Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. marts, 2013
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Terēze

ReklāmfotoReklāmfoto

Ir daudz stāstu, kas atklāj sievietes, kuras laulībā jūtas kā sprostā. Kloda Millera pēdējā filma “Terēze”, kas veidota pēc Fransuā Moriaka romāna motīviem, pievienojas tiem par visiem simts procentiem un 20. gadsimta 20. gadu dekorācijās vienlaikus cīnās arī par sievietes vietu iesīkstējušās sabiedrības apziņā.


 

Ja reģionā jau gadu simtiem pieņemts laulības dibināt ne mīlestības vārdā, bet tāpēc, lai apvienotu īpašumus, un sievietei netiek prasītas viņas domas, nekas labs nav gaidāms. Tieši šādu situāciju savā slavenākajā romānā “Terēze Deiskeirū” aprakstīja Fransuā Moriaks, uz papīra lapām atdzīvinot notikumu, ko iedvesmoja Henrietas Kanabijas prāva. Viņa romāns izpelnījās skanīgas uzslavas un nu ir iekļauts 20. gadsimta franču literatūras labāko darbu simtniekā, kā arī, protams, neizpalika kinematogrāfistu uzmanības pierādījumi. Pirmais “Terēzi Deskeirū” ekranizēja francūzis Žoržs Franžū 1962. gadā, galvenās lomas uzticot Marijai Rivai – viņa šogad bija nominēta “Oskaram” par darbu Mihaēla Henekes drāmā “Mīlestība” – un Filipam Nuarē, un Morisa Žāra mūzikas pavadībā darbību pārceļot uz mūsdienām, uz melnbaltās kinolentes tika iemūžināta drāma, kas Terēzes atveidotājai sagādāja Volpi kausu Venēcijas kinofestivālā. Otrā ekranizācija – pērn Kannās pirmizrādi piedzīvojusī klasiķa Kloda Millera “Terēze” – nu nonākusi arī Latvijas kinoteātros, kā galveno reklāmas āķi izmetot Odrijas Totū vārdu.

Terēze jau pusaudzes gados zina, ka viņa kļūs par Bernāra Deskeirū kundzi – tā nolēmis viņas tēvs, un viņa pat īsti neprotestē, kamēr līdz mielēm nav izbaudījusi kopdzīvi ar garlaicīgo un emocijas nesaprotošo vīru, kurš turklāt ir hipohondriķis un teju pēc niecīgākā šķaudiena ir gatavs doties pie ārsta uz pārbaudēm.

Deskeirū dzimtā slimības no kājām gāzušas arī stiprākus vīrus, taču, kad ārsts izraksta uzmundrinošus pilienus, kuru sastāvā ir arī arsēns, nelāgas domas ieperinās Terēzes smukajā galviņā, taču, līdz galam nepaspējusi īstenot savu slepkavniecisko nodomu, viņa kļūst par pašas mājas gūstekni, jo, kā uzsver viņas vīrs un arī tēvs, nav nekā svarīgāka par ģimeni, tāpēc jādara viss – arī ārpus likuma robežām esošais –, lai saglabātu tās labo vārdu un izvairītos no neglīta skandāla. Bet pati Terēze, kuras dzīvē nav ne miņas no romānos reiz lasītajām kaislībām, ir spiesta samierināties ar jauniegūtās ģimenes uzskatiem par pasaules kārtību un pilnībā atteikties no savas personības, par kuras druskām vēl pavisam nesen atgādināja viņas draudzenes un vīramāsas Annes aizraušanās ar portugāli Žanu.

“Terēzes” epizodēs ir atrodamas paralēles ar citu kritušo sievieti Annu Kareņinu, taču atšķirībā no Tolstoja darba izpaliek kaislīga ārlaulības dēka, uzsvaru liekot uz sievietes lomu 20. gadsimta sākumā, kas pakļauta tradīcijām un katoliskās sabiedrības uzskatiem.

Emocionālā izolācijā dzīvojošā Terēze Odrijas Totū izpildījumā ir apstākļu upuris, kamēr Emanuelle Riva savai varonei piešķīra modernas sievietes vaibstus, kam, protams, palīdzēja franču kino “jaunā viļņa” noskaņojums un kino valodas meklējumi. Žils Lelušs gan ir par galvas tiesu pārāks par iepriekšējo Bernāru Deskeirū Filipu Nuarē, savā varonī sakausēdams gan mietpilsoniskas vērtības, gan tradīciju pēctecību, kurā nav vietas brīvdomībai un revolūcijām – pat ģimenes mērogā.

 

UZZIŅA:

“Terēze”/”Thérèse Desqueyroux”

Francija, 2012.

Režisors: Klods Millers

Lomās: Odrija Totū, Žils Lelušs, Katerīna Arditi, Stenlijs Vēbers

No 29. marta “Kino Citadele”, “Multikino”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+