Īrniekam “drusku iespītēšanās” beidzas ar tiesu par izlikšanu no mājokļa 33
“Ceru kaut uz nelielu atbalstu,” tā Auru pagastā dzīvojošais Ilgonis Priednieks rakstīja vēstulē redakcijai. Jo viņam par “būdiņu”, kurā viņš mīt, pienākot rēķini par īres maksu un nekustamā īpašuma nodokli. Viņš tos rēķinus pēdējos gados uztvēris par “joku”, līdz kamēr maijā izsaukts uz tiesu.
Līdz koka namiņam, kas atrodas dzelzceļa malā, ar mašīnu lietainā laikā piebraukt nevar, jāiet cauri meželim un pa taciņu pļavā. Lielās kastaņas, ceriņu, ābeļu un citu koku dēļ šī vieta izskatās kā jau viens no mūsu dievzemītes skaistajiem stūrīšiem. Līdz mājas durvīm neviens lūgts vai nelūgts ciemiņš netiek, tās apsargā liels melns suns, kam ķēde piestiprināta trosei, lai rējējs “kontrolētu” teritoriju, un jāklauvē pie loga. Ilgonis Priednieks sadzird klauvējienu, iznāk un stāsta, ka viņa vecāki savulaik dzelzceļam piederošajā ēkā sākuši dzīvot jau 1951. gadā. Arī pats, izņemot pārdesmit gadus, kad bijis kopā ar sievu, vienmēr mitis šeit – vietā, kam adrese ir “Auri–Apgulde 74.km”. “Kur vēl skaistāku vietu atrast,” priecājas I. Priednieks un teic, ka rudenī ienāksies trebū āboli un viņš no jāņogām, kas aug pie mājas, gatavojot gardu ievārījumu ziemai. Māja gan kā dzelzceļa sarga būda esot celta jau 1882. gadā. Redzams, ka skurstenis būtu jāremontē. Jumts arī, nosaka vecais vīrs.
Kā tad radušās viņa problēmas ar īpašumu?
Privatizēt nevēlējās
Privatizācijas aģentūras (PA) pārstāvis Guntis Kārkliņš man skaidro, ka Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija 2000. gadā lēma par īpašuma “Auri–Apgulde 74.km” privatizācijas sākšanu. “Īpašuma lietotājam bija piedāvāts īpašumu privatizēt, bet šīs tiesības viņš neizmantoja,” saka G. Kārkliņš.
I. Priednieks uz manu jautājumu: “Kāpēc neprivatizējāt par sertifikātiem?” – attrauc, ka toreiz domājis – divus mūžus jau nedzīvošot. Viņam pašlaik ir 67 gadi. Jā, vectēvs gan nodzīvojis 103 gadus! Par Privatizācijas aģentūras 2012. gada piedāvājumu valsts īpašumu atpirkt īrnieks nosaka, ka summa bijusi apmēram 123 lati, “bet nebija man tādas naudas. Nu, varbūt vēl sagrabinātu, ja meitai paprasītu… Bet kāpēc to darīt, ja tā māja jau grūst kopā?”
Agrāk I. Priednieks saņēmis invalīda pensiju, tagad – vecuma pensiju. Viņš teic: “Savulaik strādāju Rīgā malkas sagādes kantorī. Bet 1997. gadā te pie viena saimnieka strādāju – traktora piekabē krāvām presēto sienu. Nokritu no tās piekabes uz cietas māla zemes, salauzu gūžas kaulu. No 1997. gada saņēmu 2. grupas invaliditātes pensiju. Man ir 29 gadi darba stāžs, tāpēc vecuma pensija nav liela – 188 eiro.” Trīs gadus esot saņēmis pa 100 latiem ik gadu no pašvaldības malkas iegādei, beidzamajā laikā vairs ne.
Bērniem naudu neprasa
“DNB Latvijas barometra” aptaujas rezultāti šā gada pavasarī liecināja, ka par mājokļa uzturēšanu – īri, komunālajiem maksājumiem un līdzīgiem izdevumiem – bez īpašām grūtībām spējot norēķināties 37% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Savukārt 36% ar mājokļa apmaksu tiek galā, ekonomējot uz citu lietu rēķina.
Te jāsecina, ka I. Priednieks pēdējos gadus savus izdevumus ekonomējis tādējādi, ka nav maksājis ne par īri, ne nekustamā īpašuma nodokli.
I. Priedniekam ir trīs bērni, vai viņi nevar palīdzēt? Viena meita dzīvo Latvijā, otra – Itālijā, dēls – Anglijā. Viņš teic: “Meita man laba. Zvana regulāri, atbrauc ciemos, atved produktus.” Ja mājiņas īre kopā ar nekustamā īpašuma nodokli mēnesī bija apmēram 15 eiro – vai tiešām katrs no bērniem nebūtu bijis ar mieru ieskaitīt tēvam pa pieciem eiro mēnesī? “Es nav prasījis. Atklāti runājot, es drusku iespītējos,” attrauc īrnieks, pamatojot, ka māja ir ļoti sliktā stāvoklī, tāpēc izlēmis neko par mītni nemaksāt. Viņš arī pastāsta, ka pēc vēršanās pie avīzes tagad vismaz kāda rosība notiekot, atbraucis pagasta pārvaldes vadītājs kopā ar sociālo darbinieci.
Tiesa nolemj izlikt
Jūnija sākumā Dobeles rajona tiesa apmierināja Privatizācijas aģentūras prasību pret Ilgoni Priednieku par faktisko īres tiesisko attiecību izbeigšanu, izlikšanu bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas un parāda piedziņu. No atbildētāja piedzenamā summa – 441,66 eiro parāds un 112,96 eiro – tiesas izdevumi, kopā 554,62 eiro.
I. Priednieks man pēc tam stāsta, ka tiesā esot gājis tīri labi. Jo uzzinājis, ka no viņa pensijas varot piedzīt vien apmēram pieci eiro mēnesī. Un, tā kā viņš ir invalīds, viņu nevar izlikt no mājas, atstājot zem klajas debess. I. Priednieks domā, ka pašvaldība piedāvās citu dzīvojamo telpu, turklāt tādu, uz kuru viņš piekritīšot iet. Tā varot gan paiet gadi trīs, cer pensionārs.
Auru pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Ozoliņš apstiprina: sekos līdzi situācijai. Risinājums varot būt sociālā māja vai pansionāts, ja bērni piekritīs maksāt par to. Ja pensionārs ir vientuļnieks, tad pašvaldībai jāgādā par viņu, bet, ja ir bērni, tad sociālie darbinieki mēģina panākt, lai rūpes uzņemas atvases. Mēdzot gan būt reizes, kad bērni atbildot: tad vediet ragaviņās uz mežu… Pārvaldes vadītājs teic, ka I. Priednieka gadījums nav vienīgais, kurā, ja lietas tiek sakārtotas atbilstīgi likumiem, cilvēkam par kaut ko ir jāsāk maksāt.
Ko Privatizācijas aģentūra turpmāk iesāks ar šo koka mājiņu dzelzceļmalā? Guntis Kārkliņš stāsta, ka nekustamā īpašuma vērtētājs novērtēs un tad notiks izsole. Vai īpašumu tik sliktā stāvoklī kāds gribēs? Kā izlasāms PA mājas lapā, izsolīti tiek arī citi stipri lēti īpašumi, piemēram, par 240 eiro. Vai kāds nopērk, tas jau ir cits jautājums.
