Pasaulē
Eiropa

Leha Valensas dēls Jaroslavs: Nedrīkst ļaut Krievijai sašķelt Eiropu0


Eiropas Parlamentā Jaroslavs Valensa iesaistījies aktivitātēs, kas skar cilvēktiesības. Viņaprāt, “tādām valstīm kā Polija, Latvija un citas, kuras tik daudzus gadus atradās zem padomju zābaka, ir jāatceras, ka mums ir jāatdod parāds. Mums ir jābūt pateicīgiem par mūsu brīvību, un mēs nedrīkstam aizmirst tos, kuri par brīvību joprojām cīnās.”
Eiropas Parlamentā Jaroslavs Valensa iesaistījies aktivitātēs, kas skar cilvēktiesības. Viņaprāt, “tādām valstīm kā Polija, Latvija un citas, kuras tik daudzus gadus atradās zem padomju zābaka, ir jāatceras, ka mums ir jāatdod parāds. Mums ir jābūt pateicīgiem par mūsu brīvību, un mēs nedrīkstam aizmirst tos, kuri par brīvību joprojām cīnās.”
Foto – NABUCCO

Ar Polijas bijušā prezidenta, neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” līdera Leha Valensas dēlu, Eiropas Parlamenta deputātu Jaroslavu Valensu tiekos deviņos no rīta viņa kabinetā Eiroparlamenta Briseles ēkas 12. stāvā. Biroja darbiniece iepriekšējā dienā elektroniskajā sarakstē ir norādījusi, ka Valensam patīk precizitāte. To ievēroju, un politiķis laipni, bet lietišķi ir gatavs sākt sarunu tūlīt bez gariem ievadiem studijās ASV apgūtā perfektā angļu valodā. 38 gadus vecais J. Valensa Eiropas Parlamentā strādā jau otro termiņu. Maijā vēlēšanās Polijas iedzīvotāji viņu atbalstīja pietiekami, lai Briselē J. Valensam būtu iespēja atgriezties atkal. Aiz milzīgajiem kabineta logiem paveras Briseles panorāma ar sarkaniem māju jumtiem, bet Valensa atzīstas, ka domā par savu Gdaņsku Polijā, kurā mīt viņa jaunā sieva un dēls Viktors. Dienā, kad tiekamies, Viktoram aprit gads.

Bažījas par ES solidaritāti

Mūsu saruna sākas par Ukrainu un Krieviju. Iepriekšējā dienā zemes klēpī guldīts Krievijas opozīcijas līderis Boriss Ņemcovs. “Tā ir drausmīga situācija,” saka J. Valensa, ” jo mēs vēlamies normālas attiecības ar Krieviju, taču tās nevar būt, ja Krievija dara tādas lietas Ukrainas austrumos. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, mums ir jāturpina sankciju spiediens, taču tajā pašā laikā jātur atvērtas iespējas dialogam visos līmeņos. Mums ir jāpārliecina krievus runāt ar mums. Tas, protams, ir ļoti grūti. Krievija ir ļoti īpatnēja valsts. Tai nav nekādas vēsturiskas demokrātijas pieredzes, un, manuprāt, viņi īsti nezina, kā uzvesties demokrātijā – opozīcija ir ļoti vāja, pilsoniskā sabiedrība ir apspiesta, mediji ir valsts kontrolēti. Tas viss rāda visnotaļ skumju ainu. Es ļoti ceru, ka sankciju un ekonomisko grūtību dēļ kādā brīdī Krievijas vienkāršie pilsoņi sapratīs, ka Putina politika nav pieņemama.”

Vaicāju, vai J. Valensu apmierina ES līdzšinējā reakcija uz notikumiem Ukrainā. “Jā, taču man ir bažas par Eiropas solidaritāti,” saka Polijas neatkarības kustības “Solidaritāte” līdera dēls. “Mēs saņemam signālus no Čehijas, Francijas, Itālijas, kas grib sankcijas padarīt elastīgākas. Tas būtu gauži nevēlami. Mums ir jādara viss, kas vien mūsu spēkos, lai paliktu vienoti. Mēs nedrīkstam ļaut Krievijai mūs sašķelt. Tas var notikt, ja mēs neturēsimies kopā,” tā J. Valensa. Viņaprāt, Krievija šo sadalīšanas politiku mēģina īstenot dažādos veidos, gan piedāvājot valstīm dažāda izdevīguma līgumus par enerģijas piegādi un iespējas atvērt tirgu lauksaimniecības produktiem. “Krievija zina katras ES dalībvalsts vājās vietas un ļoti labi to izmanto,” saka J. Valensa.

Nedrīkstam aizmirst tos, kuri par brīvību joprojām cīnās

Par Poliju viņam bažu neesot, lai gan, kā atzīst 
J. Valensa, arī viņa dzimtene ir grūtā situācijā. “Mēs esam ļoti atkarīgi no Krievijas naftas un gāzes. Mūsu lauksaimniecības sektors, it īpaši augļkopji un cūkaudzētāji, 
pamatīgi cieta, kad Krievija noteica sankcijas. Lai cik arī grūti būtu, Polijas valdība cenšas zemniekiem zaudējumus kompensēt, un man nav bažu par Poliju. Es nedomāju, ka mēs upurēsim mūsu apņēmību, un drīzāk šis stingrais ceļš turpināsies.” Eiropas Parlamentā J. Valensa vairāk par ārlietām iesaistījies aktivitātēs, kas skar cilvēktiesības. Viņš saka, ka tas ir gluži kā ģimenes bizness, proti, neļaut aizmirst par valstīm, kuras cīnās par demokrātiju. “Tādām valstīm kā Polija, Latvija un citas, kuras tik daudzus gadus atradās zem padomju zābaka, ir jāatceras, ka mums ir jāatdod parāds. Mums ir jābūt pateicīgiem par mūsu brīvību, un mēs nedrīkstam aizmirst tos, kuri par brīvību joprojām cīnās.”

Neatkarība pusaudža acīm

Mājās ar tēvu, Lehu Valensu, viņi par politiku cenšoties nerunāt. “Protams, tas nav viegli. Māte mūs vienmēr centās ļoti sargāt un neļāva tēvam nest politiku mājās. Tās bija kā drošais patvērums, kur viņš varēja atgūt spēkus, būt normālā dzīvē. Arī tagad mēs cenšamies par to nerunāt, pievērsties daudz patīkamākām lietām.” Kad Polijā sākās neatkarības process un Lehs Valensa 1980. gadā nostājās “Solidaritātes” galvgalā, Jaroslavam bija tikai trīs gadi. Pēc desmit gadiem viņa tēvs tika ievēlēts par Polijas valsts prezidentu: “Es neatminos visus faktus, bet atceros izjūtas, pozitīvās emocijas, cilvēku cerības, kā viss mainīsies, kļūs labāk, ka būsim paši noteicēji. Tā bija ļoti pozitīva pieredze, milzīgas, pozitīvas emocijas, un tās vienmēr būs manī.” Viss tālākais – Polijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, kā saka J. Valensa, bija dabiski. “Mēs nolēmām virzīties uz Rietumiem, pievienoties Eiropas Savienības un NATO ģimenei, taču interesanti, ka tas viss notika tad, kad Polijā pie varas bija bijušie komunisti. Ja par to visu padomā, tad skaidri redzams, ka tā bija milzīga kustības “Solidaritāte” uzvara. Mēs pārliecinājām tos, kuri komunisma dienās bija pie varas. Tā ir patiešām vienreizēja uzvara. Raugoties atpakaļ uz aizvadītajiem divdesmit gadiem, Polija ir piedzīvojusi pasaulē ilgāko izaugsmes procesu. Iekšzemes kopprodukts ir lielāks, viss attīstās ātrāk, kur vien dodies, redzi vērienīgu celtniecību, top jauni ceļi, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā progress ir acīmredzams,” saka J. Valensa.

Tēva vārds kā durvju atslēga

Tagad politiskie ceļi 
J. Valensu pašu atveduši līdz Eiropas Parlamentam. “Pirmajā sasaukumā man nācās ļoti daudz mācīties,” atzīstas politiķis, “apgūt gaiteņus, cilvēkus, iemantot paziņas. Un tā patiesībā ir šī darba vissvarīgākā daļa, proti, satikt cik vien daudz kolēģu iespējams. Šī ir vienīgā Eiropas Savienības demokrātiski ievēlētā iestāde. Mūsu pienākums ir iemācīties un saprast visas Eiropas Savienības un katras dalībvalsts vajadzības.” J. Valensa, ievēlēts no Polijas valdošās centriski labējās partijas “Pilsoniskā platforma”, ir Eiroparlamenta lielākās politiskās grupas “Eiropas Tautas partija” biedrs, priekšsēdētājs Zivsaimniecības komitejā, darbojas Lūgumrakstu, Starptautiskās tirdzniecības komitejā, ir delegācijās attiecībām ar Japānu, Latīņameriku, Vidusameriku. J. Valensa atzīst, ka viņa tēva faktors ir spēlējis lomu dēla politiskajā ceļā arī Eiroparlamenta gaiteņos. “Ja tam nebūtu nozīmes, jūs taču arī nenāktu mani intervēt,” viņš nosmejas. “Tam ir divas puses. Dažkārt man ir grūti pārliecināt cilvēkus, kuriem nepatīk mans tēvs, jo viņi pieņem, ka es esmu tāds pats politiķis. Taču ir arī pozitīva pieredze, jo man kā jaunam politiķim nevajadzēja veltīt daudz laika un naudas, lai ar sevi iepazīstinātu. Valensas vārdam bija pietiekami liels spēks. Bet, protams, man tagad ir jāpierāda, ka man pašam ir prāts un galva un pašam savas politiskās idejas.”

Pārliecinies, ka visu izdari labi

Polijas neatkarības simbols Lehs Valensa jūtoties labi. Nesen gan esot salauzis kāju. Kā atzīst dēls, viņi ļoti bieži netiekas. “Tēvs visu laiku ceļo, savukārt man ir jābūt šeit, Briselē. Tiekamies reizi pāris mēnešos.” Kad gatavojos interviju noslēgt, jo beidzas tai atvēlētā pusstunda, Jaroslavs saka: “Vai es drīkstu ko pateikt par savu tēvu? Man ir izcils tēvs. Viņa dēļ es visu mūžu ienīdu politiku. Tādēļ, ka tā atņēma man tēvu. Viņš mūsu mājās biežāk bija kā viesis, nevis kā ģimenes galva. (L. Valensam ir astoņi bērni. – I.S.) Taču viņš bija lielisks, jo nekad nenoteica, kas man dzīvē būtu jādara. Viņš sacīja: “Lai ko tu arī darītu, pārliecinies, ka to izdari labi.” Un pati svarīgākā lieta, ko viņš man sacīja, bija šī: “Es tev atklāšu veiksmes noslēpumu. Tas ir ļoti vienkārši. Tev dzīvē ir nepieciešamas tikai divas lietas – tev ir jātic Dievam un tam, ko tu dari. Ja tev būs šīs divas lietas, tu sasniegsi visu.””

LA.lv