Latvijā
Politika

Nedzīsim ar pātagu cilvēkus izmisumā! Saruna ar EP deputātu Krišjāni Kariņu22


Krišjānis Kariņš
Krišjānis Kariņš
Foto – Dainis Bušmanis

Vai Andris Piebalgs kā “Vienotības” vadītājs attaisno jūsu cerības?

K. Kariņš: Vēl ir par agru sniegt atbildi. Viņam kā vadītājam un mums kā partijai pēc saņemtā trieciena un tam sekojošām pārmaiņām vēl nav bijusi iespēja piedalīties ne pašvaldību, ne parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to Andrim Piebalgam ir partijas, bet pagaidām nav sabiedrības mandāta.

Tā luga vēl nav līdz galam nospēlēta – ir pāragri runāt par to, ka šī organizācija vienkārši pazudīs. No aptaujām redzam, ka sabiedrības uzticība partijām kopumā ir ļoti zema, jo gandrīz puse šobrīd nezina, kuru politisko spēku atbalstīs vēlēšanās, vai arī apgalvo, ka tajās vispār nepiedalīsies. Kad tuvosies vēlēšanas, labāk parādīsies, kura partija ko spēj piedāvāt un vai “Vienotība” būs atkopusies un iznākusi ar svaigu piedāvājumu.

Skatoties uz valsts ekonomikas mugurkaulu – nodokļu jomu –, jābeidz dzīvot ilūzijā – ja būs augstas nodokļu likmes, visi maksās nodokļus. Nesen, lidojot mājās no Briseles, lidmašīnā satiku kādas Latvijas pašvaldības pārstāvi, kurš man pastāstīja, ka pilsētas taksometru firma ar sešiem taksometriem gadā zaudē 10 tūkstošus eiro. Pēc vairākiem gadiem pilsētas dome ir pieņēmusi lēmumu šo firmu slēgt. Pašvaldības pārstāvis nerunāja par to – redz, cik aplama ir nodokļu sistēma, bet viņa secinājums bija, ka nevar konkurēt ar tiem, kas nemaksā nodokļus. Šis ir viens no piemēriem, kas apliecina, ka valsts nodokļu sistēma ir uzstādīta neiespējamā veidā. Tā ir viena no lielajām lietām, kas veicina emigrāciju. Tas ir kaitinoši, ka politiķi uzsver – Latvijā, lūk, esot zems nodokļu slogs un tas jāpaaugstina.

Pareizais jautājums ir – kādā veidā panākt, lai cilvēki būtu ieinteresēti maksāt nodokļus. Vienīgais ceļš ir pazemināt nodokļu likmes līdz tam, ka viens godīgs uzņēmums tos spēj nomaksāt un gūst arī peļņu, jo pretējā gadījumā uzņēmējam nav vērts ieguldīt. Ja mēs valstī kardināli nemainīsim sistēmu, iebrauksim auzās. Pēc desmit gadiem nodokļu maksātāju skaits būs vēl mazāks, pensionāru būs vairāk, tātad nākotnes politiķi gribēs uz tautas pleciem uzkraut vēl lielāku nodokļu slogu, tāpēc strādājošie vēl vairāk brauks projām. Tas ir ceļš uz nekurieni. Tāpēc ir pēdējais brīdis atjēgties, kamēr nav pilnīgi par vēlu, un teikt: paklau, mēs gribam dzīvot valstī, kurā ir patīkami dzīvot! Esmu pārliecināts, ka absolūts vairākums iedzīvotāju un uzņēmēju grib nomaksāt godīgi to, ko valsts no viņiem prasa.

Bet ja jūs būtu finanšu ministrs, jūs uz nodokļu jautājumiem raudzītos principiāli citādi…

Varu pilnībā atzīt – ja es šodien būtu finanšu ministrs, nesaku, ka noteikti izdarītu labāk par jebkuru, kas šobrīd ir pie varas.

Uzskatu, ka mums kolektīvi ir jāpārvar sabiedrības uzticības krīze. Ja nezini īsti pareizo diagnozi, tad nevajadzētu raustīt uz vienu vai otru pusi. Atstāsim visu, kā ir, līdz brīdim, kamēr gada vai divu gadu laikā tiks izstrādāta fundamentāla nodokļu sistēmas maiņa. Tas nepieciešams, lai cilvēki paliktu Latvijā un šeit atgrieztos. Mums ir jāpieņem fakts, ka tas, kas patlaban ir izveidots, neder. Ir neadekvāti lieli nodokļi zemajām algām, kas Latvijā ir pārsvarā. Problēma ar nodokļu sistēmu kopumā – viss tiek veidots, lai pildītu valsts budžetu, ignorējot to, kādu iespaidu tas atstās uz pašu nodokļu maksātāju un uzņēmējdarbības vidi kā tādu. Ja govij nedod ēst, tā drīz vien nedos arī pienu.

Ministrijās strādā pietiekami erudīti cilvēki, bet viņi ir jāuzmundrina nodokļu sistēmas uzlabošanas darbam, lai tauta netiktu dzīta izmisumā.

Eiropas Savienībā nodokļu politika ir dalībvalstu kompetencē. Tas būtu tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā, piemēram, strauji palielināt neapliekamo minimumu, lai ļautu tam cilvēkam, kas vēl pats kārpās un gādā par savu ģimeni, strādāt likuma ietvaros un nebūt valstij uz kakla. Bet tagad šis pats cilvēks tiek žmiegts un žmiegts, un bieži notiek tā, ka cilvēks aiziet ēnu ekonomikā, uzrāda, ka ir bezdarbnieks un vēl saņem no valsts pabalstus. Vai jums nešķiet absurdi, ka tādam kā man, kurš algu nopelna Briselē un tur arī maksā nodokļus, pienākas tā pati veselības aprūpe kā tiem, kas dzīvo un strādā Latvijā. Bet mums ir 300 tūkstoši šādu cilvēku, kas strādā ārzemēs, bet var braukt mājās ārstēties uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina.

Sabiedrībā valda liela neapmierinātība ar to, kā nodokļi tiek sadalīti.

Tas jau sen ir kritiskā līmenī, ja analizē, cik cilvēku uzticas valdībai, parlamentam, politiskajām partijām… No malas raugoties, izskatās, ka mēs pat demokrātijai neticam. Taču jāņem vērā, ka mēs esam ļoti paškritiski un situācija reizēm nav tik traka, kā izskatās no malas. Kad mums ir pabalsti, ko dalīt, mēs nešķirojam, kuriem tie ir vajadzīgi vairāk un kuriem – mazāk, piemēram, skolas brīvpusdienas, kuras daudzviet piešķir, neraugoties pēc ģimenes vai vecāku sociālā stāvokļa un rocības.

Cita starpā, piemēram, “Vienotības” ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ar savu komandu izdomā manipulēt ar maksu par atbalstāmo elektroenerģijas iepirkumu jeb obligāto iepirkumu komponenti (OIK). Uzliks nabagiem un mazajiem lauksaimniekiem vēl lielākus maksājumus nekā lielajiem uzņēmumiem. Tā ir manipulēšana ar sīknaudu, lai piespiestu veidot lielāku nodokļu ieņēmumu bāzi.

Lielie uzņēmumi arī man ir rādījuši rēķinus no Latvijas un no Vācijas, kas apliecina, ka par reāli patērēto elektrību turīgajā Vācijā maksā mazāk nekā Latvijā. Viņu jautājums, ņemot vērā, cik nozīmīgs izdevumu postenis ir elektrība, – vai attīstīt savu darbību šeit vai iet projām no tirgus. Kāpēc Valmieras stikla šķiedras uzņēmums attīsta un paplašina savu darbību ASV? Aprēķini parāda, ka uzņēmums ir atradis valsti, kur ražošanai ir izdevīgāki nosacījumi. Latvija konkurē ar visu pasauli.

To politiķu partija, kas šos lēmumus pieņēma, vairs nepastāv. Bet tas ir mantojums.

Kāpēc “Vienotības” ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens nepasaka: pietiek, nemaksājam!

Šīs ir pagātnes saistības, no kurām nevaram atteikties, bet mēs varam meklēt iespējas, kā šo slogu samazināt, neuzkraujot to uz mazā uzņēmēja pleciem. Mēs varam apsvērt iespēju novirzīt lielāko daļu “Latvenergo” dividenžu tieši OIK segšanai. Valdība varētu arī izvērtēt iespēju izpirkt sevi no šīm saistībām, aizņemoties naudu (patlaban kredītlikmes ir īpaši zemas) un atdodot to ilgākā laika periodā. Iespējams, ka vēl ir citas opcijas.

Šobrīd cilvēki ar pātagu tiek dzīti izmisumā, un rezultāts ir tāds, ka viņi emigrē. Es neticu, ka vairākums cilvēku par emigrēšanu ir sapņojuši kopš bērnības. Diemžēl politiskajām partijām, arī “Vienotībai”, nav kopīga redzējuma, tiek veiktas reformas reformu pēc. Vajadzētu beidzot noraut stopkrānu, piebremzēt arī Ministru kabineta lēmumus, jo lielākoties tas, kas pataisa dzīvi ļoti grūtu un uzņēmējdarbībai bieži nepanesamu, ir tas, ko citur Eiropā sauc par regulējumiem, bet Latvijā par Ministru kabineta noteikumiem.

Vai nav par vēlu?

Jāatzīst, ka ir absurdi lēmumi un tie ir jāaptur! Beļģija pusotru gadu pilnīgi mierīgi nodzīvoja bez valdības, un tajā laikā netika pieņemts neviens jauns absurds lēmums, un tas arī bija zināms labums sabiedrībai. Labāk ir turēt, kā ir, kamēr var izstrādāt reālus uzlabojumus. Es ieteiktu saviem kolēģiem pašiem noraut to stopkrānu un necensties izdarīt to, ko faktiski nespēj.

Es daudz braucu pa Latviju un tiekos ar uzņēmējiem, visur, kur esmu runājis ar viņiem, radusies pārliecība, ka kļuvis nevis vieglāk, bet gan vēl grūtāk. Mums ir tendence aizbildināties ar Eiropas prasībām. Pēc septiņu gadu darba Eiropas Parlamentā es varu apgalvot, ka tās ir muļķības, jo Eiropa neprasa, lai mēs uzkraujam nepanesamu regulējumu uzņēmumiem. Eiropā tirgo ogas un sēnes bez kādiem kases aparātiem, nomaksā valstij finansiāli panesamu gada maksājumu, un ar to pietiek. Bet pie mums Latvijā ir jākontrolē, jāregulē un jāžmiedz.

Vai jūs domājat, ka pašreizējie politiķi ir spējīgi mainīties? Lielbritānijas “Brexit” un Trampa ievēlēšana ASV liecina par to, ka cilvēki no esošajiem politiķiem neko vairs negrib gaidīt. Viņi grib redzēt citus politiķus ar citu pieeju.

Vai nu mēs maināmies, vai mūs nomainīs. Pavisam elementāri.

Mēs esam neliela sabiedrība, un par spīti tam, ko par sevi runājam, ļoti vienota sabiedrība. Eiropas tankkuģis ar 500 miljoniem iedzīvotāju ir daudz lielāks. Latvija ir tikai tāds kuterītis, un to kursu spēj vieglāk izmainīt. Tautas sāpju slieksnis ir ļoti augsts – kad latvietis sāk teikt, ka ir nepanesami, tas ir ļoti nopietni.

Latvijai katru gadu ir jāsaskaņo savs budžets ar Eiropas Savienības institūcijām. Vai, jūsuprāt, Eiropā pietiekami saprot Latvijas situāciju un vai jums kā Eiropas Parlamenta deputātam, kurš pārstāv lielāko – Eiropas Tautas partiju –, ir iespēja pietiekami izskaidrot šo situāciju?

Nē, jo tas, ko saskaņo, ir tikai pāris ciparu – cik lieli būs ieņēmumi, cik – izdevumi un kāda ir starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Tur ir tikai matemātika – ja cipari iekrīt zināmas joslas robežās, tad nav iebildumu. Galvenais ir noturēt Eiropas Savienības makroekonomisko stabilitāti, lai eiro valūta netiktu lieki apdraudēta no kādas individuālās dalībvalsts liekās izšķērdības.

Bet Latvijas politiķi pauda gandarījumu, ka tik liels valsts budžets kā 2017. gadā neesot bijis pat treknajos gados…

Saistītie raksti

Tas prieks, neko nemainot, var izrādīties īslaicīgs. Valdība plāno vairāk nekā 3% tautsaimniecības pieaugumu. Ja skatās uz Eiropas un pasaules tendencēm, izskatās, ka mūsu valdība prognozējusi nepamatoti optimistiski.

Kopš esmu politikā, tik neapmierinātu sabiedrības reakciju pēc budžeta pieņemšanas es vēl nebiju piedzīvojis. Ja tas dāsnums ir uz tā rēķina, ka tiek paaugstināti nodokļi jeb dzīves dārdzība, tad tauta neteiks paldies, bet atradīs veidu, kā parādīt pigu. Skatoties, kas notiek Eiropā un citur pasaulē, tas var būt mums bīstami. Mēs neesam viena ļoti pārtikusi valsts, kas dzīvo tādā ģeogrāfiskā vidē, kur ir turīgi kaimiņi, tāpēc mums tās likmes ir pavisam citas. Mūsu potenciālais vājums ir iekšējā nestabilitāte, no kā mums jābaidās. Bet laimīgā kārtā mēs to varam ietekmēt, tas viss ir mūsu pašu rokās.

LA.lv