir? Darbarokas jāved iekšā, izdabājot lūdzošiem darba devējiem, vai vārti iebraucējiem jāver ciet? Vēlētājus interesē, kādas ir partiju domas par latviskas izglītības nākotni (toskait par mācību satura pārveidojumiem), kā notiks veselības aprūpes reformas un kā ievēlētie cīnīsies pret valsts sagrābšanu, kuras pazīmes konstatējusi pat Sudrabas komisija. Tam vajadzētu būt rakstītam nesapiņķerētā latviešu valodā kā partijas izdales materiālam un cirkulāram cilvēku zināšanai. Lai mums nav jāvaicā – dārgie kungi, lūdzu, izskaidrojiet, ko tas un tas nozīmē?

Saistītie raksti

Cilvēki ļoti vēlas zināt, kurš spēks būs tik drosmīgs virzīt pāreju uz jauktu Saeimas vēlēšanu sistēmu, kam būtu liela tautas piekrišana. Vērts ieklausīties arī veterānā Visvaldī Lācī, kurš, NA kongresu uzrunājot, māja ar mietu, ka politiskajā spektrā ir brīva, neieņemta niša – ētiskas politikas niša. Tā laikam ir neērta vieta, jo politiķi nesteidz un nepretendē to ieņemt. Vēl nav modinātas kristīgu cilvēku domas, ka derētu atjaunot morāli un ētiku tēvzemē.

Negribas ticēt, ka pēc sīku, smulīgu partiju paņēmiena uz 13. Saeimu saposušies kungi vēlas tikt iekšā, aizlāpoties ar vispārīgu papļāpāšanu 4000 zīmju programmā. Tad labo nodomu vezumam ceļā atkal traucēs katrs cinītis, būs nebeidzama viedokļu saskaņošana, politiskās gribas meklēšana un tauta šķendēsies – ārprāts, kas notiek Latvijā!

LA.lv