Rīgas Juglas vidusskolas direktore Aija Melle pie līderības koka, kas “aug” skolas vestibilā.
Rīgas Juglas vidusskolas direktore Aija Melle pie līderības koka, kas “aug” skolas vestibilā.
Foto – Karīna Miezāja

“Nebaidos savas domas izteikt skaļi”. Saruna ar Rīgas Juglas vidusskolas direktori Aiju Melli 4

Rīgas Juglas vidusskolas direktorei Aijai Mellei jaunais gads sācies patīkamā noskaņā: Ministru kabinets (MK) piešķīra atzinības rakstu par ieguldījumu izglītības attīstībā un Juglas skolēni atsāka mācības telpās, ko pērn skāra ugunsgrēks un nācās remontēt.

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Aija Melle ir aktīva skolas direktore. Viņa ir Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) viceprezidente, vada kursus citiem direktoriem, kā arī vērtē balvas “Laiks Ziedonim” pretendentus nominācijā “Dzīve literatūrā “Bize””. Par to, ka A. Melles darbs vērsts uz attīstību un izaugsmi, liecina arī līderības koks, kas “aug” uz sienas skolas vestibilā. Tajā savas personības nospiedumus izzīmētos aplīšos atstājuši gan skolas skolēni, gan direktore. Skola iesaistījusies audzināšanas programmā “Līderis manī”, kas vizuāli atveidota kā septiņu paradumu koks ar vērtīgiem padomiem – piemēram, “Vispirms centies saprast un tikai tad – tikt saprasts”.

A. Melle: – Šī ir vērtību programma, kurā runājam par to, kā noteikt mērķus, kā plānot laiku, kā katram sacensties ne tik daudz ar citiem, cik pašam ar sevi. To izmantojam stundās, kā arī integrējam mācību priekšmetos. Esam definējuši skolas vērtības – uzņēmība, radošums un līdzatbildība. Dalība šajā programmā nav pašmērķīga. Ar to strādājot, redzam, kā mainās bērni – viņu uzvedība un motivācija. Esam iemācījušies daudz vairāk viens otram teikt labus vārdus, novērtēt otra padarīto. Vecāki pat nāk un jautā: ko jūs tādu ar bērniem darāt? Izmaiņas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz skolotājiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Jūsu skolas misija ir personības līdzsvarota attīstība. Vai tādai nevajadzētu būt visai Latvijas izglītības sistēmas misijai?

– Es priecātos, ja tā būtu. Šobrīd katrai skolai jādomā par to, kāda ir tās niša un kādu tā vēlas redzēt savu absolventu. Vecākiem ir svarīgi, kādā skolā viņu bērni mācās. Pēdējā laikā vecāki aizvien biežāk izvēlas sūtīt bērnus mazās privātskolās, kur attieksme pret bērnu ir īpaša. Mēs toties esam liela skola, izvietota divās ēkās (Rīgas Juglas vidusskolā kopā ar pirmsskolas grupas audzēkņiem mācās 1163 bērni, tā ir viena no lielākajām skolām Latvijā. – I. K.). Šādā skolā ir liels izaicinājums strādāt tā, lai katrs bērns būtu pamanīts un novērtēts. Faktiski skolēnu vecāki bija tie, kuri jautāja, kāda tad ir skolas misija. Un tad mums bija jānoformulē, kādi esam. Mums tas prasīja gadu. Protams, katram ir savas vērtības, taču jāvienojas, kāds ir ceļš, pa kuru ejam kopā. Tad mūsu darbība būs krietni mērķtiecīgāka un efektīvāka. Prieks, ka arī vecāki aktīvi iesaistās skolas dzīvē – piemēram, pērn janvārī barikāžu piemiņas dienas pasākumos skolas stadionā bija sakurts ugunskurs. Sākumā baidījāmies, vai pietiks malkas, lai visu dienu to kurinātu, taču katrs bērns nāca ar savu pagalīti. Bērnu vecāki un vecvecāki pie šā ugunskura stāstīja barikāžu laikā pieredzēto. Pagājušogad 30. septembrī jaunajā skolas ēkā bija ugunsgrēks. Kāpēc tas sākās, to, cerams, noskaidros kriminālprocesā, taču mums visiem šis notikums bija liels pārbaudījums. Kādu laiku daļai bērnu nācās mācīties citu skolu ēkās, bet nu kopš 6. janvāra visi ir atpakaļ savā skolā. Nācās remontēt telpas un pirkt jaunas mēbeles, jo, ugunsgrēku dzēšot, daudz kas bija saliets. Lai ātrāk izdotos iekārtot telpas, tēvi nāca palīgā montēt jaunās mēbeles. Priecājāmies, ka kopā ar tēviem strādāja arī dēli.

– Vai jaunais, kompetencēs balstītais izglītības standarts, jūsuprāt, palīdzēs uzlabot Latvijas izglītības sistēmu?

– Noteikti. Tikai bažījos, ka tā sagatavošanas, aprobēšanas un ieviešanas process ir lēns un ilgs. Iespējams, kad standartu beidzot ieviesīs, tas jau atkal būs novecojis. Dzīve jau tagad pieprasa jaunu pieeju skolēnu izglītošanai. Profesionāli skolotāji paši daudz ko ir mainījuši, kaut arī jaunā standarta vēl nav. Starpdisciplinārā mācīšanās pie mums jau notiek. Literāti sadarbojas ar matemātiķiem un informātiķiem. Jau pirms trim gadiem vidusskolas klašu skolotāji apguva starpdisciplināro mācīšanu. Skolotāju grupas kopā veidoja integrētos uzdevumus, kurus skolēniem bija jārisina, izmantojot dažādas kompetences. Piemēram, uzdevums, kurā jāizdomā, kā nodot ziņu neredzīgam cilvēkam. Skolēni izgudroja arī dažādus jaunus produktus, piemēram, korķīšus jau atvērtām skārdenēm.

– Kā raugāties uz epopeju ar skolotāju algu modeli?

– Nepareizi bija tas, ka tikai modeļa veidošanas beigu posmā premjeres vadītā darba grupa ieguva kopskatu par pedagogu algām un slodzēm reģionos, kā arī uzklausīja Latvijas novadu vadītāju viedokļus par jauno atalgojuma modeli un skolu tīkla tālāku sakārtošanu. Ar šo darbu vajadzēja sākt un tad saskaņā ar apkopoto informāciju izstrādāt jauno modeli. Turklāt jāstrādā vairākām ministrijām kopā. Pirms jaunā modeļa izstrādes un ieviešanas bija jāsakārto skolu tīkls. Tas nenozīmē tikai skolu slēgšanu, kaut Latvijā ir daudz vidusskolu ar ļoti mazu skolēnu skaitu. Valdībai, sadarbojoties ar pašvaldībām, būtu skaidri jāpasaka, kuras skolas jāslēdz, bet kuras tiks saglabātas par katru cenu pat tad, ja skolēnu skaits būs mazs, jo ir iemesli, kāpēc šajā novadā skolai ir jābūt. Protams, kādam būs sāpīgi, bet nav iespējams palielināt algas visiem skolotājiem, zinot, ka darba slodze daudziem skolēnu trūkuma dēļ samazināsies.

Reklāma
Reklāma

Modeļa izstrādes gaitā bija sajūta, ka Izglītības un zinātnes ministrija sociālo partneru izteiktos viedokļus reizēm nedzird. Mēs – LIVA, LIZDA, Latvijas Pašvaldību savienība un Latvijas Lielo pilsētu asociācija – atkārtoti esam izteikuši vienotus priekšlikumus, kuri tā arī jaunajā modelī netika iestrādāti. Piemēram, nevar būt tā, ka pedagoga alga atkarīga tikai no tā, cik lielā skolā viņš strādā, un ka nav nozīmes ne iegūtajai izglītībai, ne stāžam, ne veiktā darba kvalitātei. Labi, ka diskusiju noslēgumā šis priekšlikums tomēr ņemts vērā un palielināta pedagogu algu finansējuma mainīgā daļa, par kuru lemj skolas administrācija.

– Valsts kontrole uzskatīja, ka skolotāju atalgošanas sistēma nav gana caurspīdīga, ja skolas direktoram ir liela vaļa, dalot piemaksas skolotājiem.

– Ko nozīmē: vaļa direktoram? Pirmkārt, ir iespējams noteikt visā valstī vienotus kritērijus, pēc kuriem šis finansējums jāsadala. Otrkārt, tas ir jautājums par uzticību skolu administrācijai. Ja neuzticamies šajā jautājumā, kāpēc tad ļaujam direktoram lemt, piemēram, par visa skolas budžeta izlietojumu? Jāsaka gan, ka direktors nemaz nedrīkst rīkoties vienpersoniski. Mūsu skolā, tāpat kā citās Rīgas skolās, ir pašvaldības piešķirtas piemaksas skolotājiem. To, kam tās pienākas, lemj īpaša komisija, kuras sastāvā ir metodisko komisiju vadītāji un ko vada direktora vietnieks. Es, tāpat kā citi, izsaku savu viedokli. Latvijā skolas tik bieži tiek inspicētas un pārbaudītas, ka brīnos, kā vispār var runāt par direktoru patvaļu.

Gada beigās IZM nāca klajā ar algu modeļa papildinājumu, ko LIVA atšķirībā no Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības atbalstīja. LIVA konceptuāli atbalstīja ministrijas viedokli, ka pārejas posmā finansējums skolotāju algām arī turpmāk tiek piešķirts pašvaldībām, kas to attiecīgi sadala skolām. Tādējādi katra pašvaldība ir ieinteresēta sakārtot skolu tīklu. Savukārt kā aizsardzības mehānismu skolām ministrija piedāvāja noteikt minimālo likmju skaitu skolās un zemāko atalgojumu par pedagoģisko likmi. Ministrijai gan vēl nebija konkrētu aprēķinu, kā jaunais piedāvājums izskatītos finansiāli, un tagad, pēc valdības krišanas, šķiet, arī iestājies klusums.

– Jūs kritiski izsakāties par modeļa izstrādes gaitu, bet no jūsu ierakstiem sociālajos tīklos secinu, ka esošo izglītības ministri atbalstāt.

– Jā, Mārīti Seili noteikti atbalstu. Man tikai žēl, ka ministrei nav partijas atbalsta. Man tas šķiet dīvaini, jo viņa taču ir “Vienotības” virzīta ministre. Ir sajūta, ka ministrei šis atbalsts ir nevis zudis, bet nav bijis visu viņas darbošanās laiku. Izskatās, ka “Vienotības” atbalsta trūcis arī premjerei L. Straujumai. Pēdējā laikā, no malas raugoties uz politisko aprindu “spēlēm”, kļūst sāji ap dūšu. Nepatīkami skatīties, kā publiski noniecina un gāž tos, ko paši virzījuši. Ja izglītības ministrei būtu partijas un valdības atbalsts, viņai būtu tiešām izdevies paveikt vēl vairāk. Domāju, ka viņa ir cīnītāja.

– Kā jūs pati nonācāt pedagoģijā?

– Bērnībā skola bija manas mājas. Mācījos ļoti mazā skolā – Rāvas astoņgadīgajā skolā, kas nu jau likvidēta. Mana mamma Austra Ozoliņa bija skolas direktore un mācīja matemātiku; tētis Ludvigs Ozoliņš bija klases audzinātājs, mācīja latviešu valodu un mūziku, diriģēja kori, vadīja skolas teātri. Skolā mācījās 90 skolēni. Manā klasē bijām tikai seši. Mūsu ģimenei dzīvoklis bija turpat, skolas ēkā. Pēc tam mācījos Kuldīgas 1. vidusskolā un dzīvoju pie savas krustmātes Lūcijas Bulles, kas man mācīja matemātiku un bija klases audzinātāja. Jau agri zināju, ka arī es būšu skolotāja.

Rīgas Juglas vidusskolu vadu kopš 2001. gada. Pirms tam te strādāju par direktora vietnieci. Būt direktorei ir liela atbildība un stress, bet tas neapšaubāmi ir arī gandarījums. Šajā darbā varu īstenot savas idejas. Bieži jūtos ar skolas kolektīvu uz viena viļņa; tad varam paveikt lielas lietas. Prieks, ka skolā ir daudz jaunu skolotāju, ka jaunieši no programmas “Iespējamā misija” izvēlas te palikt strādāt.

Pārdzīvoju, ka nevaru vairs audzināt klasi, jo tas ir kas īpašs. Taču tagad esmu pieņēmusi, ka visa skola savā ziņā ir mana klase un man jābūt tās drošības sienai. Visiem jāsajūt mans atbalsts. Skolotājas darbā lielākais gandarījums ir tas, ka kādreizējie audzināmie jo­projām ir domubiedri un mani draugi. Arī valdības atzinība ir gandarījums. Iespējams, tas piešķirts par visu kopumā – par pedagoga ieto ceļu, jo primārais ir pats ceļš un process, nevis iznākums.

Redzu, kāda pēdējos gados izveidojusies skola. It kā parasta mikrorajona skola, kurā uzņemam visus bērnus. Taču esam atzīti gan par sportiskāko skolu Rīgā, gan arī nesen saņēmām Draudzīgā aicinājuma balvu par izaugsmi latviešu valodas mācīšanā.

Iespējams, MK Atzinības rakstu esmu saņēmusi par zināmu sabiedrisko aktivitāti. Neko nedarīt un būt neapmierinātam ar visu, ko dara citi, ir visvieglāk. Uzskatu, ka no mums pašiem atkarīgs, kāda ir un būs izglītības sistēma un skola, kāda būs dzīve Latvijā. Jūtos iekšēji brīva un nebaidos savas domas izteikt skaļi. Uzskatu, ka pedagogiem un direktoriem biežāk vajag runāt un paust savu viedokli, tad augs arī pedagogu pašcieņa un viņu novērtējums sabiedrībā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.