Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

Negrib ķēpāties ar cilvēkiem, kas cietuši no padomju psihiatrijas

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Saeimas deputātam Dzintaram Ābiķim (“Vienotība”) ir aizdomas: tiklīdz cilvēki sajutīšot naudas smaku, daudzi gribēs, lai viņiem noņem padomju laikā psihiatru uzliktās diagnozes. “Kas to izvērtēs? Tas būs ļoti subjektīvi,” šonedēļ Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā sprieda Ābiķis. 


 

Vai drīkst cilvēkus, kas piespiedu kārtā par saviem politiskajiem uzskatiem tika aizvesti uz psihiatriskajām slimnīcām, salīdzināt ar tiem, kas divdesmit un vairāk gadus atradās izsūtījumā Sibīrijā? Vai arī pirmajiem pienāktos politiski represētās personas statuss ar visiem no šī statusa izrietošajiem sociālajiem labumiem? Arī šādi jautājumi izskanēja komisijas sēdē.

Sandrs Rīga, kurš padomju laikā apvienoja kristīgi domājošos visā PSRS un par to gan cieta no čekistu un psihiatru rokām Blagoveščenkā, gan arī tika ārstēts Rīgā, uzskata, ka tik ciniski var jautāt tikai cilvēki, kuri nav dzirdējuši, kas tolaik notika psihiatriskajās slimnīcās, un kuriem sveša sāpe nav savējā: “Mēs, daudzi, kas tolaik nonācām Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā piespiedu kārtā, uzskatījām – labāk atrasties izsūtījumā, nevis tikt nozāļotiem un pārvērsties par pusdārzeņiem.”

Latvijas Cilvēktiesību centrs, kam būtu jāpalīdz likvidēt šo padomju laika palieku, gluži pretēji, ar saviem ieteikumiem deputātiem rada shēmu, kuru atrisinātu tiesa. Džena Andersone, centra juriste, uzskata, ka noteicošajam vārdam vajadzētu būt administratīvajai tiesai.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece ir nobažījusies, ka tiesu noslogojuma dēļ reabilitācijas nolēmumi varētu kavēties, tādēļ gala vārds būtu jāsaka Ģenerālprokuratūrai, pirms tam piesaistot psihiatrus un vēsturniekus.

Tātad persona, kura vēlas reabilitāciju, dosies uz Ģenerālprokuratūru ar iesniegumu un tālāk prokuratūra sadarbībā ar ekspertiem, pieprasot slimnīcu arhīvu izziņas, pārliecinās, vai konkrētā persona atsvabināma no padomju psihiatru uzliktās diagnozes. Tam iebilst Ģenerālprokuratūras Specializētās un vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete – ar pacienta medicīnisko karti vien nepietikšot, iesnieguma rakstītājam vajadzēšot meklēt personas, kas apstiprinās viņa pieņēmumus un apgalvojumus. Savukārt Tiesībsarga biroja pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja vietniece Gundega Bruņeniece secina, ka viņai esot ļoti grūti iedomāties, kā pēc tik ilga laika varēšot izvērtēt, kurš bija psihiski slims un tāpēc tika piespiedu kārtā ievietots psihiatriskajā slimnīcā, un kurš tika “ārstēts” toreizējam režīmam nepieņemamu politisko uzskatu dēļ.

Savukārt Latvijas Psihiatru asociācija norāda, ka pacienta psihiskās veselības stāvokli, diagnozi, ārstēšanu saskaņā ar Ārstniecības likumu var vērtēt tikai ārstniecības personas. Ja cilvēks būs uzrakstījis iesniegumu prokuratūrai ar lūgumu viņu reabilitēt, tad prokurors, grozies kā gribi, nedrīkstēs pieņemt lēmumu bez psihiatra slēdziena.

Pie kādiem psihiatriem vērsīsies prokuratūra? Psihiatru asociācijas atzinumu Saeimas komisijai parakstījis tās prezidents Elmārs Tērauds, kurš nav iebildis tiem saviem kolēģiem, kuri uzskata, ka visiem, kas nostājās pret padomju režīmu, bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi (raksts “Traks uz mūžu”, “LA” 07.03.2012.).

Komisija nolēma, ka nav ko pašiem ķēpāties ar tik sarežģītiem likuma grozījumiem, lai to dara Tieslietu ministrija (TM). Ja tieslietu ministrs atsacīsies, vērsīšoties pie Ministru prezidenta. TM konstitucionālo tiesību nodaļas vadītāja Inta Garā, paužot gan savu personīgo, nevis ministrijas viedokli, deputātiem pastāstīja, ka ministrijas prioritāte patlaban ir eiro ieviešana, nevis padomju laika palieku likvidēšana.

 

Viedokļi

Saeimas deputāts jurists Andrejs Judins (“Vienotība”): “Saeima 17. janvārī nodeva Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai grozījumus likumā “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Diemžēl likuma pieņemšana kavējas, jo Cilvēktiesību komisijas deputāti joprojām nav pauduši konceptuālu atbalstu likumprojektam, kas ļautu to izskatīt pirmajā lasījumā. Izstrādātie likuma grozījumi ir lakoniski, lai neradītu sarežģījumus to pieņemšanas un ieviešanas gaitā. Likuma grozījumu būtība ir konceptuāla izšķiršanās – vai mēs reabilitējam padomju režīma represētās personas pilnībā vai ne. Tā ir tāda pat izšķiršanās kā tad, kad atjaunojām Latvijas valstisko neatkarību 1990. gadā – neviens nediskutēja, kā tad mēs to pārvaldīsim, kā kontrolēsim, vai cilvēki ievēro likumu un kā būs, ja kāds tam izrādīs pretestību. Diemžēl rodas sajūta, ka šodienas deputāti nespēj politiski izšķirties viena vienīga likuma grozījuma konceptuālai atbalstīšanai, kur nu vēl kaut kam lielākam. Diemžēl diskusijās par to, kā reabilitācija veicama, var paiet gadi un padomju režīma represētās personas vienkārši to nesagaidīs. Tad, protams, atkristu arī paša likuma grozījumu nepieciešamība.

 

Politiski represētā Lidija Lasmane–Doroņina: “Par laimi, es nenokļuvu piespiedu kārtā psihiatriskajā slimnīcā, bet 14 gadus biju izsūtījumā. Ja es būtu zāļota slimnīcā, droši vien nebūtu izdzīvojusi. Kā var nesaprast, ka šie cilvēki ir reabilitējami bez garām un plašām diskusijām, un darba grupām! Tā ir neiedomājama, prātam neaptverama nejēdzība. Vēl jo vairāk tādēļ, ka psihiatriskajās slimnīcās represētu cilvēku nav daudz – kādi trīsdesmit līdz piecdesmit.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+