Neesot nepieciešamības noteikt īpašu statusu denacionalizēto namu īrniekiem 2
Ekonomikas ministrijas (EM) ieskatā īpaša statusa noteikšana dzīvojamo telpu īres attiecībās denacionalizēto namu īrniekiem bija nepieciešama īpašuma konversijas ietvaros, bet patlaban gan sociālā, gan arī ekonomiskā situācija ir mainījusies un atšķiras no tās, kas pastāvēja likuma “Par dzīvojamo telpu īri” izstrādes brīdī, informēja EM.
Tādēļ EM sagatavotais likumprojekts “Dzīvojamo telpu īres likums” neparedz īpašu, no citiem īrniekiem atšķirīga statusa noteikšanu denacionalizēto namu īrniekiem.
EM norādīja, ka, lai sagatavotos jaunajā likumā ietvertajam regulējumam, likumprojektā ir paredzēts divu gadu pārejas periods, kuram izbeidzoties, izīrētājs varēs prasīt īrniekam segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus, kā arī īres maksu par dzīvojamās telpas lietošanu.
“Saistībā ar minēto būtu jānorāda uz Satversmes tiesas 2006.gada 8.martā lietā Nr. 2005-16-01 norādīto secinājumu, ka īpašuma reformas gaitā pirmsreformas īrniekiem nebija tiesību paļauties uz to, ka viņiem arī pēc reformas procesa beigām būs kāds īpašs, no citiem īrniekiem atšķirīgs statuss un viņi mūžīgi varēs dzīvot tajā pašā dzīvoklī, maksājot būtiski mazāku īres maksu nekā citas personas attiecīgajos namos par tādas pašas kvalitātes dzīvojamo telpu. Tāpat ir noteikts piecu gadu pārejas periods visu pirms “Dzīvojamo telpu īres likuma” noslēgto īres līgumu ierakstīšanai zemesgrāmatā,” skaidroja EM.
Vienlaikus denacionalizētā nama īrnieka statuss tiek saglabāts likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” kā priekšnoteikums noteiktas palīdzības saņemšanai, norādīja EM. Tāpat ministrija vērsa uzmanību uz to, valsts un pašvaldība sniedz palīdzību tai pieejamo budžeta resursu ietvaros.
“Arī analizējot sociālās palīdzības, tostarp, arī palīdzības dzīvokļa jautājumu risināšanā, būtību judikatūrā pausta atziņa, ka valsts un pašvaldības pienākums palīdzēt personai pastāv tiktāl, ciktāl persona pati vai personas, kas var tai palīdzēt, nespēj personu pietiekami nodrošināt, turklāt palīdzības apjoms ir atkarīgs no valsts un pašvaldības resursu daudzuma. Valsts un pašvaldības sniegta sociālā palīdzība vienmēr ir tikai subsidiārs sociālā atbalsta avots. Tās visupirms ir pašas personas tiesības un reizē arī pienākums – veidot savu dzīvi un labklājību, gādāt par saviem bērniem, saviem vecākiem. Valsts kā personu juridiskās organizācijas forma jau savos pamatos pastāv tādēļ, lai sniegtu atbalstu iedzīvotājiem tajos jautājumos, ar ko individuāli vai mazākās organizētās kopībās sabiedrība pati netiek galā,” skaidroja EM.
Tāpat EM norādīja, ka nav pamatots denacionalizēto namu īrnieku pārstāvju publiski paustais secinājums, ka “īrnieka ģimenes locekļiem nav nekādu tiesību pagarināt iepriekš noslēgtos līgumus, ja īrnieks ir miris”, jo jaunajā likumprojektā ietvertais regulējums paredz īrnieka nāves vai ierobežotas rīcībspējas gadījumā īrnieka ģimenes locekļu tiesības noslēgt jaunu īres līgumu, nemainot iepriekšējā īres līguma nosacījumus un beigu termiņu, tomēr ne uz ilgāku termiņu kā 10 gadi.
“Papildus jāuzsver, ka šobrīd spēkā esošais likums neapmierina ne īrniekus ne izīrētājus. Tieši šobrīd spēkā esošā likuma nepilnību dēļ atsevišķos gadījumos novērojama īrnieku pārstāvju aprakstītā situācija, kad īrnieki no dzīvokļiem tiek izlikti patvarīgi. Tādēļ īrnieku un izīrētāju tiesību sabalansēšana ir priekšnoteikums, lai nākotnē varētu attīstīties dzīvokļu īres tirgus, no kā ieguvēji būtu arī dzīvokļu īrnieki,” skaidroja EM.
Jau ziņots, ka denacionalizēto namu īrnieki pārmet EM, ka ministrijas izstrādātais jaunais Dzīvojamo telpu īres likums ir izstrādāts tikai namīpašnieku interesēs un īrniekiem nav paredzētas nekādas tiesības.
“Likumprojekts paredz pakļaut īrniekus īpašnieku varai – tajā nav neviena panta īrnieku tiesību aizstāvībai. Viss likums ir uzrakstīts par labu īpašniekiem,” uzsvēra Denacionalizēto māju īrnieku tiesību aizstāvības biedrības “Ausma” vadītājs Klementijs Rancāns. Viņš skaidroja, ka jaunais likumprojekts vairs neparedz beztermiņa līgumus, neierobežo īpašnieka tiesības noteikt tādu īres maksu, kādu tas vēlas, īrnieka ģimenes locekļiem nav nekādu tiesību pagarināt iepriekš noslēgtos līgumus, ja īrnieks ir miris. Tāpat jaunais likumprojekts paredz īrniekam segt maksu par visu māju, tostarp arī biroju un veikalu telpām, ja tādas mājā ir.
“Šis likums ir krimināls un radīts banku, juristu un lielo namīpašnieku firmu interesēs, bet neatrisina nevienu no jau eksistējošajām īres tirgus problēmām. Ja likums tiks pieņemts šādā formā, tad tas būs genocīds pret denacionalizēto namu īrniekiem, kas skars aptuveni 20 000 ģimeņu jeb aptuveni 60 000 Latvijas iedzīvotāju,” skaidroja Rancāns.
Viņš uzsvēra, ka līdzīgu likumu gatavojās pieņemt jau 2014.gadā, taču toreiz īrnieku organizācijām Saeimā izdevies apturēt likuma tālāku virzību. “Jaunais likums ir gandrīz identisks, tāpēc rakstīsim EM, bet, ja EM šo likumprojektu virzīs uz Saeimu, aizstāvēsim savas tiesības Saeimā,” uzsvēra Rancāns.
Aģentūra LETA jau ziņoja, ka Latvijas Denacionalizēto namu īrnieku asociācija 12.oktobrī piketā pie Ministru kabineta ēkas pieprasīja valdībai lemt par kompensācijām denacionalizēto namu īrniekiem zemes, naudas vai mājokļa veidā. Piketa dalībnieki bija sagatavojuši vēstuli Ministru prezidentam Mārim Kučinskim (ZZS), kurā pieprasīts garantēt Augstākās padomes (AP) 1991.gada 30.oktobra lēmuma “Par LR likumu “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību” izpildīšanu. Šajā lēmumā tika noteikts, ka līdz 1991.gada 1.decembrim jāizstrādā un jāiesniedz AP likumprojekts “Par kompensācijām”, taču tas līdz šim nav izpildīts, uzsvēra viens no piketa organizatoriem Evalds Paurs.
EM ir izstrādājusi jaunu Dzīvojamo telpu īres likumprojektu, kuram būtu jāsekmē kvalitatīvu un iedzīvotājiem pieejamu īres dzīvokļu izveidi un investīcijas īres namu sektorā, kā arī piedāvās jaunu risinājumu līdzšinējiem garajiem tiesvedību procesiem.
