Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. augusts, 2012
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: ”Drošsirde”

drossirde_72

Kaut arī laiks, kad Holivuda vienu pēc otras veidoja filmas, kurā atveidota Skotijas vēsture, jau sen ir garām, tomēr rudmataino un bravurīgo dumpinieku zeme un tās leģendas ir tik pievilcīgas, ka studija “Pixar” pirmo reizi ķērusies klāt projektam, kura darbība notiek senos laikos, kura galvenā varone ir sieviete un titros režisores krēslā arī lasāms sievietes vārds.


 

“Pixar” studijas vārds nozīmē kvalitāti, bet Disneja dibinātās studijas paspārnē tapusi ne viena vien pasaku klasikas ekranizācija, un šo abu grandu saplūsme solīja, ka “laulībā dzimušie bērni” – filmas – spēs apmierināt vēl plašākas auditorijas prasības pēc kvalitātes, un tā gandrīz noticis “Drošsirdes” gadījumā. Viņa, skotu karaļa nepaklausīgā meita, atsakās no precībām ar vareno klanu pirmdzimtajiem un dodas dziļi mežos, lai uzmeklētu burvi, kas palīdzētu atrisināt komunikācijas problēmas ar māti. Taču sarkanmatainā Merida nezina, ka no jebkurām burvestībām jāturas pa gabalu, jo nekad nevar zināt, kurp acumirklīgas vēlmes aiznesīs.

Sapratusi, ka iekritusi pašas vēlmju lamatās, nu Meridai ne vien jāaptur valstī sākušies konflikti, bet arī jāizglābj savas mātes dzīvība, kas, pārvērsta par lāci, šķiet vislabākais medījums viņas tēvam, kurš nevienlīdzīgā kaujā pirms daudziem gadiem cīņā ar ķepaini zaudēja savu kāju.

Kā, rakstot par “Drošsirdi”, uzsvēris ne viens vien kino vēstures zinātājs, aiz cieņas ir jānoliec galva vizuālā risinātāja autoram un izpildītājiem, kā arī muzikālā celiņa noformētājiem, kas skaniskajā pavadījumā ietvēruši gan tradicionālus skotu mūzikas motīvus, gan Holivudas patosam piemītošus toņus, kā arī dialogu autoriem, kuru izdoma nav apstājusies pie paviršības un ļāvusies gan labi atpazīstamiem vārdu virknējumiem, gan oriģinalitātei. “Drošsirde” gan vilšanos sagādās zvērinātiem “Pixar” faniem, kurus sajūsmina studijas paspārnē tapušo darbu novitātes, taču prieka brīžus sagādās Disneja klasiskās animācijas faniem, jo īpaši pedagoģiskā toņa dēļ. To uzsvēris arī Amerikas ievērojamākais kinokritiķis Rodžers Īverts, kurš “Drošsirdi” rekomendē mammām un meitām, lai izvairītos no pusaudžu gados iemantotām spurām un paaudžu konfliktiem. Arī par arhetipu izmantošanu “Drošsirdes” autori parūpējušies, un, kaut arī ir skaidrs, ar ko stāsts beigsies vai vismaz kurp virzīsies, tomēr ir arī krietnas atkāpes no Disneja filmās ekspluatētās princeses tēla, kura nevis rīkojas pati, bet gaida savu princi, kurš ieradīsies baltā zirgā, atpestīs viņu no visām ķibelēm un ar viņu kopā dzīvos mūžīgi mūžos. Pie tādām banalitātēm “Drošsirdes” trīs režisori nemaz nav kavējušies, lai stāsta attīstību netraucētu ar “tas viss jau simtām reižu ir redzēts” un lai jau tā paredzamajā narācijā ieviestu popsīgas atsauksmes (divas no tām ir īpaši spilgtas: “Drošsirža” krāsās nogrimēts varonis no Makintošu klana un filmas beigu titros ierakstītā piemiņa Stīvam Džobsam, vienam no “Pixar” dibinātājiem, un nešķīstās burves atkalparādīšanās, virs mutuļojošā poda nosaucot instrukcijas, kas darāms tālāk).

Visticamāk, “Drošsirde” iekļūs arī Oskaru nominantu sarakstos, taču, vai tā uz mūžiem paliks animācijas vēsturē, jāšaubās, jo nodevas skatītājiem ir pārāk acīs krītošas, lai šī filma, kuras līdzinieces ik pa laikam uzrodas ikdienas kino repertuārā, iedzīvotos klasikas plauktā un izbēgtu no putekļiem.

 

Būtiskais

“Drošsirde”/”Brave”

ASV, 2012.

Filmas režisori: Marks Endrjūss, Brenda Čepmena un Stīvs Pērsels

Oriģinālvalodā balsis ieskaņojuši: Kellija Makdonalde, Billijs Konolijs, Emma Tomsone u.c.

Filma dublēta latviešu un krievu valodās

No 10. augusta “Kino Citadele”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+