Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. jūnijs, 2015
Drukāt

Nebija vis par zaļu, lai ievēlētu. Egila Līcīša reportāža par prezidenta vēlēšanām (9)

Foto - LETAFoto - LETA

Deputātu kungi bija sapucēti un dāmas – baltos tērpos, kas liecināja, cik tīri viņu nodomi. Visi sevi parādīja no tās labākās puses. Papriekš tauta, kas par Bērziņtēva vietniekiem bija noskatījusi četrus patiešām cienījamus kungus, kuri teicās, ka taisni viņi ir piemērotākie, lai no vecā vīra pārņemtu Rīgas pils atslēgas un prezidenta varas smago nesamo. Bet Latvijā prezidents ir kā vientuļa priede, rainiskais kalnā kāpējs. Tāpēc no četrinieka caur parlamentārās balsošanas labirintu galotnē lemts tikt tikai vienam no viņiem. Citkārt virza tādus sīkus un smulīgus amata kandidātus, ka tautai vai nenopriecāties, kad tie atstāj Saeimas zāli ar redzamu kāju pēdu nospiedumu mugurpusē, bet par šiem skatītāji notrausa asaru, kad tie kārtu pēc kārtas bija spiesti pamest cīņu arēnu.

Lūk, trešdien atestējamie valsts pirmās personas amata kandidāti, mūsu tālivalži, visvari – izraudzītie paši ievērojamākie latvju karavadoņi, domātāji un valsts darbinieki. Vēsi – pēc ķeizara Kārļa Dižā parauga arī mūsējie ar varoņu starojumu cienīgi pavārdā valkāt Raimonds Lielais, Mārtiņš Lepnais, Sergejs Leonido­vičs Drošsirdīgais un Egils Lauvassirds. Priekšvēlēšanās neviens no četriem netika dubļiem nomētāts, jo no tā pamats baidīties tādiem politiķiem, kuriem pašiem dzīvē daudz neglītu lappušu un kuri arī turpmāk gatavi strādāt nekrietnības pret valsti.

Mārtiņš Bondars. No pārmērīgas mācīšanās nesaplacināts prāts. Stalts, centīgs un spējīgs puisis, kura stāstītajam raksturīgs krāsains tēlojums. Egils Levits. Valsts namdaris, ko vēl piebilst. Arī ārkārtīgi bagāts runas materiāls. Raimonds Vējonis. Tautiskāks un praktiskāks. Viņš dotu valstij vairāk stadionu un jaunas ūdens attīrīšanas stacijas. Sergejs Dolgopolovs. Ostlandē dzimis, latviešu bērnudārzā gājis – moceklis, kas saglabājis cilvēcību. Mērenais, ieturētais krievs.

Politikā visi parādījuši labu nervu darbību. No dotiem solījumiem vēlētājiem visvairāk atmiņā iespiedusies līdzināšanās pēc vecā prezidenta pieticības piemēra. Amata pretendentiem esot diezgan naudas, gan katram pašam sava istaba. Bez tam katram bija vērtības un ideāli, ko piedāvāt, lai apgalvotu, kāpēc būs cilvēcei visnoderīgākais Latvijas Valsts prezidenta arodā.

Protams, kalnā kāpējiem bija ne tikai alpīnistu nūjas un dzelkšņoti apavi, lai pārvietotos pa vertikāli uz augšu, bet arī dedzīgi atbalstītāju pulciņi.

Vējonim – visa Saeimas zaļi domājošā biomasa, debesu tētiņa sakritīgi sūtītie vējpūša laika apstākļi prezidenta vēlēšanu dienā, ļaunvēļi piemetinātu, ka arī pilnmēness.

Levitam – nacionāli no­skaņotie ļaudis, būdami nomodā par Māras zemi kā senās latvju dievības, cilvēki ielās un laukumos, 50 juristi.

Dolgopolovam – dzelžaini kopā saturēts “Saskaņas” frakcijas ganāmpulks ar organizētu, disciplinētu kara vešanas prasmi.

Bondaram – reģionu pārstāvji. Viņu skaits niecīgs, bet apņēmība briesmīgi stipra un nelokāma.

Tāds, lūk, bija spēku izvietojums, lai 3. jūnijā novērtētu kandidātu līdzšinējās darbības augļus un sāktu ilgstošus lenkšanas, apiešanas manevrus un dienas nogalē tiktu pie izcilākā vīra, kurš vēlāk, licis divi pirkstus uz Satversmes, zvērēs uzticību Latvijas Republikai.

Paga, pirms stāstu tālāk, no sākuma jāierauj.

Trešdien, kad Latvijas TV ēterā visi “Dormeo” matrači bija pārdoti, varēja sākt tiešraides reportāžu par cita apmēbelējuma veida – Valsts prezidenta krēsla vairāksolīšanu. Deputātu kungi bija sapucēti un dāmas ieradušās pārsvarā baltos tērpos, kas liecināja, cik tīri viņu nodomi. Ieklausieties sabiedrības viedoklī, izvēlieties pāri partijām stāvošu valsts simbolu, mudināja baltākā no dāmām, priekšsēdētāja Ināra. Taču frakciju kazragi un mailītes bija saņēmuši savu “Nervostrong” zāļu porciju, izdzēruši un balsoja kā pēc notīm. Ilgu laiku šķita, ka neviens tā arī līdz vakarpusei neizkustēsies no dzelzs­betona pozīcijas.

Pirmo nežēlīgā balsošanas mašīna salieca ragā Mārtiņu, parādot, ka jaunība ne it visur rod pretimnākšanu. Nākamo rusofobi izbalsoja Sergeju, kurš par to gan nebēdāja, jo vecu cilvēku godāšana Latvijā tāpat nav cieņā. Saeimas balsu skaitīšanas zemūdenes apkalpe jau vairākkārt bija ienirusi tumšā dzelmē, un izceļojušos komisijas vadītāju Ingmāru Līdaku gaidīja kā pašu Žaku Ivu Kusto, kurš paziņotu par vēl nepieredzētiem atklājumiem. Atbalstītāju apelēšana, ka Levits amatā būtu jurista Čakstes mantinieks, bet Vējonis tik cilvēcīgs, ka uztvertu gan “kanālmalas bomža neko neizsakošo skatienu”, gan atbildētu lauku māmuļas raupjam rokas spiedienam, pagaidām pie kolēģiem atsaucīgas balsis nerada. Jā, kaut kā neiedarbojas uz ausīm šādas deklamācijas. Un bija spilgti iezīmējies opozīcijas aizvainojums, ka viņu balsis nav vajadzīgas, ka ar viņiem nerēķinās. Tāpēc Sudrabas kundze “shēmās neiesaistījās”, vēlēšanu kabīnē plezīra pēc bojāja biļetenu pēc biļetena, gludi skūtiem kandidātu ģīmjiem pretī triepdama atbaidošus ķēmiņus un mūļus.

LTV tiešraides 101. balss no Saeimas ar sevišķi sensoru uztveri velti mēģināja Mūrnieces valstības klusībā saklausīt mazāko skaņu, ka iebrīkšķētos krēsls, vieglītēm pāri pārskrietu viļņu ņirboņa. Tiklab varēja intervēt deputātus, tiklab sfinksas un Ēģiptes piramīdas. Aukas trakoja ārā, kur gudrinieki, Saeimas paviljonam garāmgājēji, TV “acij” godīgi pretim skatīdamies, stāstīja vienā gabalā, ka iekšā notiekot centrāltirgus. Dažs to pazemināja līdz “Latgalītes” uteņa līmenim, citi pacēla Leipcigas meses augstumos, bet kopumā apklaušinātie par andeli bija vienisprātis.

Tikām iekšā iesilušie kungi nometa goda svārkus. Dāmas garajos balsošanas starpbrīžos cītīgi virpināja pirkstos lodīšspalvas un apglāstīja mobīšus. Visskaistākais pieder Barčas kundzei. Rozā ar vāciņu, Liepājas kalēju – metalurgu darināts. Katru reizi pēc biļetenu izdalīšanas Saeimas sieviešu daļa lūkojās uz saņemto lapu kā uz intīmāko draugu spogulīti. Biļeten, biļeten, pasaki man – kurš ir visskaistākais!

Beidzot mierīgi plūstošā tiešraides upe sabangojās. Palika divi līdzvērtīgi pretinieki – Levits un Vējonis. Nebija ne mazākās iespējas, ka valdīšanu un provinces viņu starpā nodalītu solīdi un līdzvērtīgi, kā diviem Romas republikas konsuliem. Neklātienes diskusijā asais Zatlers norādīja uz riskiem tālākai “Vienotības” pastāvēšanai, bet Levita kungs valdošajai partijai novēlēja nekļūt par “de facto ZZS piedēkli”. Par to gluži dabiski bija sašutusi viena no lielākajām politiskās loģikas ievērotājām juriste Āboltiņas kundze un iegrieza līdz šim svārstīgo “Vienotības” laivu Vējoņa straumē. Uz visām pusēm sāka lavīties frakciju izlūkdienesti, ieradās emisāri un no pīpētavām dienas gaismā iznāca rezidenti. Kā no pagājušo laiku dzīves greznības izkāpis, Saeimā iestaroja vecais tīklveida un maisveida struktūru apkarotājs, murkšķa miegu nopurinājis zaļo ekspremjers Emsis, un šī dabas parādība acīmredzami veicināja zaļās domāšanas atmošanos līdz šim neizlēmīgās frakcijās un indivīdos.

Kāpēc jūs, tautieši, uztraucaties par tirgu? Nebij nekāda tirgus! Nevienam pat neiedeva ātros kredītus. Var runāt par savstarpējiem pakalpojumiem. Neizšķirta gadījumā vienalga būtu jāpanāk saprašanās, jāmeklē tuvāka pazīšanās ar Saeimas sīkfrakcijām, kas tur 15 nepieregulētas, bet tāpēc nebūt ne zemē metamas balsis. Tad klātos atdot portfeļus, ļodzītos valdība un stabilitāte valstī – pragmatiķiem jārīkojas pragmatiski. Un kurš teicis, ka mūsu Marss Vējonis ir par zaļu, lai viņu vēlētu par prezidentu! Viņš ir no labas Austrumlatvijas dzimtas, tik tuvā distancē tautai kā reti kurš cits. Viņš būs ļoti proaktīvs prezidents. Esam vinnējuši ar to, ka iegādājāmies divus vienā! Vējonis ir noderīgs iekšējai lietošanai un piemērots pašreizējiem ģeopolitiskajiem apstākļiem. Jau no Raimonda Lielā pirmajām uzrunām nolasāma visa viņa prezidentālās darbības kvintesence četros vārdos: bagāta valsts, stipra armija!

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Smieklīgi, bet tukši.

  2. Vējoņa komentārus. ek, gandrīz Bērziņš…..pēc neveiklā, uzkrītoši nabadzīgas valodas krājuma izteiksmes (runas) veida.

  3. Bondars – Dons Kihots, Kaimiņš – Sančo.

  4. Malacis Līcītis ir pamatīgi pietaisījis avīz a savu rakstu-to varētu dot bulvāru lapai.Izresanti uzrakstīts,bet kad izlasīju-nesapratu””kur Latvija ies? “”un “”kas man ir jādara?””Padomju laikos tā “”rakstīja PIECGADES PLANU,kuru pildīja četros gados,jo -tur nebija ko “”pildīt””!Ko sač ,Līcīt?

  5. Prezidentam nemaz nav jābūt stīvam kā iestērķelētam. Jo vienkāršāks, dabīgāks , jo tuvaks tautai.
    Ne visur jabūt ar “šlipsi” un it ka būtu “olekti norijis. “Tik normali R.V. pacēla glāzi pie lūpam:”Jaierauj, lai mute nav sausa!”
    Tas tiešam bija forši !
    Katrs zemnieks pēc smaga darba nodzeras pie akas.

  6. Raksts pārāk uzkrītoši samocīts lai būtu asprātīgs. Nevajag tik dikti spiest, tad būs vieglāk.

  7. nav jābūt psihologam.,.. kā viņš to glāzi tur

  8. Man tiešām patika god R.Vējoņa, kā normāla cilvēka ,reakcija,pirms tiek ierauts tajā mašinērijā.Vismaz uzjautrināja tautu .Kas būs tālāk ,laiks rādīs

    • Prezidents nav klauns, kuram tauta jāuzjautrina. Kā vakar Krustpunktos teica viena žurnāliste, pāķiem pāķis patiks

Draugiem Facebook Twitter Google+