Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Nedzīvojiet “feisbukā”! 3

Foto – AFP/LETA

Reiz man gadījās braukt kādas Āzijas lielpilsētas metro – tās bija darbadienas beigas, daudz cilvēku. Pievērsu uzmanību priekšā stāvošajam vīrietim, kurš bija dziļi ieurbies savā viedtālrunī, un arī viņa blakusstāvētājs atradās tieši tādā pašā pozā, tikai viņu no apkārtējām skaņām norobežoja prāva izmēra austiņas. Es pārlaidu acis metro vagonam un pēkšņi secināju, ka pilnīgi visi (!), kas tur atradās, skatījās savos mobilajos telefonos. Tas bija smieklīgs un vienlaikus arī biedējošs skats.

Šā ievada nolūks nav moralizēt, vairāk izdarīt secinājumus par cilvēku paradumu maiņu. Kā gan lietderīgi varētu pavadīt laiku sabiedriskajā transportā? Ja nebūtu viedtālruņu, iespējams, varētu lasīt līdzi paņemto grāmatu vai avīzi. Ja jābrauc tālāk, varbūt varētu pasnaust vai apspriest kaut ko ar blakussēdētāju/stāvētāju, ja vien viņam būtu tāda vēlme. Tas, ka modernās ierīces piedāvā vēl virkni citu iespēju, nebūt nav slikti un dod iespēju ietaupīt laiku. Bīstamība slēpjas tur, ka tā kļūst par atkarību un… ierobežo cilvēkus.

Šīs bažas varētu šķist dīvainas – mūsdienās cilvēkiem ir pieejams daudz vairāk informācijas nekā jebkad agrāk. Iedomāsimies ainu no padomju laika tukšā gastronoma un mūsdienu pārtikas lielveikala. Informācijas laukā šis kontrasts, iespējams, ir vēl iespaidīgāks. Taču iedomāsimies, ka, ieejot pārtikas veikalā, pircējam tiek aizsegtas acis un kaut kāds robots viņu sāk vadāt gar plauktiem, pēc savas izvēles piedāvājot atsevišķas preces, īpaši izceļot tās, par kuru reklāmu uzņēmējs iepriekš dāsni samaksājis. Diezgan murgaini, kurš gan tam piekristu? Taču informācijas jomā tā jau notiek, un pats interesantākais, ka cilvēki tam labprātīgi piekrīt un veicina. Patiesībā viņi paši ir radījuši šo briesmoni – mūsdienu “Leviatānu” – atdodot tā rokās milzīgu varu, īsti vēl neapzinoties, ar ko tas var beigties.

Runa ir par interneta milžiem – “Facebook”, “Google” un vēl dažiem citiem –, kas jau šobrīd lielā mērā kontrolē informācijas plūsmu visā pasaulē. Kamēr daži priecājas par tradicionālo mediju laikmeta beigām, kas mainīšot arī politiku, tikmēr citi jau norāda uz to, kādus draudus tas var radīt. “Mēs tiekam ietekmēti, un dažos gadījumos mūs pat regulē cilvēki, kuri neatrodas šajā valstī,” nesen kādā konferencē izteicās britu televīzijas producents Pīters Bazeldžets. Viņš nav vienīgais, kas satraucies par negatīvo ietekmi, kādu šīs tendences atstāj uz pilsonisko sabiedrību, to pašu ir pauduši arī, piemēram, daži nevalstisko organizāciju pārstāvji Austrumeiropas valstīs. Ik pa laikam atskan pat skaļais vārds “cenzūra”, lai gan te tā ir izsmalcinātāka, nekā ierasts domāt, dzirdot šo vārdu. Viens no galvenajiem pārmetumiem “Facebook” ir, ka tas šķiro informāciju – daļa no lietotāju ierakstiem nenonāk līdz pārējiem, jo tie tiek “noslēpti”. Aiz tā nestāv nekāds cenzors, bet gan īpašs algoritms, kas šķiro, kādu informāciju kuram lietotājam piegādāt. Mērķis patiesībā ir viegli izskaidrojams – piespiest maksāt tos, kuri vēlas, lai viņu ierakstu tiešām ierauga visi, kam tas paredzēts. Tātad te it kā nav runa par kādām politiskām manipulācijām, bet komerciju. Pagaidām! Jo potenciāls šai ietekmes svirai ir milzīgs, un arī kārdinājums varētu būt milzīgs.

Bet nobeigumā viens stāsts, kuru pirms dažām dienām izlasīju interneta medijā “Meduza”. Amerikāniete Karīna Vainio 19. decembrī uzzināja, ka pirms dažām dienām nomiris viņas draugs. Tā kā viņu saziņa notika galvenokārt “Facebook”, tad arī par savu slimību viņš bija rakstījis tur, stāstījis, kā nokļuvis slimnīcā, taču līdz draugiem šīs ziņas tā arī nekad nenonāca. “Facebook” algoritms bija aprēķinājis, ka šis lietotājs nav pietiekami aktīvs sociālajā tīklā un viņam ir pārāk maz atsauksmju no citiem lietotājiem, tāpēc viņa ieraksti tika “noslēpti”. “Mēs nevarējām viņu atbalstīt vienkārši tāpēc, ka nezinājām par nelaimi. (..) Vai tiešām viņš nomira, domājot, ka mums ir vienalga?” – tagad pārdzīvo Karīna. Protams, var pārmest, ka nav ko vainot citus, arī pati vainīga – vai tie vispār ir draugi, kas kontaktējas tikai kādā interneta vietnē, bet citādi neliekas ne zinis. Bet lai nu paliek pārmetumi, pieņemsim šo stāstu kā mācību par to, ka dzīve ir arī ārpus interneta un viedtālruņa ekrāna.

LA.lv