Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. marts, 2015
Drukāt

Vija Beinerte: Lai vēstures mācība mūs iedvesmo! (14)

Foto - LETAFoto - LETA

Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Eņģelis? Sirmgalvis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar zāli, aizvilksies lēni kā brūce?

Jau kuru gadu 25. martā un 14. jūnijā, pieminot dvēseles, kas tika “sašķirotas” un sadzītas lopu vagonos bez izmeklēšanas, aizstāvības, pierādījumiem, tiesas, es uzdodu sev šos jautājumus. Cerībā, ka drīz, pavisam drīz, tie vairs nebūs jāuzdod. Taču jautājumi nepazūd. Turklāt to kļūst arvien vairāk un vairāk.

Padomju laikā PSRS vēstures grāmatās vārds “okupācija” netika lietots. Arī pēc impērijas sabrukuma Kremlis šo vārdu visādi centās apiet. Bet nu Krievijā ir laists klajā klips, kurā aizkadra balss ciniski paziņo: “Sveicināti, esmu ­krievu okupants, tā ir mana profesija, un es esmu noguris atvainoties.” Tālāk seko apgalvojums, ka iekarotajām zemēm un tautām – no Sibīrijas līdz Baltijas valstīm, no Ukrainas līdz Kazahstānai – okupants esot nesis kultūru un darba tikumu. Tā augstprātīgi. Un melīgi.

Pēdējā laikā man vairākkārt ir nācies dzirdēt: vajag piedot! Pats Pestītājs taču ir teicis: “Piedodiet, un arī jums taps piedots!” Manuprāt, te tomēr būtu jāšķir personiskas un starpvalstu attiecības. Man nav naida ne pret vienu tautu. Katrā tautā ir gļēvuļi un nodevēji, varoņi un svētie. Tāpēc starpvalstu attiecībās runa ir nevis par nācijām, bet par varu un sistēmu. Taču ikviena konkrēta cilvēka ceļš pie Dieva sākas ar grēku nožēlu. Jā, nav tāda grēka, kas nevarētu tikt piedots. Tikai ar vienu noteikumu: piedot var vienīgi tos grēkus, kas nožēloti. Tā Zauls tapa par Pāvilu.

Bet kā lai piedod tiem, kas nav lūguši piedošanu, tīk­sminās gar vārdu “okupants”, ceļ pieminekļus Staļinam un neapgrūtina sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem? Pēc Otrā pasaules kara nacisti par varas sagrābšanu sazvērestības veidā, par kara izraisīšanu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci stājās Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla priekšā, bet vācu tauta šķīstīja sirdsapziņu patiesā nožēlā. Ilgi un nopietni šķīstīja. Sarkanā terora ideologi un īstenotāji izbēga no tribunāla, jo uzvarētājus netiesā. To, ka šī uzvara tika izcīnīta ar sabiedroto atbalstu, tagad viņi ir aizmirsuši. Un arī to, kādā nevainīgu asiņu, izpostītu likteņu, izmisuma un sāpju jūrā bija mirkušas viņu vadoņa rokas. Tagad Krievijā totalitārisma liecības pazūd – sadeg unikāli arhīvi, viens pēc otra tiek slēgti muzeji. Bet Maskavas metropolitēnā joprojām skan paziņojums: nākamā pietura “Ploščadj Dzeržinskogo”. Vai “Prospekt Ļeņina”. Interesanti, kas notiktu, ja Berlīnes u-bānī atskanētu kas līdzīgs? Piemēram, nākamā pietura “Goebbels-Platz”. Vai “Hitlerstrasse”…

“Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē,” saka Kristus. Tādēļ krievu žurnālisti sākuši sist trauksmes zvanu. Tie krievu žurnālisti, kam nav vienaldzīgs viņu valsts un tautas liktenis, jo Kremlis savu elektorātu patlaban apzināti pārvērš pūlī, kas, pilns naida un augstprātības, alkst asiņu un radioaktīvu putekļu, bet vārdus “laipnais zaļais cilvēciņš” un “okupants” izrunā ar baudu un lepnumu.

Tādēļ es nerimšos atgādināt Latvijas politiķiem: atmiņa mums ir nepieciešama kaut vai tādēļ, lai atcerētos, ka vienreiz mēs jau zaudējām informatīvajā karā. Tas bija 1940. gadā. Somija neļāvās apvārdojama un, Mannerheima vadīta, spēja saglabāt valsts neatkarību. Lai šī vēstures mācība mūs iedvesmo!

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Jā, tauta, kas neatceras savu vēsturi, ir manipulējama. Paldies par atgādinājumu!

  2. Vēsturiskā atmiņa nosaka gan tautas, gan indivīda identitāti. Paldies!

  3. TAM KURŠ RAKSTA AR PSEIDO NEMULDI, TEV SAVS VĀRDS ,TEV JĀSLĒPJAS, UN VARĒTU NEMĀCĪT AR KĀDIEM BURTIEM RAKSTĪT UN RAKSTĪTS AR LIELAJIEM TĀPĒC LAI CILVĒKI KURIEM PROBLĒMAS AR REDZI VARĒTU IZLASĪT .ES TĀ AR NESAPRATU TAVU VIEDOKL I,IZRĀDĀS TEV VIŅA NAV ,TEV REDZ LIELIE BURTI ĻOTI NEPATĪK.ĻOTI SAKARĪGS IR EDGES KOMENTĀRS ,BET PAR TO TĒMU VIJA BEINERTE TEV NAV PILNĪGI NEVIENS RAKSTS…

  4. <jā
    – Minēt var par partorga E.Kauliņa paveikto savu kolhoznieku aizsargāšanā, bet nekādā gadījumā nedrīkst pētīt to, kā vietējās izpildkomitejās (savējie) sarakstos konkrētas personas (savējos) ierakstīja – pie visa tak' vainīga Maskava (Krievija). Te gan viens otrs mēģina netikai "čekas maisus" kustināt:
    "…..diemžēl jāatzīst, ka pēckara Latvijā bija cilvēki, kas rīkojās nelietīgi pret saviem tautiešiem. 1949. gads to pierādīja: izsūtāmo sarakstus veidoja tie, kas mitinājās blakus, kuri zināja, ka tur un tur dzīvo cilvēki, kuriem pieder vairāk mantas vai kuri vienkārši ir gudrāki. Man bija iespēja papētīt izsūtāmo sarakstus un pavēles, un es atklāju, ka tie cilvēki, kuri ievācās mūsu Nītaures mājā, bija šos sarakstus veidojuši." Intervija ar Andri Bērziņu – Latvija grimst. Jārīkojas! (NRA, 27.maijs 2011.)

  5. Paldies Vijas kundzei par rakstu. Esmu viena no tādas ģimenes, kuru pasargāja kāds labs cilvēks , pasakot, ka esam izsūtīto sarakstos… gandrīz nedēļu nodzīvojām mežā…Mūs sargāja mātes radinieki. Lai Dievs piedod, es to nespēju….

    • Manu vecmammas ģimeni, kurā dzīvoja arī mana mamma, pasargāja plūdi, kas ilga nedēļu…. Dievs pasargāja, ja ne cilvēki. Bet kāpēc visiem tā nepaveicās? To var tikai minēt

  6. Paldies par rakstu un iedvesmu. Jautājums mums pašiem – kādēļ, priekš mums, Krievija, krievi mums neatvainojas un, tā teikt, nesāk jaunu dzīvi? Jo mēs, arī mēs neesam gatavi patiesi to dzirdēt un neapēst saldā ēdienā, neuzbērt pūdercukuru uz pušuma.
    Runā, ka kādus 62 tūkstošus gadus atpakaļ latvieši esot bijuši lieli un vareni un iespējams arī pieklājīgi zaļi un iedomīgi sarkani. Bet tas nav zināms un arī nevajag, jo ne jau caur šo mūsu pašu vainas apziņu mums jāmeklē izlīgums. Mums to jāatrod šeit, situācijā kāda tā ir šodien, pat ne 100 gadus atpakaļ. Aizmirst nevajag, bet vismaz mans prāts nespēj to neseno pagātni netraumējoši priekš sevis uztvert. Kad kāda filma, vai patiess raksts gadās, kādas dienas tas vēl ik pa brīdim uzpeld apziņā un sajūtās pie viena komplektā atnesot sadzīvisko nepieņemšanu, zināmu naidu un sarūgtinājumu. Kā tos atdalīt ? Lai neaizmirstu pagātni, bet arī nedzīvotu tajā un galvenais ne no tās, no pāri darījumiem, kā kaimiņi no uzvaras svētkiem. Tas ir tas pats.
    Vienīgi, ja mēs gribam sevi uzskatīt par civilizētākiem, tad arī mūsu mēraukla priekš sevis ir cita. Mēs varam dzīvot savu “pareizo” dzīvi un tā radīt piemēru tiem, kas to vēlas, bez sagaidīšanas. Labās lietas man parasti dzīvē atnāk kā dāvanas, negaidīti 🙂

  7. DIEZGAN BANĀLI…KLIŠEJU RAKSTS.ATSKAITES FORMĀ…

  8. Vija, joprojam malacis, precizi par temu un patriotiski.

  9. Lai vēstures mācība mūs iedvesmo? Nevajag kult tukšus salmus! Vēstures mācība ir tā, ka no tās neviens neko nemācās! Tagad ir citi laiki un citi tikumi, tagad ir brīvais tirgus,darba tirgus,,tirgus prece,partner attiecības,brīvais sekss,glābējsilītes,spaiss ,alkoholisms,brīva kapitāla un darba spēka plūsma ,ātrie kredīti,54000 jauni cilvēki ,kas nestrādā un nemācās,seriāls ,,Ugunsgrēks,, , kārt\ejais prezidenta kandidāts – komercnoslēpums un daudzas ,daudzas citas modernas dzīvošanai nepieciešamas lietas .

  10. …ikviena konkrēta cilvēka ceļš pie Dieva sākas ar grēku nožēlu. Jā, nav tāda grēka, kas nevarētu tikt piedots. Tikai ar vienu noteikumu: piedot var vienīgi tos grēkus, kas nožēloti…
    Pilnīgi piekrītu šim V. Beinertes rakstam, taču PSRS nekad nenožēlos tās šausmas, ko darījuši pret Latviju, Lietuvu un Igauniju, respektīvi, atņēmuši tūkstošiem iedzīvotāju dzīvības, izjaukuši daudzas ģimenes, atņēmuši un nozaguši vērtslietas un zemes īpašumus, mājas un utt. Piedot varētu varbūt tad, ja lielā Krievija visai pasaulei atzītu, ka tā bija bandītiska okupācija – iebrukums svešā valstī un genocīds pret Latvijas tautu un publiski atvainotos mūsu tēvzemes tautiešiem par milzīgajiem pāri nodarījumiem.

  11. Neviens Latvijā nelasīs vēstures grāmatas, lai no tām mācītos. Vismaz ne tie, kam tā jau būtu jāzin.

Draugiem Facebook Twitter Google+