Latvijā
Vēsture

Nedalīs upurus “labajos” un “pārējos”: Vēsturnieki cīnās ar viltus ziņām par Salaspili 16


Uldis Neiburgs
Uldis Neiburgs
Foto – Timurs Subhankulovs

Bijusī nacistu nometne Salaspilī ir viena no Krievijas propagandas mediju iecienītajām tēmām, par kuru jau sacerēta ne viena vien viltus ziņa. Visticamāk, šie uzbrukumi nebeigsies. Līdz gada beigām jābeidzas darbam pie Salaspils memoriāla ansambļa vārtu būves rekonstrukcijas un jaunas ekspozīcijas iekārtošanas. To kopīgi veic Salaspils novada dome, Daugavas muzejs un Latvijas Okupācijas muzejs. Finansējums – 300 tūkstoši eiro – 2016. gadā tika iegūts no tā sauktajām “deputātu kvotām”. Taču jau tagad krievvalodīgajos medijos parādījās savdabīgas apsūdzības, ka “vēstures kombinatori” ekspozīcijas iekārtošanas projektu uzsākuši tikai tādēļ, lai “noklusētu”, “melotu” un tādā garā. Kā apgalvo avīze “Vesti segodņa”, patiesā vēlme esot “ar buldozeriem nolīdzināt skulpturālo ansambli”. Par šobrīd Salaspils memoriālā notiekošo un Salaspils vietu viltus ziņu tematikā “LA” jautāja vienam no renovācijas darba grupas locekļiem, Okupācijas muzeja vēsturniekam un grāmatas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941 – 1944” līdzautoram, vēstures doktoram ULDIM NEIBURGAM.

 

Ekspozīcijas vēl nav, bet karagājiens pret jums jau sācies – nesen vienā vietējā krievvalodīgajā avīzē bija uzbrūkošs apcerējums ar daiļrunīgu virsrakstu: “Mūsu Salaspils pasakas”.

Ar to kundzi, raksta autori, diezgan plaši sarakstījāmies. Centos viņai izskaidrot visu, kas viņu interesēja. Bet rezultāts bija tāds, ka es sapratu, ka šis cilvēks nemaz netaisījās ieklausīties. Viņai viss jau bija skaidrs pirms publikācijas tapšanas. Daudz “ekspertu” un “vēsturnieku” esot sašutuši kā par Rudītes Vīksnes, Kārļa Kangera un manu kopējo grāmatu, tā par topošās muzeja ekspozīcijas iespējamo saturu. Sašutuši esot arī agrākie ieslodzītie. Īstenībā akadēmiskajās aprindās grāmatu uzņēma ļoti labi. Vienīgā kritika, ja to tā var saukt, nākusi no “vēsturniekiem”, kuri drīzāk ir Kremļa propagandisti, kā arī no viņiem līdzīgi domājošajiem Latvijā. Šajā kritikā ir tikai pāris konkrētas lietas, par kurām vērts padomāt. Piemēram, par vācu organizētās pretpartizānu operācijas “Ziemas burvība” rezultātā 1943. gadā Salaspilī nonākušo kopīgo skaitu. Bet pamatā jau šī kritika ir tāpēc, ka apstrīdam padomju laika pārspīlējumus un attiecībā uz Salaspils nometni lietojam tās oficiālo nosaukumu – “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Īstenībā tas ir diskutabli, kā Salaspili mūsdienās saukt plašākā sabiedrībā. Vārds “koncentrācijas nometne” ir diezgan izplatīts un vēsturiski par koncentrācijas nometnēm jau saucam ļoti dažāda tipa nometnes. Galvenais ir saturs. Man nav problēmu saprasties ar cilvēkiem, kas gatavi ieklausīties argumentos. Ir bijušas arī ļoti saturīgas sarunas ar krievu valodā rakstošiem vai raidošiem medijiem, bet šis gadījums ar “Vesti segodņa” autori… Iznāk, ka viņas rīcībā ir kādi slepeni pierādījumi, piemēram, tam, ka slimu un novārgušu baltkrievu bērnu asinis vācieši atzinuši par masveidā lietojamām vērmahta karavīru ārstēšanai. Nu, ja kundzei tādi ir, lai viņa tos liek galdā. Bet tā vietā ir klaigāšana un mūsu saukšana par “meļu triumvirātu”, kas izraisa vien smaidu.

Vēl viens kuriozs, par kuru smieties vai raudāt, ir apgalvojumi, ka mēs stāstā par Salaspili izmantojot tikai “nacistu pakalpiņu” liecības. Tādi kā Salaspils nometnes vecākā biroja darbinieki, ieslodzītie Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, uz kuriem diezgan daudz atsaucamies, bija labi izglītoti, pārzināja vācu valodu, tādēļ, piedraudot ar sodiem, viņiem lika rūpīgi sekot līdzi nometnes statistikai – cik cilvēku tajā atrodas, cik aiziet darbos, cik atnāk, cik aizsūtīti prom. Neparts un Riekstiņš pārzināja situāciju daudz labāk nekā tie, kas neredzēja vairāk par savu baraku vai darba vietu. Saukt šos cilvēkus par kolaborantiem ir pilnīgs absurds, kas liecina par tādu pārmetumu paudēju infantilitāti. Šādu nometņu iekšējo pārvaldi vienmēr organizēja, izmantojot arī pašus ieslodzītos. No ieslodzītajiem nāca kā nometnes vecākais, tā viņa palīgi, kantora darbinieki, darba komandu un baraku vecākie. Kas attiecas uz pārmetumiem, ka mēs “ignorējot” bijušo ieslodzīto baltkrievu bērnu stāstus, ieteiktu palasīt mūsu grāmatu. Protams, viņu apstākļi bija nežēlīgi un varbūt pat vieni no sliktākajiem. Bet bērni bija tikai viena neliela daļa no ieslodzīto kopuma, kas tur atradās. Viņi tur uzturējās vairākus mēnešus, nevis visus četrus gadus. Esmu ticies un runājis ar bijušajiem ieslodzītajiem baltkrievu bērniem. Mēs sapratāmies ļoti labi.

 

Jūs runājat tikai par Salaspils nometni, kamēr kareivīgi noskaņotā publika tajā pašā katlā liek arī vairākus kilometrus attālajās padomju karagūstekņu nometnēs notikušo.

Atgādināšu, ka šis ir Salaspils memoriāls, kas veltīts civiliedzīvotājiem paredzētajai nometnei. Padomju karagūstekņu nometnes mūsdienu Salaspils teritorijā bija vairākas. Bojāgājušajiem šo nometņu vietā ir piemiņas stēla. Ir arī padomju un pēc kara Salaspilī turēto vācu karavīru kapi. Uz tiem, tāpat kā uz cara laika Krievijas armijas garnizona kapiem, būs norādes un informācijas stends pie memoriāla. Garnizona kapi patiešām ir viena no iespējamajām vietām, kur varēja būt apbedīti Salaspils nometnē bojāgājušie. Bet vai tad, kad pirms pāris gadiem tur atrada cilvēku mirstīgās atliekas, kāds veica tiesu medicīnas ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai šie cilvēki tiešām nāca no nometnes? Neesmu neko tādu dzirdējis. Netaisāmies dalīt bojāgājušos “labajos” un “pārējos”, taču viss jādara korekti. To jau var redzēt arī Krievijas telekanālu sižetos, ka šie mediji turpina padomju propagandas stilu un faktiski izmanto ieslodzīto ciešanas ideoloģiskiem mērķiem.

 

Ņemot vērā, ko esat uzņēmušies, jums jārēķinās, ka dažādi apmelojumi Salaspils sakarā būs arī turpmāk.

Mēs zinām, ka Latvijas sabiedrība dzīvo dažādās informatīvās telpās un Krievija turpina to izmantot saviem mērķiem. Īstenībā Salaspils ir ļoti pateicīga vieta, kur izstāstīt daudzšķautņaino 20. gadsimta Latvijas vēstures stāstu. Noraidām Krievijas vai Latvijā iznākošajos krievvalodīgajos medijos (kas saturiski bieži vien tie paši Krievijas mediji vien ir) izskanējušos apgalvojumus, ka Salaspilī būšot kaut kas “skandalozs”. Ekspozīcija tiek gatavota, balstoties uz jaunākajiem vēstures pētījumiem un muzeoloģijas sasniegumiem. Jārēķinās ar visu ko, bet katram jādara savs darbs. Ja kāds mēģinātu paust savu neapmierinātību par Salaspils memoriāla iekārtojumu huligāniskā veidā, tā būtu necieņa pret tur reiz ieslodzītajiem.

 

Salaspils memoriāls atrodas lielu pārmaiņu priekšā?

Jāveic gan tīri tehniskas lietas, kas saistās ar laika zoba nodarīto, gan jāiekārto ekspozīcija. Padomju okupācijas laikā tā bija minimāla – daži teikumi, nometnes shēma un daži 60. gados propagandas vajadzībām tapušie Kārļa Buša zīmējumi. Trūka stāsta, kas tad Salaspils nometne īsti bija. Gigantiskās skulptūras to pauž tikai daļēji. Ir pilnīgi ideoloģizētās “Rot Front”, “Zvērests” vai “Solidaritāte”, kam vajadzēja vēstīt, ka visi ieslodzītie bijuši komunisti un nez kā pretojušies vācu okupācijas režīmam un nometnes administrācijai, lai gan īstenībā Salaspilī ieslodzīto kategorijas bija ļoti dažādas. Un tur ir arī tēli “Māte” un “Pazemotā”, kas tiešām attēlo konkrētos notikumus – no Baltkrievijas un Latgales pārvietoto civiliedzīvotāju ciešanas. Bet tā ir tikai daļa no stāsta. Mūsu uzdevums ir ar mūsdienīgu skatījumu stāstu papildināt, izveidojot arī jaunus objektus. Vārtu būvē jau padomju gados iekārtotā muzeja deviņās vitrīnās atklāsies Salaspils nometnē ieslodzīto sastāvs, nometnes uzbūve un pārvalde, kā arī likvidēšana kara beigās. Visi paskaidrojošie teksti būs latviešu, angļu un krievu valodā. Telpas vitrīnās nav daudz. Katrā var atļauties iekļaut tikai pa kādam dokumentam, fotogrāfijai ar īsu anotāciju. Vārtu būves iekšpusē pa kāpnēm uz augšu, garajā ejā, no kuras paveras skats uz memoriāla laukumu, liksim norobežojošas bieza stikla planšetes ar paskaidrojumiem, kas kur memoriāla laukumā redzams. Tiem apmeklētājiem, kas nedosies tālāk plašajā memoriāla teritorijā, šī būs iespēja ar visu iepazīties no augšas. Vēl vārtu būvē būs ieslodzīto lielformāta fotogrāfija un atsevišķā telpā barakas iekārtojuma atveidojums, kur apmeklētājiem būs iespēja it kā iekļauties ieslodzīto ikdienas dzīvē – uzzināt, kādi bija viņu dzīves un darba apstākļi, dienas režīms, uztura devas, sodi, kāds bija nometnē ieslodzīto apģērbs, atšķirības zīmes. Tur izmantosim multimediālā stāsta iespējas – audioefektus, kinohronikas. Esam iecerējuši, ka nākotnē tur varētu organizēt izglītības programmas, kas detalizētāk pastāstītu par nometnē notikušo, jo stendos jau visu salikt nevar. Vēl vārtu telpas gaitenī būs kādas 15 vertikālas stikla pamatnes ar iestrādātiem emocionāliem vēstuļu vai atmiņu fragmentiem, kuru autori ir ieslodzītie – ebreji, kas būvēja nometni, Latvijas politieslodzītie, no Baltkrievijas un Krievijas atvestie, latviešu un lietuviešu karavīri, poļu pretošanās kustības dalībnieki. Agrāk cilvēki muzejā vienkārši gāja pa gaiteni gar tukšām betona sienām. Tagad varēs personiskāk izjust tā laika elpu, saprast nometnē notikušo. Arī tur viss būs trijās valodās. Muzeja ārpusē būs vairāki informatīvi stendi un piecus metrus gara apstrādāta stikla plakne ar nometnes atveidojumu tās pastāvēšanas laikā. Pamatdoma ir, lai cilvēks, atrodoties memoriālā, ne tikai redzētu pieminekļus, bet sajustu, kā šo vietu redzēja ieslodzītie.

 

Tikmēr šur tur spriež, ka jāceļ piemineklis kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam un citiem sarkanajiem partizāniem. Paralēli atsācies propagandas karagājiens pret nacionālajiem partizāniem jeb mežabrāļiem – sašutums par NATO filmiņu, “Mežabrāļu kvasu”…

Mūsu valsts likumi aizliedz slavināt totalitāros režīmus. Latvijas gadījumā svarīgi saprast ne tikai to, pret ko “sarkanie” partizāni cīnījās, bet arī – par ko. Viņu, īpaši jau tādu kā Kononovs, kas vadīja PSRS sagatavotu un Latvijas teritorijā iesūtītu diversantu grupu, darbība nešaubīgi bija vērsta kā pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, tā Latvijas pilsoņiem – šajā gadījumā Mazo Batu sādžas iedzīvotājiem. Ir zināmi arī daudzi citi vardarbības gadījumi Kurzemē. Piemēram, “Sarkanās bultas” īstenotā pulkveža Kriša Ķūķa noslepkavošana. Tiek runāts, ka šie partizāni cīnījušies pret nacismu, taču viņu mērķis bija padomju okupācijas režīma atgriešana. Nacionālie partizāni turpretī cīnījās par nacionālās neatkarības atjaunošanu. Protams, viens no iemesliem, kas izraisījis niknu Krievijas reakciju uz visu, kas saistās ar mežabrāļu vārdu, bija NATO informatīvā filmiņa. Otra lieta, salīdzinoši gados jaunāko bijušo mežabrāļu un viņu atbalstītāju aktivitātes mūsu sabiedrībā vēl ir jūtamas. Drīzāk šīs kampaņas tomēr vairāk vērstas uz Krievijas publiku, lai sekmētu ārējā ienaidnieka tēla veidošanu un parādītu, ka, lūk, rietumvalstis jau tad atbalstījušas pretpadomju partizānus un arī tagad aizstāv “fašistiskos režīmus” Baltijā.

Normāli domājošam cilvēkam arī idejas par pieminekli Kononovam šķiet absurdas. Nedomāju, ka tāds piemineklis tiešām parādīsies.

ATBALSTA

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv