Mobilā versija
+19.6°C
Magda, Magone, Mērija, Magdalēna
Svētdiena, 23. jūlijs, 2017
27. jūnijs, 2017
Drukāt

Kaspars Ādamsons: Neesmu no despotiskajiem diriģentu tipiem (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Kaspars Ādamsons

Latvijas simtgades Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē otro reizi kāps KASPARS ĀDAMSONS, kurš šovasar jau piedalījies divos Noslēguma koncerta modelēšanas sarīkojumos. Par Kasparu Ādamsonu no kolēģiem dzirdētas tikai pozitīvas atsauksmes – gan par izteiksmīgajiem žestiem, gan to, cik precīzi vēl joprojām ļoti jaunais diriģents spēj dziedātājiem nodot savu skaņdarba interpretāciju.

– Vai šāda precizitāte ir iedzimts talants vai arī smaga darba rezultāts?

K. Ādamsons: – Ļoti patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus no kolēģiem. No savas puses varu teikt – iemaņas, kā strādāt ar vienu kori, savējo, kā – ar citiem koriem un vairāku koru kopumu, noteikti rodas tikai un vienīgi darba procesā. Nevar teikt, ka esmu ļoti pieredzējis, tomēr gadus desmit piecpadsmit man bijusi iespēja strādāt ar dažādiem kolektīviem, arī kopkori, un katra tikšanās dod priekšstatu par to, kas darbojas, kas ne. Patīkami, ja saruna norit sadarbības veidā, jo es noteikti neesmu no despotiskajiem diriģentu tipiem. Vienmēr esmu par to, ka diriģentam jāieklausās, ko saka un jūt mūziķis.

– Vai varat iezīmēt šo Dziesmu svētku repertuārā kādas dziesmas, kuras kļuvušas īpaši mīļas?

– Grūti pateikt, man daudzi skaņdarbi šķiet ļoti augstvērtīgi. Man šķiet: ja skaņdarbu vai dziesmu esi iepazinis, tev tā nesagādā lielas tehniskas grūtības vārdu vai nošu ziņā un, atkal un atkal satiekoties ar diriģentu un kolēģiem korī, tu to iemīļo arvien vairāk. Var būt tā, ka, strādājot ar atsevišķu kori, īsti neskan – varbūt ir kādas tehniskās grūtības, varbūt trūkst vīru balsu. Bet tas mainās jau apriņķa kopkorī, kad vīru grupā ir jau 30 līdz 40 balsis. Tāpat, ja vēl pinas vārdi vai melodija, ja neesi dziesmu dzirdējis kopkorī – tikai savā balsu grupā, piemēram, tad gan var justies nekomfortabli. Bet nu jau Noslēguma koncerta dziesmas dziedam diezgan ilgi, tādēļ šai sajūtai vajadzētu pamazām izzust. Man pēc koncertiem Talsos un Jēkabpilī šķiet, ka daudz kas jau tagad, gadu pirms svētkiem, ir ļoti labā līmenī izdarāms.

– Vai atceraties sajūtu, kad uzzinājāt, ka esat iecelts par virsdiriģentu, un brīdi, kad pirmo reizi vajadzēja stāties Noslēguma koncertā kopkora priekšā?

– Pilnīgi noteikti atceros, ka tas bija telefona zvans, manuprāt, no Ivara Cinkusa – viņš bija iepriekšējo Dziesmu svētku Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs. Biju, protams, ļoti saviļņots un priecīgs. Virsdiriģenta amatu izjūtu kā lielu godu. Toreiz izbaudīju ne tikai koncertu Mežaparkā, bet arī visu gatavošanos – šo dziesmas svētku sajūtu, kas iekodēta Dziesmu svētku saliktenī, – patiešām ir sajūta, ka dziesma arvien vairāk tiek cildināta, un to varēja just arī šīsvasaras modelēšanas koncertos. Varēja just, ka dziedātāju noskaņojumu pat īpaši neietekmēja tas, ka jau no paša rīta lija un pūta brāzmains vējš kā Talsos, vai arī bija diezgan spilgta saule kā Jēkabpilī. Šie apstākļi palika otrajā plānā, jo pirmajā vietā patiešām bija dziesma.

– Latvijā nav īpaši daudz diriģentu dinastiju…

– Man šopavasar bija iespēja otro gadu pēc kārtas būt Rīgas Doma kora skolas diriģentu klases izlaiduma eksāmenā. Pērn absolvēja Anna Klišāne (diriģenta Mārtiņa Klišāna meita. – L. K.), kura vēlētos savu turpmāko ceļu saistīt ar aktiermākslu, nevis diriģēšanu, bet šogad beidza mana māsa Annija, kura drīzāk domā par dziedāšanu. Nezinu, vai tas ir Annas gadījums, bet zinu, ka tā varētu būt Annijai – ja tev gan tēvs, gan brāļi ir diriģenti, tas, no vienas puses, palīdz, bet arī uzliek augstu atbildības latiņu. Un varbūt es tomēr gribu darīt pavisam ko citu? Ir labi, ka jaunieši par šīm lietām domā. Es arī nemācījos no pirmās klases Rīgas Doma kora skolā, bet gan Emīla Dārziņa vidusskolā, spēlēju vijoli. Kad nolēmu vairāk pievērsties diriģēšanai, nekur tālu nebija jāiet, tikai uz blakus māju. Ja sev tagad jautāju – vai tas ir tas, ko vēlos un kas man padodas, atbilde ir apstiprinoša. Man šķiet, es varu gan daudz dot, gan arī šajā procesā ļoti, ļoti daudz saņemt pretī, un par to man ir liels gandarījums.

Pievienot komentāru

Triju flīģeļu spēks. Saruna ar Sergeju, Andreju un Georgiju OsokiniemPēc nedēļas, 30. jūlijā, uz Dzintaru koncertzāles skatuves sastapsies "Trīs Osokini" – tēvs Sergejs, dēli Andrejs un Georgijs.
Draugiem Facebook Twitter Google+