Uncategorized

Negribējām kļūt par otru “Trikātu”. Saruna ar piensaimnieku Māri Petrēvicu 12


Piensaimnieku kooperatīva “Dzēse” valdes priekšēdētājs Māris Petrēvics.
Piensaimnieku kooperatīva “Dzēse” valdes priekšēdētājs Māris Petrēvics.
Foto – Valdis Semjonovs

Piensaimnieku kooperatīva “Dzēse” vadītājs Māris Petrēvics, viens no kopējās piena pārstrādes rūpnīcas idejas autoriem, aicina visus Latvijas piena ražotājus, kas nedomā likvidēt ganāmpulkus un prasīt kompensācijas, vienoties darbam Latvijas pienā.

– Savulaik, kad rūpnīca tikko sāka darbu, pārējie pārstrādātāji bija spiesti paaugstināt maksu par pienu. Vai tagad Latvijas piena vājums nav viens no iemesliem tik zemai piena iepirkuma cenai? Uz kurieni “Dzēse” šobrīd ved pienu – uz Latvijas pienu vai Lietuvu?

– Rūpnīca tika celta ar mērķi stabilizēt iepirkuma cenas Latvijas un Baltijas tirgū. Mēs nekad kā īpašnieki neesam domājuši vai cerējuši ietekmēt Eiropas vai pasaules cenas. Kad 2014. gada aprīlī sākās krīze (tā nesākās, kā tagad daudzi saka, 2014. gada septembrī, bet gan piecus mēnešus agrāk), rūpnīca nekādā veidā nevarēja ietekmēt globālās cenas. Tad mums sākās ļoti smagi laiki.

Ir lieki tagad pārmest, ka visu likām uz vienas, tas ir, industriālo produktu, kārts. Ko tad mums vajadzēja ražot? Industriālais produkts ir nauda uzreiz, savukārt siers ir ilgtermiņa produkts. Nevajag brīnīties, ka ar savu zīmola sieru šobrīd neesam visā Eiropas tirgū. Mums bija dots ne vairāk, ne mazāk kā pusotrs gads, kad sākās krīze. Taču šodien par spīti grūtībām vienalga turpinām ražot zīmola sieru un iekarot ar to tirgu.

“Dzēsei” ir ilggadēji sadarbības partneri Lietuvā – “Pieno žvaigždes”. Tā ir laba sadarbība, arī visu rūpnīcas celtniecības laiku mēs ar viņiem strādājām. Savai rūpnīcai mēs neko daudz nevaram iedot, jo patiešām cena ir svarīga.

Tas ir vienkāršots priekšstats – ka mēs savai rūpnīcai nedodam pienu. Vai vajag vēl vienu “Trikātas” variantu? Taču rūpnīca nekādā gadījumā nav kļūda. Mums vienkārši pietrūka dvašas, pietrūka ekonomiskā spēka.

Es varu nosaukt trīs pamatkļūdas. Pirmā – piena ražotāju nespēja apsēsties pie viena sarunu galda. Pārējie tikai noskatījās, kā mēs trīs – “Trikāta”, “Dzēse” un “Piena partneri” – cīnījāmies. Rūpnīca ir celta visu Latvijas piena ražotāju vajadzībām, bet pārējie, kā jau normāli latvieši, joprojām stāv malā un noskatās notiekošajā. Savstarpējā vienotība grūtos laikos tā arī izpalika.

Otrais – valsts attieksme. Valsts krīzes situācijā nespēja atbrīvot rūpnīcu no garantijas maksas. Es nerunāju par kredītprocentiem, bet gan par to, ka valsts par to, ka garantēja, turpināja ņemt no mums katru mēnesi vairākus desmitus tūkstošus eiro, tādējādi ar vienu roku gremdējot to, ko pati garantējusi.

Ja valsts nebūtu piensaimniekus ar putām uz lūpām mudinājusi ņemt kredītus un modernizēties, varētu teikt, ka tā ir mūsu izvēle. Taču valsts tieši pretēji mudināja, veicināja, pasludināja piena nozari par prioritāti, līdz ar to valstij zināmā mērā ir jāuzņemas atbildība par nozarē notiekošo. Šajā brīdī valsts nevarētu pamukt malā, sakot, kā gribat, tā dariet. Ir jābūt arī valsts atbildībai, tāpat kā mēs tagad esam atbildīgi par Latvijas pienu. Es biju viens no rūpnīcas būvniecības idejas autoriem. Es, protams, nevaru neko no maka samaksāt, bet es cīnīšos līdz pēdējam, lai rūpnīca strādātu. Valstij par piena nozari vajadzētu iestāties līdzīgās pozīcijās. Runa ir par atbildībām.

Trešais – bankas. Lai gan pēdējā laikā par šo faktoru īsti vairs nevar runāt. SEB banka rudenī iedeva pamatsummas atmaksas pagarinājumu. Skaidrs, ka neviena banka papildu naudu tik smagā situācijā rūpnīcai nedos. Lai rūpnīca varētu strādāt, tai trūkst apgrozāmo līdzekļu.

– “Dzēse” nav atbildīga par “Trikātas” lēmumiem, taču bija kooperatīvi un saimniecības, kas noticēja rūpnīcas idejai, taču pēc tam atšķirīgās attieksmes dēļ arī ar asarām acīs gāja prom.

– Es nekādā gadījumā nekomentēšu “Trikātas” rīcību, jo šis kooperatīvs joprojām ir “Dzēses” kolēģis un sadarbības partneris. “Piena partneri”, “Dzēse” un “Trikāta” uzcēla rūpnīcu, šie trīs kooperatīvi nestāvēja malā un spēja apvienoties.

Es saņēmu nežēlīgu kritiku no “Trikātas”, kad “Dzēse” sāka vest pienu uz Lietuvu. “Trikātas” pašuzupurēšanās, manuprāt, nebija vietā, par šo kļūdu viņi arī tagad maksā, bet es nekomentēšu “Trikātas” iekšējās attiecības, viņi joprojām ir mani cīņu biedri kombināta attīstībā.

Šobrīd Latvijas piena ražotājiem, kas vēl nav izvēlējušies likvidēt savus ganāmpulkus un prasīt kompensācijas, kas grib strādāt, vajadzētu atbalstīt savu rūpnīcu, nevis spļaut tai virsū. Pateicoties “Latraps”, rūpnīca joprojām pieder piena ražotājiem un strādā. To ir iespējams kopīgiem spēkiem nosargāt. Ja tagad meklē vainīgos starp “Trikātu” un “Dzēsi”, tad, mīļie, par ko mēs varam runāt…

Ja neticētu kopīgajai rūpnīcai, arī es sen jau būtu metis visam ar roku… Dievs mums deva iespēju uzbūvēt savu pārstrādi, tagad kādam uzdāvināt jau gatavu rūpnīcu būtu nodevība. Es ticu, ka caur Trikātas maksātnespēju vai kā citādi, bet rūpnīca turpinās darbu. Rūpnīca pieder zemniekiem, un es ceru un ticu, ka tā būs arī turpmāk.

Es aicinu piena ražotājus beigt domāt tikai par sevi. Es nepieļauju tādu domu, bet ja nu gadījumā rūpnīca piederēs kādam ārvalstu investoram, ir naivi cerēt, ka tas maksās labu cenu. Nu nebūs tā. Tad jau tiešām labāk ejam visi prasīt kompensācijas par likvidāciju. Bet tos, kas ir palikuši un grib ražot, es aicinu padomāt – tā ir mūsu rūpnīca un mūsu iespēja apgūt ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas tirgu… No kooperatīva vārtiem mēs varam aizsniegties tikai līdz Lietuvai vai, labākajā gadījumā, līdz Igaunijai. Bet no rūpnīcas mēs varam aizsniegties līdz Eiropas un varbūt vēlāk arī visas pasaules tirgum. Un tad Latvijā vairs nebūs zemākā iepirkumu cena Eiropā.

Trikātas zemnieki nekur nav pazuduši. Viņi ir tepat. Viņi var būt kopā un glābt vai sanēt veco kooperatīvu, viņi var arī dibināt jaunu, un administrators savu darbu gan jau padarīs. To, kā rīkoties, viņi paši izlems. Viņiem iespējas ir, un viņi varēs atgriezties pie rūpnīcas, ir tikai jāskatās, kā mēs to varam atbalstīt. Dzēse viena neko nevar, ja nebūtu Latraps atnācis palīgā, vārti mums jau sen būtu aizslēgti. Diemžēl Latvijā nav neviens īstens, spēcīgs, liels piena kooperatīvs. Te ir mūsu vājums.

– Laikam piena lopkopībā personības ir varen lielas…

– Tāpat kā par mani kāds to noteikti saka, tāpat arī par pārējiem… Es nezinu, ko tur var darīt. Asociācijā esam neskaitāmas reizes par to runājuši, parakstījuši papīrus, ka ejam kopā, bet neizdodas. Kurš vadīs, kā vadīs…

Es aicinu tikai kopīgi vienoties darbam. “Dzēse” ar “Trikātu” jau arī neapvienojās kā kooperatīvi, bet kopā strādāt, pie viena galda sēdēt un risināt piena cenas jautājumus un ražošanas problēmas mēs taču varētu.

– Teju nu jau katram kooperatīvam ir sava mazā pārstrāde, “Piena ceļam” – Jaunpils, “Māršavai” sava, “Viļāniem” arī…

– Vietējā tirgū ir viens kooperatīvs, kura ražotne ir īstajā vietā un laikā, – tā ir “Straupe”. Nevienam citam vairs nevajadzētu mēģināt pierādīt, ka arī mazie kooperatīvi ir labi un var strādāt, “Straupe” to jau ir pierādījusi.

– “Viļānu” gadījumā ražotne tapa pēc aiziešanas no “Latvijas piena”.

– Ja rūpnīca strādās, daļas nekur nepazudīs. Tāpēc tiem, kam rūpnīcā ir daļas un kas pašreiz ir pakaisīti pa Latviju, vajadzētu domāt pirmkārt.

– Cik daudz “Dzēse” no saražotā piena realizē savā rūpnīcā?

– Pašreiz visu vedam uz Lietuvu. Kamēr cēlām rūpnīcu, piecietām to santīmu un centu mazāk, jo zinājām, kāpēc. Pienāca brīdis, kad zemnieki vairāk nevarēja un bija beidzot jāatgriežas pie tirgus cenas. To saprot arī “Latraps”, un tagad to saprot arī jaunā rūpnīcas vadība – lai cik tu švaks esi, bet, ja gribi būt viens no tirgus dalībniekiem, tirgus cena ir jāmaksā. Nevar zemniekam visu laiku prasīt, lai viņš subsidē, zem tirgus cenas dodot pienu. Jo nav jau tā, ka varam to atļauties.

Es savai rūpnīcai pārdošu pienu, bet tikai ar nosacījumu – par Latvijas tirgus cenu. Lai rūpnīca varētu nodrošināt vidējo tirgus cenu, ir jānāk visiem kopā.

Ja jau “Trikāta” viena nevarēja, tad “Dzēse” ne tik nevarēs. Un nav pat jēgas man to mēģināt. Bet visi kopā mēs to varam.

Galvenais, lai piens Latvijā tiek pirkts par tirgus cenu.

– Cik centu atšķirība šobrīd ir starp Lietuvu un Latvijas pienu?

– Šobrīd, kā es teicu, ar “Latraps” palīdzību starpības vairs nav. Tagad šo cenu ir jāmēģina noturēt. Rūpnīca maksā 24 centus par litru.

– Cik biedru “Dzēse” šobrīd apvieno?

– Apmēram 200. Arī uz aizgājējiem attiecas mans aicinājums. Dzēsē daži aizgājēji iestājās pozīcijās un pieprasīja pajas. Ja rūpnīca nebūs mūsējā, tad pajas nebūs no kā maksāt. Ne jums, ne mums, nevienam. Varat būt mierīgi. Ja rūpnīca strādās, pajas būs visiem.

Var jau aiziet prom ar augsti paceltu galvu un atstāt uz palicēju pleciem vēl smagāku nastu, var atnākt un uzrakstīt iesniegumu – atdod manas pajas. Raksti, cik gribi, tas jau ir tavs īpašums, kuram tu pagriez muguru. “Dzēse” ļoti perfekti izmaksā pajas tiem, kas aiziet pensijā, vai arī mantiniekiem. Bet šis nav tas gadījums.

Es ļoti ceru, ka zemnieki sapratīs, ka šī rūpnīca nav tikai priekš “Dzēses” vai tikai priekš “Trikātas”. Šī rūpnīca ir visiem Latvijas piena ražotājiem. Ja graudinieki to saprot, kāpēc piena ražotāji spītīgi negrib to saprast?

– Varbūt ir grūti atvērt prātu un pozitīvi raudzīties uz dzīvi, ja banka klauvē pie durvīm? Govīm silē arī nebērsi nākotnes cerības…

– Visiem tā ir. Nav šodien gandrīz neviena piena ražotāja bez kredītu nastas. Bet vai tāpēc izkaut govis? Rūpnīca ir mūsu cerība tos traktorus un fermas beidzot atpirkt no bankas. Latvijas piens celts, lai zemnieks par pienu varētu saņemt adekvātu tirgus cenu.

Bet, lai kopējais spēks būtu lielāks, ir jānāk kopā visiem. Negācijas, kas savā starpā bija, ir cilvēcīgas, bet nu pienācis laiks atjēgties un sēsties pie viena galda. Arī es biju gatavs pamest “Dzēsi”, un ne jau ekonomikas dēļ, bet gan cilvēcisko attiecību dēļ. Es sliktu negribu runāt ne par vienu, bet labu ir grūti, jo tas, kas pērn notika, noteikti nebija labs. Šogad ir jau labi, raža laba, laiks labs, rūpnīca strādā… Paldies Edgaram! Paldies Dievam par visu, kas ir!

Nav man ekonomista izglītība, bet rēķināt es māku. Es visu sarēķināšu, nesatraucieties. Vadītāja smagais darbs ir ar cilvēkiem. Pērn situāciju vairs nespēju atrisināt, cilvēki cēlās kājās, un savs pussimts “Dzēses” biedru diemžēl aizgāja. Savu artavu tajā deva arī pārpircēji, kas mudīgi apskraidīja visus pa mājām. Bet vai tad nesaprotat, ka pārpircēji vienmēr sola augstu cenu, bet pēc tam spiež uz leju, cik var?

“Dzēse” tika dibināta ar mērķi organizēt biedru saimniecībās saražotā piena savākšanu, transportēšanu, realizēšanu, aicinot piensaimniekus kopā cīnīties pret piena uzpircēju un pārstrādātāju patvaļu. Tā radās iespēja palielināt ienākumus no piena ražošanas. Šos vārdus es teicu jau pirms 15 gadiem, to saku arī tagad. Nekas nav mainījies. Mēs runājam tieši par to pašu.

Var jau būt, ka Latvija var iztikt bez piensaimniecības tāpat kā bez cukura ražošanas. Es nezinu. Es tikai zinu, ka šajā brīdī ministrija nevar stāvēt pasīvā pozīcijā – dariet, ko gribat, skatieties paši… Miglavs var atļauties tā runāt, jo viņš ir zinātnieks, teorētiķis, bet ministrijas ierēdņi un arī es kā kooperatīva vadītājs nevaru pateikt – dariet kā gribat, gribat mirstiet, gribat dzīvojiet. Es saku – ja nenāksim visi kopā, mēs nevarēsim vieni paši noturēt rūpnīcu.

Sabiedrībā tiek kultivēta negatīva attieksme pret piensaimniekiem, pret zemniekiem, sauc mūs par diedelniekiem un tamlīdzīgi. Dānijā, piemēram, sabiedrībā ir uzstādījums, ka zemniecība ir valsts nacionālā bagātība. Latvijā ir tiktāl, ka sabiedrība uz mums skatās kā uz tādiem tautas riebekļiem. Ko mēs esam noziegušies? Vai mums tas ir vajadzīgs? Tad pasakiet beidzot valdības līmenī, ka Latvijā piensaimniecība nav vajadzīga. Es to nevaru pateikt.

Es uzskatu, ka piens ir Latvijas baltā nafta. Vai tad Saūda Arābija vai Krievija savu naftu var patērēt, tā ir eksporta produkcija. Latvijai eksporta produkcija ir piens. Mums nevajag visu saražoto pienu apēst pašiem, mums piens ir jāeksportē. Tagad Latvijā ir trīsreiz mazāk govju nekā Ulmaņlaikos, par kādu govju likvidāciju mēs varam runāt!

Piens ir tāda pati eksporta bagātība kā Latvijas koki. Un Latvijas piens ir iespēja, kā saražoto pienu eksportēt. Dzēse arī savulaik gribēja savu ražotni, mēs par 10 tūkstošiem nopirkām bankrotējušās Vērgales iekārtas. Nekas nesanāca. Bet vai tāpēc to tagad saukt par kļūdu? Tas bija mēģinājums, kas neizdevās, tas bija ceļš uz lielāku mērķi – uz rūpnīcu, kas var strādāt eksportam.

Kooperatīviem, kam ir mazās ražotnes, vairs lielā, kopējā lieta neinteresē. Nesagaidīsiet no manis labus vārdus tiem, kuri tagad taisa savas ražotnes. Šie zemnieki šauj paši savā zābakā. Vietējais tirgus ir piepildīts, mazais var attīstīties uz kāda cita mazā rēķina. Kam tas ir vajadzīgs? To nevajag darīt. Ir jāiet ārā eksportā ar lielu apjomu.

Tagad populāri kļuvis teikt, ka latvieši, viensētnieku tauta, nespēj kooperēties. Daži pat ar to lepojas. Bet “Dzēses” saimniecības, lai arī maziņas, tomēr šajos gados ir augušas. Tas ir pierādījums, ka mēs tomēr varam kooperēties. Izlemiet, tagad vai nekad! Vai tiešām mēs gribam pierādīt visai pasaulei, ka latvieši nespēj kooperēties? Nu, labi, pierādīsim. Un kas tālāk?

– Labi. Vārdi par vienotību ir skaisti. Bet “Dzēse” pienu tomēr ved uz Lietuvu.

Saistītie raksti

– Es uz šo jautājumu jau atbildēju. Mēs vieni nespējam. Mēs bez jūsu pārējo atbalsta Latvijas pienu vieni neizvilksim. “Trikāta” nevarēja, Dzēse arī nevarēs. Ir vajadzīgs kopīgs atbalsts. Pašreiz atbalstu dod “Latraps” un “VAKS”. Paldies šo kooperatīvu biedriem. Paldies “Dzēses” biedriem, kas noticēja un izturēja. Un uz tiem, kas aizgāja, es ļaunu prātu neturu, bet aicinu padomāt, vai mēs te gribējām ko sliktu.

– Vai tas nozīmē, ka Māris aicina atpakaļ?

– Kad piena cena kāpa, direktore piezvanīja aizgājušiem biedriem, sak, varbūt jums vēl nekāpj. Pēc divām dienām saņēmu atskaņas: “Dzēse” lūdzās, “Dzēsei” galīgi sūdīgi… Es nevienu nelūdzos, es tikai aicinu visus vēlreiz padomāt, vai šeit viņiem ko sliktu gribēja un vai, kopā būdami, mēs tomēr nevaram izdarīt vairāk? Vai tiešām Jēkabpils pārpircēji, kuri te apkārt siro, būs tie, kas tos zelta maisus nesīs arī nākotnē? Es aicinu padomāt. Es jau varu arī palūgt, neesmu lepns, bet kāda tam jēga? Viss, kas noticis, ir cilvēciski saprotams, tagad ir jautājums, vai varam iet tālāk un strādāt kopā.

LA.lv