Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
17. janvāris, 2013
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Atsvabinātais Džango

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Nupat saņēmis divus “Zelta globusus” un nominēts pieciem “Oskariem” – arī kā gada labākā filmā –, Kventina Tarantīno asiņainais vesterns “Atsvabinātais Džango” liek gan runāt par vardarbības stilizāciju, gan režisora talantu pārrakstīt vēsturi, saliekot citus akcentus tik amerikāniskā žanrā kā vesterns, gan brīnīties, ka viņš reiz baidījies no Disneja “Bembija”.


 

Ar “Bēdīgi slavenajiem mērgļiem” Kventins Tarantīno sāka mainīt pasaules vēsturi, un to viņš dara arī ar filmu “Atsvabinātais Džango”, kas, paša režisora vārdiem runājot, ir otrā daļa triloģijā par rasu attiecībām, ko noslēgs filma par melnādainajiem kareivjiem Otrā pasaules kara laikā. Lai vai kā, līdz tās pirmizrādei vēl kāds laiciņš jāgaida, bet tikmēr var doties stilizētā ekskursijā uz pagātni – dažus gadus pirms Amerikas Pilsoņu kara, kad bagāto plantatoru apetītei attiecībā uz sev piederošo vergu dzīvību sāta nebija. Taču jāņem gan vērā, ka Dienvidu štatu daudzi baltie bagātnieki bija pielīdzināmi asiņainiem Napoleoniem, jo, kaut arī sagrābstījuši zināšanas par Eiropas smalkajām manierēm, nekur tālāk par asinskāriem slepkavām viņi nebija auguši, un jo īpaši spilgti tas parādās Leonardo di Kaprio atveidotā Kelvina Kendija tēlā, precīzāk, Mesjē Kandī tēlā, lai tādējādi vēl vairāk pasvītrotu savu piederību Eiropas aristokrātijai, kas patiesībā tāds iluzors ziepju burbulis vien ir. Viņa milzīgajā īpašumā nonākusi pievilcīgā Brumhilde, un, kaut arī ar vaigā iededzinātu zīmi par bēgšanu, sieviete nav radusi pakļauties pavēlēm, kaut arī tās izteicis viņas likumīgais īpašnieks. Un, kad viņa kārtējo reizi bēgusi un nu sodu izcieš briesmīgā uzpariktē, kur viņa kaila iemesta kastē, kas iztvaicē pat mazāko domiņu par nepaklausību, plantācijā pēc ilga ceļa ierodas viņas vīrs Džango sava partnera un galvu mednieka Kinga Šulca sabiedrībā. Kaut arī apbruņojušies ar plānu, kas viņiem ļautu Brumhildi no Kendija rokām atpestīt ar viltu, viņi cieš sakāvi tālredzīgā Stīvena prātā, un tad sākas cīņa, kurā uzvarētājs var būt tikai viens un kurā spēku samērs ir vairāk nekā nevienlīdzīgs – divi svešinieki un saimnieka verdzene pret visiem Kendilendas iemītniekiem.

Kā ierasts Tarantīno filmās, asinis šķīst gluži kā no kečupa pudeles, slaktēts tiek viens pēc otra, no emocionālas vardarbības režisors nav izvairījies, tāpēc arī viņa virzienā raidīts ne viens vien pārmetums.

Taču viņš stāv pāri vidusmēra kustīgo bilžu knapinātājam un ar vērienu, piepalīdzot aktieriem ar vārdu un bezkaunīgu uzdrošināšanos uzšķērž sabiedrības liekulīgās attiecības, turklāt neaizmirst arī par melnu humoru, un epizodi ar kukluksklana darboņiem citādi kā par farsu nosaukt nav iespējams. Maz ticams, ka “Atsvabinātais Džango” reālo asiņaino slaktiņu kontekstā tiks atzīts par labāko filmu “Oskaru” pasniegšanas ceremonijā, taču Kventina Tarantīno režisoriskā brīvība ir kārtējais pierādījums, ka viņš, reiz Holivudas autsaiders, nu ir viens no toņa noteicējiem un, pa savam prātam pārveidodams tik amerikānisku žanru kā vesterns, vienlaikus izdarījis lāča pakalpojumu ierastajam protokolam sekojošiem kritizētājiem un kā labākais scenārists nupat saņēma “Zelta globusu”.

 

UZZIŅA:

“Atsvabinātais Džango”/”Django Unchained”

ASV, 2012.

Režisors: Kventins Tarantīno

Lomās: Džeimijs Fokss, Kristofs Valcs, Leonardo di Kaprio, Semjuels L. Džeksons, Kerija Vašingtone, Dons Džonsons, Džeimss Remārs, Franko Nero, Brūss Derns, Džona Hils, Kventins Tarantīno.

No 18. janvāra “Kino Citadele”, “Cinamon” un “Multikino”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+