NEDĒĻAS FILMA: Viesnīca diženā Budapešta 0
Kičīgs farss spožas aktierbuķetes izpildījumā – šādi var nodēvēt Vesa Andersona jaunāko mākslas filmu „Viesnīca Diženā Budapešta”, kas, izvēlēta par Berlīnes kinofestivāla atklāšanas filmu, ieguva arī „Sudraba lāci”.
Vess Andersons, viens no spilgtākajiem amerikāņu neatkarīgā kino autoriem, kuru darbiem raksturīgs oriģināls vizuālais stils, jau trīsreiz nominēts „Oskaram”, kā arī nupat ieguvis Berlīnes kinofestivāla „Sudraba lāci”, taču, šķiet, balvu birums un filmu komercieņēmumi uz viņu neattiecas, jo ne jau tā mērāma māksla. Aktieri pie viņa rautin raujas, un spoža buķete sapulcējusies arī Andersona jaunākajā filmā „Viesnīca diženā Budapešta”, kuras centrā ir leģendārā viesmīļa Gustava H un ne mazāk leģendārā portjē Zero Mustafa gandrīz neticamie piedzīvojumi Eiropā starp diviem pasaules kariem.
Viesnīcās, kā zināms, dzīve kūsā, un agrākos laikos, kad Eiropā vēl valdīja šiks, labas manieres un bagātnieki veselības vai citos nolūkos tajās dzīvoja mēnešiem ilgi, personāls ar tiem satuvinājās, un jo īpaši labs uz tuvināšanos bija par viesu labsajūtu atbildīgais Gustavs H, kura smadzenes glabāja informācija gan par viesu mīļākajiem ēdieniem, gan mīluļu vārdus, gan mazi skandāliņus un pat vārdos nepasacītas vēlmes. Pēc satrauktas sarunas ar D. kundzi Gustavs iesaka viņai nomainīt nagu lakas toni, ne stresot, taču jau drīz vecā kundze ir devusies uz citiem medību laukiem, cīņā par milzīgo mantojumu iesaistot milzīgo tuvinieku baru. Taču neviens no viņiem pat nespēj iedomāties, ka kāda daļa pienāktos arī Klārka Geibla ūsiņu līdziniekam Gustavam H., un veiksme, kas it kā pagriezusi vaigu viesmīļa virzienā, pārvēršas par neiedomājamu pakaļdzīšanos un vairāku slepkavību izmeklēšanu, kurā katram pateiktajam vārdam un darbībai ir simboliska un ļoti būtiska nozīme vispārējā haosa atrisināšanā.
Vesa Andersona jaunākās filmas vizuālais stils ieturēts filmas sižetisko notikumu laika noskaņā, un, atbilstoši epizodēm un iesaistītajiem varoņiem, bilde vai nu peldas naudā un gadsimtiem izkoptās tradīcijās un manierēs, vai tiek pretstatīta zemākas kārtas piederīgo statusam, turklāt krāsu izmantojums – tāpat kā kinomākslas pašos pirmsākumos – vēsta arī par kopējo noskaņojumu, kura raksturošanā izmantoti arī paša režisora iemīļotie fetiši (vilcieni, vannas, ķieģeļu mājas u.c.), turklāt to atrašanās vieta ir nevis mākslīgi iemantota, bet oriģināla, jo par darbības vidi izvēlēta Eiropa laikā starp abiem pasaules kariem, kas iezīmē gan jaunas sabiedrības, gan jaunu attiecību, gan jaunas dzīves sākumu ne tikai vēstures, bet arī filmas varoņu dzīvju kontekstā.
Iespējams, nostalģijas kausu pielējusi arī šī brīža televīzijas seriālu mode atskatīties uz pagājušā gadsimta pirmo pusi no neslēpti idealizējoša skatupunkta, kas vēl nepazina aristokrātijas norietu, taču pāri visam ir filmas „Viesnīca diženā Budapešta” radošās grupas mīlestība uz kustīgām bildēm un pasaules kultūras vēsturi, jo citādi diezin vai blakus kadros sadzīvotu gangstera nogriezti pirkstiņi, beigts kaķis un nenovērtējami dārga renesanses laika glezna, kuras īpašnieka maiņa kļuvusi par galveno dzinējspēju pagaidām pēdējās Vesa Andersona filmas sižetā. Un tas, ka tās musturā samanāmi gan komēdijas, gan drāmas, gan farsa un pat eksperimentālā kino motīvi, nav nejaušība, jo citādāk šādu kinostāstu atklāt nav iespējams, pat ja galvenais smagums uzcelts uz angļa Ralfa Fainsa pleciem.
UZZIŅA:
„Viesnīca diženā Budapešta”/”The Grand Budapest Hotel”
Vācija, Lielbritānija, 2014.
Režisors: Vess Andersons
Lomās: Ralfs Fainss, Adriens Broudijs, F.Marijs Abrahams, Tilda Svintone, Džūda Lovs, Hārvijs Keitels, Matjē Amalriks, Tonijs Revolori, Vilems Defo, Džefs Goldblūms, Sērša Ronane, Edvards Nortons, Bils Mjurejs, Lea Seidū, Džeisons Švarcmens, Toms Vilkinsons, Ouens Vilsons, Bobs Balabans
No 28. marta „Kino Citadele”, „Cinamon”, „Multikino”, „Splendid Palace”
