Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. decembris, 2013
Drukāt

“LA” lasītāji ziedo labdarībai, bet niknojas uz ļaunprāšiem

labdariba

Ilggadējiem laikraksta lasītājiem jautāju, vai viņi ziedo labdarības akcijās. Un kā vērtē viedokli, ka tām ļoti traucē gadījumi, kad saziedotā nauda nonākusi ļaunprāšu rokās.

Silvija Kalna Rīgā: “Abi ar vīru cenšamies ziedot gan slimajiem bērniem, gan tam sirmgalvim, kam nodega māja, gan Rīgas Brāļu kapu restaurācijai, jo esam piedzīvojuši kara un pēckara gadus. Un no šiem ziedojumiem nabagāki neesam kļuvuši. Savā dzīvē arī esmu lūgusi – maizes gabaliņu bēgļu gaitās Kurzemē kā pusaudze. Jā, arī no ziedotā latiņa aiziet savs procents “Lattelecom” pakalpojumiem, bet lielākā daļa nonāk mērķim – cilvēkiem, kuriem nauda tiešām ir vajadzīga. Atteikties ziedot tikai tādēļ, ka reizēm ziedojumus izmanto negodīgi? Man gribas atbildēt ar Kornēlijas Apškrūmas vārdiem: “Ar sirdspukstiem, ar mīlestības vārdiem lai protam ikdienu mēs piestarot!” Tikai būdami labestīgi, mēs varam saglabāt krietnumu sabiedrībā. Man šķiet, ka tiem, kas nekad neziedo, tā latiņa vienkārši ir žēl, jo pats var notērēt. Pēdējā laikā pār mūsu valsti veļas melns nelaimju un ļaunuma vilnis, un es domāju ne tikai Zolitūdes traģēdiju. Ir daudz alkatības, noziedzības un pat slepkavību. Mūsdienās daudziem trūkst sirds gudrības, ko ieaudzina ģimenēs, savas zemes un dzimtenes apziņas, kas tā palīdz dzīvot pareizi. Daudzi cilvēki vairs neprot būt dāsni.”

Rita Langmane Dundagā: “Es bieži ziedoju slimajiem bērniem akcijās, kuras vada Katrīna Pasternaka, dažreiz arī citos pasākumos. Ziedojot es neprātoju par to, ka šī nauda varētu aiziet ne tiem mērķiem, vai par to, kāpēc valsts nepalīdz šiem bērniem. Es zinu, ka lūgt nav viegli un šīm ģimenēm ar slimajiem bērniem ir ļoti smagi. Arī mūsu ģimenē par mazbērniem vecāki dažkārt maksā, lai ātrāk tiktu pie speciālistiem, bet šie gadījumi, par laimi, nav tik nopietni un smagi.”

Vilnis Mētrājs Rīgā: “Es neskatos žēlabainās labdarības akcijas televīzijā un neziedoju, jo tās mani neinteresē. Uzskatu, ka ar labdarības akcijām paši cilvēki atrisina lietas, kur valstij trūkst vēlmes palīdzēt. Kaut vai slimo bērnu jautājums. Vai valsts nebūtu ieinteresēta piešķirt līdzekļus zālēm vai operācijām, lai mazulis iespējami ātrāk tiktu uz pekām un augtu jau kā vesels pilsonis? Es nevaru pieņemt, ka iedzīvotāju ziedojumus slimajiem bērniem valdība uzskata par normu. Protams, ir bijušas pāris reizes, kad esmu devis naudu operācijām sev zināmiem cilvēkiem, jo no slimībām vai bērna saslimšanas nav pasargāts neviens. Diemžēl mēs esam tik trūcīgi, bet vara tik atsvešināta, ka tādās situācijās esam pilnīgi atkarīgi no cilvēku žēlsirdības.”

Raimonds Bauskā: “Tā kā dzīvojam vienā privātmājā ar sievas vecākiem, labdarības akcijas skatos diezgan bieži, jo sievas vecāki vienmēr tās skatās. Arī mēs ziedojam, gan ne tik bieži kā viņi. Manuprāt, šīs akcijas māca cilvēkus kļūt līdzcietīgākiem. To es redzu pēc savas meitas, kurai ir astoņi gadi. Man ir liela ticība ziedot.lv vadītājai Rūtai Dimantai un Latvijas Bērnu fonda līderim Andrim Bērziņam, ka viss līdz pēdējam santīmam nonāk pie slimajiem, trūcīgajiem un bāreņiem. Par tiem, kas krāpjas ar labdarību, domāju, ka šāda nauda viņiem labumu nenesīs un viņi tiks pie soda – agri vai vēlu. Bet šo atsevišķo personu dēļ atteikties no sabiedrībai svarīga darba nevajadzētu.”

Aija Neiburga Saulkalnē: “Esmu ziedojusi Rīgas Brāļu kapiem un Likteņdārzam. Arī mani satrauc krāpšanās ar ziedojumiem un arī es uzskatu, ka šie gadījumi būtu jāizmeklē iespējami ātrāk, tomēr esmu arī par ziedojumu akcijām. Nedrīkst cilvēkiem neļaut palīdzēt un aizliegt būt labiem. Arī tagad pēc traģēdijas Zolitūdē daudzi izmantoja iespēju palīdzēt cietušajiem ar ziedojumu. Atradās arī daži negodīgie, kas izmantoja cilvēku uzticēšanos krāpnieciskiem mērķiem. Taču, manuprāt, kopumā cilvēki kļūst dāsnāki, it īpaši lielās nelaimēs. Kā esmu novērojusi, ziedo gan pensionāri, gan jaunieši.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+