Mobilā versija
+13.4°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
23. februāris, 2017
Drukāt

Neērto tēmu medniece. Saruna ar Dainu Jāņkalni

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Daina Jāņkalne

Pieredzējusī žurnāliste Daina Jāņkalne pazīstama no daudziem raidījumiem, kuros skatītājiem likusi domāt par sabiedrībai neparocīgām tēmām, kas rosās mūsu galvās, bet par kurām vairāmies runāt atklāti. Zināmākais no tiem bija “Abi labi” Latvijas Televīzijā. Tagad viņa kopā ar kolēģiem no STV vada raidījumu “Starp mums runājot” un veido jaunu raidījumu 360TV kanālā “Sieviete. Personīgi”, kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušajā ceturtdienā.

 

Kas tevi pamudināja pievērsties neērtajām tēmām žurnālistikā, par kurām sabiedrībā nelabprāt runā?

Raidījumā “Sieviete. Personīgi” skartās neērtās tēmas jau ir ļoti pazīstamas ikvienam cilvēkam. Par tām izvairāmies runāt publiski, bet visus tās interesē. Protams, runāt par neērtiem jautājumiem zināmā mērā ir risks, jo šīs problēmas bieži vien apspriež dzeltenā prese, pārspīlējot, paspilgtinot un vulgarizējot tās līdz nepazīšanai. Tāpēc tas visiem krīt uz nerviem, bet tomēr daudzi lasa. Mēs savos raidījumos cenšamies ieraudzīt visus atšķirīgos viedokļus un vedināt uz diskusiju par tiem, nevairoties no asumiem, bet vienlaikus pieņemot katras pozīcijas tiesības uz pastāvēšanu.

Lielākā daļa cilvēku dzīvo nemitīgās rūpēs un stresā, domājot, vai pietiks, vai paspēsim, vai atradīsim… darbu, naudu, laiku. Drudžainā ritmā dzīvojot, galvā bieži vien ir domu haoss, un reakcija uz dažādu informācijas kanālu pamestajām ēsmām izvēršas neadekvātos uzliesmojumos. Ja cilvēka prātā valda kārtība, top pilnīgi skaidrs, ka par daudzām lietām nav vērts pat runāt. Manuprāt, mēs lieki tērējam milzīgu enerģiju, apspriežot situācijas, kuras mainīt nav mūsu spēkos vai arī tās nav apspriešanas vērtas. Toties pietrūkst enerģijas savai ģimenei, darbiem un prāta nomierināšanai, precīzāk – visvienkāršākajai kritiskajai domāšanai, lai spētu atšķirt patiesus faktus no meliem un manipulācijām, kas meklē mūsu “like” klikšķus sociālajos tīklos. Būtībā sabiedrībā notiek cīņa par laiku – katrs vēlas iegūt mūsu uzmanības minūti. Piekritu veidot šo raidījumu, jo ceru, ka mūsu piedāvātās tēmas liks skatītājiem kādu brīdi padomāt, lai atrastu pašiem savu pozīciju.

Veidojot savus raidījumus, tu pati patērē daudz laika un enerģijas. Kā tu spēj saglabāt harmoniskas attiecības ģimenē, kas tevi mājās redz retāk, nekā tev pašai gribētos?

To, ka attiecības ir darbs un patīkami brīži tuviniekiem jāsagādā visu laiku neatkarīgi no kopdzīves stāža, it kā zina visi. (Ilgi domā.) Kā draudzene smejas, man ir eksplozīvs raksturs, ja es tam ļaujos. Diezgan ilgu laiku man šķita, ka emocijas – tas ir forši, ka cilvēkiem biežāk vajadzētu izrādīt savas emocijas. Košas krāsas attiecībās man joprojām patīk, tomēr, dzīvojot pieciem cilvēkiem ilgāku laiku zem viena jumta, kādreiz ir jāspēj ierobežot sevi gan emocionāli, gan telpā, lai visiem pietiktu vietas. Tāda vispārīga laimīgas ģimenes formula jau neeksistē. Es domāju, ka tā ir Dieva dāvana, ko jāspēj novērtēt. Jo ar ģimeni ir tāpat kā ar ģimenes dārgumiem – kristālu, porcelānu un citām trauslām lietām – jāglabā uzmanīgi un, ņemot rokās, jāapietas saudzīgi, tad saglabāsies ilgus gadus (smejas)!

Kā tu sev panāc to skaidrību, par ko vajag uztraukties un par ko ne? Varbūt tev palīdz meditācijas, pastaigas gar jūru?

Tā jau vienmēr nav, ka manā galvā valda pilnīga skaidrība (smejas). Dīvainā kārtā, dzīvojot Lielupē un šad tad arī pastaigājoties gar jūru, esmu spiesta atzīt, ka man labāk patīk staigāt pa mežu. Jūras enerģija ir ļoti spēcīga, un nereti manī nav tik liela spēka, ko likt tai pretī. Jūra patiesībā ir baisa stihija, tā prasa lielāku uzmanību nekā mežs. Pie jūras bieži vien ir arī vējš un tur nevar sev pilnībā nodoties tā, kā es reizēm vēlētos. Tā kā esmu emocionāla, man, protams, sanāk par kaut ko “uzcepties”, bet, kad to pamanu, sāku domāt, kāpēc tā noticis. Tad vai nu atrodu iemeslu, kas ir pietiekami cienīgs, izskaidro manas emocijas un prasa risinājumu, vai konstatēju, ka tas ir necienīgs, lai vispār veltītu tam savu uzmanību. Dzīvot nemitīgā “cepienā” nav veselīgi!

Kā tu nonāci līdz raidījumiem komerctelevīzijā?

Biju tiešām priecīga, kad mani uzaicināja STV vadīt raidījumu “Starp mums runājot”.Līdz tam divdesmit gadus producēju pati savus raidījumus LTV 1. kanālam un, godīgi sakot, biju nogurusi no naudas meklēšanas, lai būtu iespēja runāt par jautājumiem, ko sabiedriskajai televīzijai pašai vajadzētu vismaz daļēji apmaksāt. STV, protams, ir informatīvi izklaidējošs kanāls, kas tāpat kā 360TV balansē starp žurnālistiku un izklaidi. “Sieviete. Personīgi” nav pētnieciska žurnālistika, drīzāk mēģina atrast atšķirīgus un diezgan radikālus viedokļus par konkrētiem jautājumiem, kādi parādās mūsu sabiedrībā. Liekam tos kopā un vēsu prātu paskatāmies uz tiem no malas, lai redzētu, kādas vērtības katrs cilvēks aizstāv. Pieļauju, ja šo atšķirīgo viedokļu pārstāvjiem dotu iespēju diskutēt klātienē, viņi ātri vien “saietu matos”, jo vēl neesam iemācījušies sarunāties ar cilvēkiem, kuru domas mums ir netīkamas, nepieņemamas, un tad pieņemt izsvērtus, atbildīgus un demokrātiskus lēmumus. Bet šā raidījuma sarunu biedri ēterā viens ar otru nesatiksies. Izmantosim tikai viņu spilgtākos izteikumus, kaut gan man ir žēl, ka daudz interesantu domu paliks aiz kadra, jo sarunas ar katru ir daudz garākas un interesantākas. “Sieviete. Personīgi” – tā neesmu es, to veido visi stāsti, ko es un pārējie raidījuma veidotāji esam uzklausījuši.

Protams, ar vienu raidījumu ir krietni par maz, lai mainītu situāciju, bet es gribētu, lai sabiedrībā, īpaši tās dedzīgākajā daļā, veidotos prasme atļaut arī citādi domājošajiem dzīvot, neapkarot viņus un savus patiesības meklējumus sākt ar sevi.

Kādas tēmas plāno skart raidījums “Sieviete. Personīgi”?

Tie būs jautājumi, uz kuriem nevar sniegt viennozīmīgas atbildes. Piemēram, pirmajā raidījumā skārām tēmu “Bērni”. Vieni saka, mums vajadzīgas kuplas ģimenes, jo Latvijas iedzīvotāju skaits nemitīgi sarūk, citi uzskata to par nekorektu iejaukšanos ģimenes tiesībās lemt, laist vai nelaist bērnus pasaulē un cik. Arī nākamās tēmas provocē cilvēkus gan uz radikālu rīcību, gan radikāliem vērtējumiem – kas veido skaistuma standartus un kāpēc tie mūs ietekmē, vai izvēle par abortu attiecas uz katru sievieti, vai arī skar visu sabiedrību. Rezumējot – mūsu raidījums būs vēl viena iespēja mācīties diskutēt.

Vai tevi nemulsina, ka komerctelevīzijā šīs sarunas redzēs samērā neliels skatītāju skaits?

Uzzinot pēdējo gadu raidījumu reitingus sabiedriskajā televīzijā, biju pārsteigta, cik tie ir zemi. Ir acīm redzami, ka šobrīd cilvēki medijus lieto citādi nekā pirms pieciem gadiem, citādi skatās arī televīziju. “Lattelecom” televīzija, kurā redzams raidījums “Sieviete. Personīgi”, ir pieejama ne tikai “Lattelecom” abonentiem, bet arī kanāla arhīvā un internetā. Ja ceturtdienas vakars aizņemts, skatītāji paši varēs izvēlēties citu sev piemērotāko skatīšanās laiku. Nākotni es paredzu īsiem, pāris minūšu gariem sižetiem internetā, sociālajos tīklos, jo cilvēki ir gan aizņemti, gan nepacietīgi. Arī mani paradumi ir mainījušies. Parasti izlasu virsrakstus un ielieku grāmatzīmi pie raksta, ko izlasīšu vēlāk, jo pa dienu man nav laika vairāk lasīt. Tādēļ, manuprāt, ārkārtīgi svarīgi, lai tajās dažās minūtēs, kas tiek veltītas ziņai, cilvēki saprastu, ko viņi redz, – tā ir patiesība vai joks, meli, kompilācija, un kādā nolūkā tas vispār publicēts.

Cik nopietni tu gatavojies saviem raidījumiem?

Es par konkrēto tēmu daudz lasu, mēģinu sameklēt dažādus viedokļus, kas kaut kad medijos ir parādījušies. Cenšos noskaidrot dedzīgākos diskutētājus un viedokļu līderus šajā jomā un saprast, kurus no viņiem aicināt uz sarunu. Raidījuma tapšanā bez manis strādā arī daudzi citi cilvēki, un galu galā mums, raidījuma veidotājiem, arī ir savs viedoklis, pie kura nonākam ar savu sarunu biedru starpniecību.

Raidījumā “Sieviete. Personīgi” tu sarunājies ar sievietēm. Kā tu pati Latvijā jūties kā sieviete?

Man šķiet, ka mēs visi, kas šeit dzīvojam, esam īpaši. Mums ir daudz enerģijas, liels patriotisms. Un katram ir savs iemesls, kāpēc paliekam Latvijā, jo neapstrīdami citur var dzīvot vieglāk. Esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem, kas ir dzīvojuši to vieglāko dzīvi ārzemēs, bet tagad atgriezušies. Acīmredzot Latvijā ir kaut kas tāds, kā citur pietrūkst. Un pietiek gausties – ikvienam ir divas izvēles – vai nu palikt upura lomā, vai kļūt par cīnītāju, kā to reiz grūtā brīdī man atgādināja kāds ķīniešu medicīnas speciālists.

Ar kādu vēstījumu tu gribētu vērsties pie vīriešiem, lai abu dzimumu saskarsmi un sapratni padarītu labāku?

Ja runājam par rozā brillēm, tad pāris attiecībās nedrīkstētu pieļaut, ka tās rozā brilles tā vienkārši nokrīt un kaut kur pazūd vai, nedod Dievs, saplīst. Tās būtu uzmanīgi jānoņem un jānoliek abiem zināmā vietā, lai ik pa laikam varētu “palietot”, kad pelēkā ikdiena “spiež pie zemes” (smejas). Vīrietim, atnākot mājās no darba, vajadzētu izrādīt kaut nelielu personīgu uzmanību sievietei. Kādu – tas katra paša ziņā. Jo sievietēm ir svarīgi, ka viņas pamana un novērtē, bet domāju, ka ar vīriešiem ir tāpat.

 

 

Pieturzīmes 

Bez kā grūti iedomāties dienu?

Bez pusstundas brīvā laika no rīta tikai sev. Stunda jau būtu ideāli.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Atbildīga, dedzīga, no aizkustinājuma varu apraudāties.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Ceru, ka vēl priekšā. Pagaidām jūtos “uzslavēta”, ja, zvanot cilvēkam, stādos priekšā un viņš mani atpazīst. Nākamais izaicinājums – dziedāt Dziesmu svētku lielajā kopkorī.

Labākā izklaide?

Gulēšana dārzā un grāmatu lasīšana, garas pastaigas mežā, braukšana ar auto un trakas dejas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+