Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
6. marts, 2013
Drukāt

Nebeidzama mīlestība vijas…

Leonīda Tugaļeva fotoLeonīda Tugaļeva foto

Vēl viens ugunskurs apdzisis… Tikai gaišums, neizdzēšams gaišums paliek mūsu acīs un sirdī. Mūžībā apskaidrots IMANTS ZIEDONIS. Debesīs par vienu baltu dvēseli vairāk. Bet man kamols kaklā…

It kā jau visi zinājām – agrāk vai vēlāk tas notiks. Neviens neesam nākuši šurp uz palikšanu. Re, Ojārs un Māris jau tur. Arī Vizma un Ludmila. Taču kamēr viņš bija te – slimības sists, kluss un spītīgs, gandrīz caurspīdīgs – tomēr te, bija tāda laba sajūta. Tāda kā drošība – zināt, ka viņš ir kaut kur līdzās, tepat tuvumā.

Bet nu… Nāves klātienē visi vārdi kļūst banāli. Tikai klusums vai dzeja spēj to izturēt. Uz labu laimi atšķiru rakstu sējumu:

rīt mēs netiksimies
parīt netiksimies
satiksimies varbūt mūžībā
kamēr satikšanās spēks nav rimies
neiznāks mums satikties nekā
nebīsties par to ko sirds te bijās
sapratīsimies kā dievi prot
nebeidzama mīlestība vijas
tūkstošgadēs atkal uzplaukstot
kad tu vairs par mani nedomāsi
bijusi jau tūkstoš pasaulēs
Ēģiptē kaut kur ar dzērvju kāsi
negaidīti satiksimies mēs
kaut kur Šanhajā vai piramīdās
citās būtnēs pārdzimuši jau
satiekoties zināsim tūlītās
vienam mums bez otra dzīves nav

Pirmo reizi mēs satikāmies manu vecāku vasaras mājā Jūrmalā. Ko darīja sievietes, proti, Ausma ar manu māmiņu, īsti neatceros, šķiet, gāja priecāties par puķēm, bet Imants vispirms apsveicinājās ar lielo laukakmeni, ko tēlnieks Valdis Albergs bija iedēstījis mūsu mauriņa vidū, un tad nāca aprunāties ar bērnu, tas ir, ar mani. Ja gribi iepazīties ar māju, neej iekšā uzreiz, sākumā apej tai apkārt, viņš teica. Un tā arī izdarīja – apstaigāja apli ap māju, mirkli pakavējās uz sliekšņa un tikai tad gāja iekšā.

Tobrīd es vēl nebiju lasījusi, un viņš, šķiet, vēl arī nebija uzrakstījis: Apiet apkārt… Tas ir vienalga – apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu…

Kopš tā brīža ikreiz, kad nonāku svešā vietā, es vispirms apeju mājai apkārt pa to neredzamo robežu, kur sniedzas mājas starojums, apsveicinos ar strazdu bērzā, ar stārķi jumtā, ar bezdelīgām pažobelē un peonijām zem loga. Un tikai tad eju iekšā.

Imants zināja, kā tas ir – būt tuvu. Tuvu pie… Varbūt tāpēc šodien tik daudziem sajūta – kā no tuva cilvēka atvadoties. Pat ziņu portālu anonīmajos komentāros dziļa cieņa un klusas skumjas. Tomēr arī šajā brīdī dzejnieks spēj mūs mierināt: Dziediet ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.

Par lapu galotnē jautāju tiem, kas bija viņam tuvu klāt.

Aivars Freimanis, kinorežisors:

Grūti runāt. Mēs bijām pārāk tuvi. Tagad daudzi iztaisās par tuvajiem un zinīgajiem. Bet man viņš bija kā brālis. Ko var pateikt brīdī, kad aiziet brālis? Tāpēc grūti. Skumstu klusībā. Un klusībā raudu. Zinu tik daudz, ka tas nav izstāstāms. Publiski jau nu nemaz. Aiziet šī paaudze. Kas būs vietā? Nezinu. Paliek tas, ko esmu no viņa guvis un iemācījies. Visupirms ziņkārība, sajūtu izsalkums: ejam, viņš paceļ no zemes akmeni un rāda man – re, kāds neparasts, apaļš un te ar izliekumu! Viņš prata brīnīties par it kā vienkāršām lietām. Un vēl – mācēja paskatīties uz pasauli no dažādiem viedokļiem. Tēze un antitēze. Nekas nav tikai vienpusējs – ir tā, un ir arī otrādi. Tāda ir dialektika. Un viņš pats tagad ir tur. Bet vienlaikus arī te.

Es palieku ar jums arī tad, kad vairs neesmu ar jums!

Raimonds Pauls, komponists:

Labi, ka jau pērn paguvām sagatavot dziesmu programmu ar viņa vārdiem, ko jau vairākus mēnešus vedam pa visu Latviju. Tagad jau daudzi attapsies un sāks rīkot atceres pasākumus, bet kad viņš gulēja slims un nevarīgs, cik bija to, kas par viņu atcerējās?
Mums attiecības nebija tik tuvas kā ar Peteru, nevaru teikt, ka bijām draugi, kaut gan dzīvojām vienā mājā. Parasti es viņam uzmācos, kad man kādu dzejoli vajadzēja. Pa šiem gadiem diezgan daudz salasījies dziesmu ar viņa vārdiem – gan tādu, ko zaļumballēs dzied, gan tādu, ko lielu pasākumu nobeigumos. Viņš bija asais vecis, tiešs, pat agresīvs savos spriedumos, glaimot neprata. Bieži vien gājām uz risku, jo viņa teksti nevienu varu pa spalvai neglaudīja. Kas paliek? Dziesmas un vārds paliek. Cits nekas.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs. Un es jums nepiederu vairs.

Rauls Čilačava, dzejnieks un atdzejotājs:

Aiziet lielie meistari, uz kuru pleciem turas dzimtās literatūras debesis. Jāpateicas Dievam, ka viņi ir bijuši, ka paguvuši atstāt tik dziļas pēdas mūsu sirdīs. Imants Ziedonis nav tikai latviešu dzejnieks, viņu lasīja tulkojumos, ar viņu auga un viņa balsī ieklausījās daudzi. Tagad balss apklususi, taču paliek grāmatas, dzeja un pasakas, ko lasīs un no jauna atklās vēl citas paaudzes. Tā jau arī ir nemirstamība.

Ne bērni vien mūs tālāk elpos, tālāk dvašos – mēs paši turpināsimies vēl tālāk sevī pašos. Un gadi neatstāj nekādas zīmes, vaina jau nav gados, un, saprotams, es atkal neatvados. Ar klātbūtni, ar kuru top un tiek sev klāt, es paspēšu jūs vienmēr uzrunāt.

Māris Saukāns, uzņēmējs, Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” padomes loceklis:

Negribu būt pārprasts, taču šī ir viena no retajām reizēm, kad nav parastā bēdu stāsta par to, ka nomiris cilvēks. Viņš nodzīvoja garu mūžu, 79 ziedoņus, un, ja saka, ka ikvienam ir jāiestāda koks, jālaiž pasaulē dēls un jāuzceļ māja, viņš to ir izdarījis. Tikai iestādījis viņš ir nevis vienu koku, bet veselu mežu. Un šis mežs mums tagad ir jākopj. Viņam ir zīmīgi vārdi: Ja nevari pārmainīt pasauli, pārmaini sevi.

Artūrs Irbe, vārtsargs, fonda “Viegli” dalībnieks:

Prieks, ka paguvām fondu nodibināt, kamēr viņš vēl bija līdzās. Viņš palīdzēja ar savu tuvumu, ar gara pieskārienu. Ar viņu bija viegli. Un viegli būs turpināt. Jo citādi nevar.

Gribas viegli, cik vien var viegli,
tā lai smiekli, maziņi smiekli.
Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas
atnāk pašas un aiziet pašas.
Gribas pieskarties viegli un maigi.
Nesaki man, ka grūti laiki!
Pieskaries lēnītēm, klusu, klusītiņām,
pasaule apstāsies brīdi pa brītiņam.
Pasaulei patīk, ka viegli iet.
Pieliec man, pieliec roku mazliet!

Jānis Peters, dzejnieks:

Pie mūsu mājas Vidzemes akmeņainajā jūrmalā guļ milzu dzirnakmens. Uz tā šad un tad apsēžas mūsu kaimiņi, kad atnāk parunāties. Dzirnakmeni vēl padomju laikos man Jāņu dienā – 24. jūnijā – atveda šoferītis ar pašizgāzēju un teica: no Imanta Ziedoņa. Nu man bija divi – pirmais ir mans dzejoļu krājums “Dzirnakmens”.

Ziedonis atsūtīja lielu akmeni. Viņam visu vajag lielu. Dzejnieku kaitina sīkā sadzīve. Reiz, atcerieties, publicistikā nosodījis diegagalu tautudēlus, viņš visu tura lielos mērogos – Lieli Dzirnakmeņi, Lielas Pūra Lādes, Liela Sieva – slaidā, skaistā aktrise Ausma Kantāne. Vēl vairāk – 1988. gada 30. novembrī, kad Rakstnieku savienībā ar lielu mērķi kopīgā sapulcē pirmoreiz latviešu vēsturē spēja kopā sanākt “gaišie” komunisti, LNNK pārstāvji, Vides aizsardzības kluba biedri, divu savstarpēji konkurējošu helsinkiešu grupu līderi, Imants Ziedonis teica īsu, bet dziļa un liela satura uzrunu. Kopš šā brīža sākas jauns laiks – dzejnieks teica nobeigumā. Šo Imanta Ziedoņa uzrunu gan mūsu hronisti ir draudzīgi “aizmirsuši”.

Bet, ja par Ziedoņa lielumu, tad mēs zinām, ka galvenais dzejniekam ir viņa Lielā Mīlestība uz savu Mazo Tautu. Arī šajā – 1974. gadā rakstītā, krājumos nepublicētā dzejolī:

Pasaulē lielas tautas
un lielas nācijas,
sevi nākotnē iedomājot,
redz halucinācijas.
Viņas redz, kā milzīga brālība,
milzīga kopu tauta
piedzimst no viena vienīgā
Lielā un Diženā Pauta.

Iet milzīgais autobuss!
Bet iet arī maziņi autiņi.
Un, izrādās, ka katrai tautai
ir vēl arī savi pautiņi.

Kaspars Znotiņš, aktieris:

Imants Ziedonis bija līderis un negantnieks, impulsīvs cilvēks, pretstraumes gājējs. Tomēr tagad es mazāk domāju par Ziedoni kā par latviešu tautas garīgo vadoni vai sirdsapziņu, es vienkārši saprotu, ka labākais, ko mēs tagad varam darīt, ir lasīt Ziedoni.

Pa labi un pa kreisi ir Latvija. Mēs esam ar eņģeļiem, suņiem un vēstures varoņiem. Par to es sapņoju. Un lai mēs viens otru netraucējam, ne varoņi suņus, ne suņi eņģeļus. Par to es sapņoju. Ka es eju brīvi. Es zinu, ka savtīgi, bet es saku: es gribu brīvi iet. Laikā, kas atvēlēts vien man. Un lai apkārt ir Latvija.

*

Vakars. Manā logā deg svecīte. Daudzos logos šovakar svecītes. Vēlreiz atveru rakstus: Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+