Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. aprīlis, 2013
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Miglā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Gandrīz gadu pēc pirmizrādes Kannu kinofestivāla konkursā uz ekrāniem nonākusi Sergeja Lozņicas kara drāma „Miglā”, kuras tapšana cieši saistīta ar Latvijas studiju „Rija”.


 

Kaut arī viņa biedri izraisījuši sabotāžu un savu dzīvi beiguši ar kaklu cilpā, Sušķeņa netiek pakārts, un šī veiksme kļūst par vīrieša neveiksmi, jo visi kā viens – pat viņa sieva – ir pārliecināti, ka viņš, nodevējs, savu dzīvību saglabājis, pateicoties sadarbībai ar nacistiem. Kad kādā dienā viņa mājas pagalmā ienāk vecs draugs Burovs, kurš nu pievienojies partizāniem, Sušķeņa, paņēmis līdzi lāpstu, dodas viņam līdzi mežā, kur paredzēts viņu ne vien nošaut, bet arī aprakt, taču nejauša vāciešu parādīšanās un apšaude jau otro reizi paglābj vīrieša dzīvību. Uzvēlis uz muguras sava iespējamā slepkavas līķi, viņš cenšas atgriezties pie savējiem, taču uzmācīgās atmiņas un salīdzinoši īsajā dzīvē pieredzētais mazrunīgajam vīram liek grimt filozofiskās pārdomās, ko kara absurds uzplēsis līdz kaulam.

Dokumentālā stilistikā ieturētais un, ja tic filmēšanā iesaistīto stāstījumiem par drāmas „Miglā” tapšanu, maksimāli patiesi un detalizēti rekonstruētā notikumu vide, ko īsstāstā aprakstījis Vasīlijs Bikovs, nesteidzīgi kā Karla Teodora Dreijera, Andreja Tarkovska un Ingmara Bergmana darbos izzīmē raksturus un varoņu motivāciju, kas ierauta apkārtējās situācijas un nejaušību ķetnās.

Atšķirībā no tik ierastajiem kara stāstiem, kuros dominē fiziska darbība ar neiztrūkstošu šaudīšanos, līķu kalniem un fotogrāfiju, no kuras raugās mīļotā un kas ir pēdējais, ko karavīra acis skata, Sergejs Lozņica radījis meditatīvu, simbolisku kino apceri par cilvēka godu un morāli, ko Kannu kinofestivālā novērtēja Fipresci žūrija, šai filmai piešķirot savu balvu.

Bez pēdām nav palicis arī Lozņicas darbs dokumentālajā kino, un, tāpat kā viņa debijas darbā „Mans prieks”, varoņi tiek pielīdzināti personāžiem no svētajiem rakstiem, kuri meža biežņā – ainas filmētas Daugavpils apkārtnē – meklē patiesību.

Katrs savu patiesību filmā saskatījuši rietumu un Krievijas kinokritiķi – ja pirmie slavē Lozņicas veikumu un uzteic aktierdarbus, meditatīvo narāciju un režisora centienus saglabāt cilvēcīgumu pat tik absurdā situācijā, tad otrie, atsaucoties ne tikai uz Padomju Savienības kinomantojumu, velk paralēles ar dižo meistaru darbiem un pārmet vecmodīgumu. Viens gan ir skaidrs – ar otro aktierfilmu Sergejs Lozņica nostiprina savas autora pozīcijas, ziņkārīgajiem liekot izteikt minējumus, kas un kāds būs viņa nākamais darbs un kādus mākslinieciskos paņēmienus viņš izmantos tā atklāšanā.

 

UZZIŅA:

„Miglā”/”In the Fog”/”В тумане”

Latvija, Vācija, Nīderlande, Baltkrievija, Krievija, 2012.

Režisors: Sergejs Lozņica

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+