Foto – Artis Drēziņš

Neģēlīgs uzbrukums prāvestam un baznīcai 17

Pļaviņu Romas katoļu baznīcas prāvests Ingars Stepkāns pārcēlies uz Ikšķiles karmelītu klosteri, kur mēnesi vienlaikus gan kalpos, gan atgūsies no smadzeņu satricinājuma pēc laupītāju uzbrukuma savā baznīcā 16. februāra vēlā vakarā.

Reklāma
Reklāma

Sitiens 
prāvestam


Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

“Tā bija svētdiena, kad ap vieniem man piezvanīja vīrietis un sacīja, ka vēlas satikties un parunāt par kristībām. Tajā dienā man bija trīs dievkalpojumi, tāpēc atbildēju, ka varam satikties vai nu vēlu vakarā, vai citā dienā. Norunājām deviņos vakarā tajā pašā dienā. Pēc tam vēl vīrietis atsūtīja īsziņu, ka būs kopā ar sievieti. Pusdeviņos jau viņus gaidīju. Pēc brīža pie durvīm atskanēja zvans, un tur jau viņi stāvēja,” atceras prāvests. Kā vēlāk izrādījās, tie bija jau reizi tiesātais 1986. gadā dzimis vīrietis un jau desmit reizes tiesātā 1990. gadā dzimusi sieviete. Vīrietis stādījies priekšā, sieviete saminstinājusies. Prāvests atnākušos aicinājis iekšā, pagriezies un gājis pa priekšu. Tad negaidīti saņēmis stipru sitienu pa galvu, nokritis zemē. Bijis pusnemaņā, kad vīrietis ar vadu sasējis viņam rokas, kājas un piedraudēja nekliegt. Tad ienācis otrs vīrietis. Kā vēlāk noskaidroja policija, dzimis 1982. gadā, kurš bijis tiesāts deviņas reizes. Latviešu cilvēki.

Nav naida. 
Tikai līdzjūtība


“Tas otrs vīrietis lika man atdot mobilo telefonu. Kritiena laikā tas bija paslīdējis zem krēsla, tāpēc sākumā teicu, ka nezinu, kur tas ir. Tad man aizsēja acis, apgrieza uz muguras, pārplēsa sutanu un pārmeklēja kabatas. Jautāja, vai ir videokameras. Atbildēju patiesību: nav. Tad biju spiests pateikt, kur automašīnas atslēgas un nauda. Viņi paņēma arī divus datorus, diktofonu, asinsspiediena mērītāju, gribēja izspiest kredītkaršu numurus, bet es tos nezināju. Beigās teica: ātrāk prom viņi neiešot, kamēr nepateikšu, kur mobilais telefons. Sapratu, ka joki mazi, un pateicu: zem krēsla.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kādas domas nāca prātā, guļot sasietam savā dievnamā uz grīdas?


– Bija žēl iebrucēju. Vēlējos saprast, ar ko man darīšana. Kad tas otrs vīrietis ar sievieti manā istabā rakņājās pa manām mantām, jaunākais vaktēja mani. Jautāju viņam: kāpēc tik liels ļaunums, vai tiešām nav nekā svēta? Puisis atbildēja, ka viņš nekam vairs netic un viņam nav ko zaudēt. Viņam un meitenei bija truli, stiklaini skati, kādi mēdz būt narkomāniem. Piedzērušies nebija. Otro vīrieti sejā neredzēju, bet atpazinu pēc balss: nesen viņš izkrāpa naudu, solīdams atvest malku, ko neizdarīja.

– Atradāties diezgan nepatīkamā situācijā.


– Jā. Ar prātu sapratu, ka mani var nogalināt, jo divu sejas jau biju redzējis. Lūdzu Dievu, lai tas nenotiktu. Baiļu nebija, vairāk tāda kā apdraudētības sajūta zemapziņā, kā man tagad liekas. Emocijas un sajūtas kontrolēju. Kā bijušais “Latvijas Krājbankas” un apdrošināšanas kompānijas “Balta” apsargs ar sešu gadu pieredzi visu laiku analizēju situāciju, laupītāju teikto, runas tembru, apkārtējos priekšmetus. Meklēju vājo vietu saitēs: atradu, ka labā roka tiek pie vada gala un roku var atslābināt. Tiklīdz dzirdēju, ka tiek aizslēgtas baznīcas durvis, sapratu, ka briesmas pašam garām. Atbrīvoju rokas, aizlēcu līdz ugunsdrošības un apsardzes pogai. Skanot signalizācijai, vēl redzēju pa logu, kā laupītāji aizbrauc manā automobilī. Tad atbrīvoju kājas, izlēcu pa logu, aizskrēju līdz tuvākajai mājai un piezvanīju policijai, kas atbrauca ļoti ātri. Esmu ļoti pateicīgs policijai, kas laupītājus noķēra kādu piecu stundu laikā. Automobili viņi bija pametuši netālu no Jēkabpils, jo pretimbraucošie – protams, nezinot par notikušo, – bija ar gaismas signāliem brīdinājuši par policistu posteni uz ceļa. Tālāk uz Rēzekni viņi braukuši ar taksometru.

Reklāma
Reklāma

– Kāpēc viņi izvēlējas tieši jūs aplaupīt?


– Nemāku teikt. Zinu tikai to, ka tā ir tā pati banda, kas nesen aplaupīja Zil­upes prāvestu. Policija pie laupītājiem atradusi sarakstiņu arī ar citām baznīcām. Arī viņš tika vaļā no sasējumiem, jo jaunākais vīrietis pažēloja priesteri un, otram nezinot, nesasēja rokas pārāk stingri. Pirms tam priesteris bija paspējis pacienāt ciemiņus ar tēju… Par jaunāko puisi prāvests zināja stāstīt, ka viņš nākot no nelabvēlīgas daudzbērnu ģimenes. Vecāku alkoholisma dēļ šo puisi ievietoja bērnunamā. Kad izgājis no bērnunama, viņš nemācēja pat tēju uzvārīt, tāpēc laikam nekas cits neatlika kā pakļauties rūdīta noziedznieka piedāvājumam un izvēlēties kriminālu nākotni.

– Vai pāridarītājiem esat piedevis?


– Esmu piedevis. Manī nav ne naida, ne dusmu. Tikai līdzjūtība.

– Vai esat domājis, kāpēc cilvēki tā rīkojās?


– Neviens jau nepiedzimst ļauns. Par ļaunu izaug, kad nav bijības pret Dievu, līdzcilvēkiem, kad materiālās vērtības svarīgākas par garīgajām. Darīt ļaunu ir vieglāk nekā labu.

– Kāds sods laupītājiem būtu jāsaņem?


– Likums teic, ka par laupīšanu grupā draud cietumsods līdz pat astoņiem gadiem. Pašam būtu interesanti pajautāt, kādu sodu viņi paši sev redz. Bet personiski vēlos, lai šie cilvēki kļūtu labāki, mainītu dzīvesveidu un vērtības.

– Citreiz laikam tik vienkārši naktī svešus ļaudis baznīcā nelaidīsiet…


– Neturu naidu, esmu piedevis laupītājiem, man viņu žēl. Pat guļot uz grīdas asinīs, lūdzos par viņiem, bet… Nākamreiz, tiekoties ar svešiem ļaudīm vēla vakara apstākļos, nāksies pārkāpt zināmai barjerai. Jo mani tomēr piekāva, pazemoja, aplaupīja, un es nevaru teikt, ka mana dvēsele nav ievainota.