Kultūra

Negribu jaukt mūziku un politiku. Saruna ar Andri Pogu 1


Andris Poga
Andris Poga
Foto – Karīna Miezāja

Cēsu mākslas festivālā un Liepājas mākslas forumā šomēnes centrā viens intriģējošākais akcents – amerikāņu izcelsmes komponista Džordža Gēršvina (1898 – 1937) operas “Porgijs un Besa” koncertiestudējums, ko 6. augustā varēs dzirdēt Cēsu pils brīvdabas estrādē un 11. augustā – Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars”.

Operas skatuviskā un vizuālā tēla veidotājs, režisors Viesturs Kairišs “Porgiju un Besu” raksturo kā afroamerikāņu epu, pilnu kaisles un paradoksālas mīlestības, melnādainās Amerikas džeziskajiem motīviem caurvītu džeza operu ar savdabīgu garīgu pozitīvismu, klausītāju uzmanību pārņemošu draivu. Koncertuzveduma muzikālais vadītājs ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga.

 

– Esat teicis, ka iedvesma ķerties pie “Porgija un Besas” radusies, strādājot kā Bostonas simfoniskā orķestra asistentdiriģentam…

A. Poga: – Patiesībā doma Rīgā iestudēt kādu no Bernsteina vai Gēršvina skatuviskajiem darbiem radās krietni pirms manas darbošanās Bostonā 2012. gadā. Tāds īstenojies sapnis bija pirms diviem gadiem Jaungada koncertā uzvestā Bernsteina “Brīnišķīgā pilsēta”. Kad nu Cēsu festivāls uzaicināja iesaistīties arī LNSO, manī ierunājās otrs sen lolotais sapnis.

– Interesanti, ka Gērš­vins strikti vēlējies, lai četras galvenās lomas izpilda profesionāli afroamerikāņu solisti.

– Tāda ir leģenda. Pats redzējis neesmu, bet Gēršvina partitūrā ar viņa paša roku esot ierakstīta šāda prasība, ko tagad uztur Gēršvina fonds jeb viņa daiļrades autortiesību īpašnieki. Kad 1935. gadā opera tika pirm­atskaņota, ne tikai galvenajām četrām, bet visām solistu lomām Gēršvins angažēja profesionālus melnādainos dziedātājus, kas bija ļoti neierasti tā laika Amerikai. Visās intervijās viņš tolaik uzsvēra, ka tā ir tautas opera, taču oriģinālfolkloras darbs. Visi spiričueli, līdzīgi tautas melodijām, patiesībā ir oriģinālkompozīcijas, un tajos nav neviena tieša citāta no melnādaino folkloras. Un, ņemot vērā, ka šī mūzika visorganiskāk izdodas tieši melnādainajiem, tā īpašā fīlinga panākšanai viņš īstenoja tiem laikiem ļoti eksotisko ieceri. Savukārt pirmajos šīs operas iestudējumos Eiropā 40. gadu beigās izmantoti tikai baltādainie dziedātāji, kuru sniegums bija krietni atšķirīgs. Mūsu uzrunātie viessolisti katrs savā veidā ļoti daudz dziedājuši un bijuši saistīti ar šo operu. Piemēram, Besas lomas atveidotāja Latonija Mūra šo operu atskaņojusi un ierakstījusi kopā ar Berlīnes filharmoniķiem, seram Saimonam Retlam stāvot pie diriģenta pults. Sportinlaifa lomas atveidotājs Džermeins Smits ir ārkārtīgi kolorīts gan lomā, gan kā personība. Esmu viņu dzirdējis Bostonas iestudējumā, un viņš ir pieprasīts uz visdažādākajām pasaules skatuvēm. Pārējo divu galveno lomu – Krauna un Porgija – izpildītāji Rodnijs Klārks un Lesters Linčs arī būs iedvesmas avots mūsu solistiem apgūt angļu mēli kā dziedamo, turklāt nevis literārā valodā, bet nēģeru slengā.

– Latvijā šis pasaules šedevrs nav iestudēts, kopš pirmoreiz tas notika Operā 1973. gadā latviešu valodā. Un, tā kā pagājis ilgs laiks, varbūt vērts nedaudz pavērt operas priekškaru…

– Tajā ir stāsts arī par latviešiem tuvo jūras tēmu. Jūra ir gan milzīgs dabasspēks, gan skaistums, gan bieds un pat agresors, kas spēj pārtraukt cilvēku dzīvi, ko labi zinām no mūsu pašu latviešu novelistu darbiem. Operā ir daudz dažādu sižetisko līniju – noziedzība, sadzīves traģēdijas, ikdienas prieki un bēdas – ne velti oriģinālvariantā tā bija vairāk nekā četras stundas gara, taču, jau sākoties pirmajiem mēģinājumiem Bostonā 1935. gadā, Gēršvins pats operu krietni saīsināja, izvelkot būtiskāko esenci. Bet pašā centrā ir melnādaino – ratiņkrēsla invalīda Porgija un lielpilsētas burzmā aizvilinātās Besas – mīlas stāsts. Interesanti, kā Gēršvins izmanto kori (operā piedalās “Kamēr”. – V. K.). Koris ir tauta, kas ļoti aktīvi iesaistās jebkurā situācijā līdzīgi kā sengrieķu komēdijā. Visi zinām visslavenākos fragmentus no šīs operas – “Summertime” jeb zvejnieka sievas Klāras šūpuļdziesmu, Porgija un Besas duetu, Sportinlaifa dziedājumu, kā arī vairākus citus. Arī mūzikā īpaši neiesvaidītiem klausītājiem, kuri operu dzirdēs pirmoreiz, tā liksies ļoti pazīstama, pat līdzi dungojama, taču uzvedums nav ne mūzikls, ne operete, bet ar nopietnu operisku attīstību un ļoti daudziem dramatiski un skatuviski pārdomātiem un izstrādātiem momentiem. Veids, kā Gēršvins izmanto melnādaino folkloras kolorītu, patiesi ir apbrīnojams. Nevienā citā no man zināmajām pasaulslavenajām operām ko tādu nevar izbaudīt. Melodiska mūzika tik strauji pāraug aizrautīgā dejā, ka elpa aizraujas… Pats nebūdams meln­ādainais, to var panākt tikai šajā folklorā ļoti iedziļinājies skaņradis. Šī opera patiesi ir melnādaino mūzika, un tādēļ četri galvenie solisti tur operas mugurkaulu, un viss pārējais ir tikai viņiem apkārt notiekošais. Dzirdot, kā to vai citu detaļu izjūt kāds no mūsējiem, kas arī lieliski iedziļinājušies operas raksturos, kaut vai, piemēram, Sonora Vaice Serēnas lomā, man atmiņā atdzīvojas Bostonas iestudējums, un tā vien gribas brīžiem pārtraukt, nē, vajag citu raksturu, izjūtu, ritmu… Vienā ainā ir bēres, kurās dzied jautru dziesmu mažorā, kas mūsu mentalitātei ir pilnīgi neuztverama lieta, bet viņiem jestrs spiričuels. Cita tradīcija, cita pasaule. Atšķirībā no Eiropas komponistu pazīstamāko operu viena traģiska vai komiska stāsta trīs vai četru stundu garumā, šeit ir nemitīgi kontrasti ik uz soļa, saduras divas puses – labais un ļaunais, traģiskais un komiskais, kas tomēr viscaur turas līdzsvarā.

– Bet, zinot mūsdienu baltās un melnās pasaules sadursmes, tā vien gribas mazliet citām acīm palūkoties arī uz operas sižeta līnijām.

– Man gan mūziku negribas saistīt ar pasaules politiskām norisēm. Tiesa, šai operai ir savdabīga vēsture. Rasistisku apsvērumu dēļ tai grūti klājās pēc Otrā pasaules kara. Arī Amerikā pēc pirmatskaņojuma bija pieklusums, turpmākie iestudējumi ne tik pamanāmi, ne tik gaidīti un saprasti kā pēc 80. gadiem, kad to atkal sāka uzlūkot kā pasaules šedevru. Tieši divu dažādu kultūru līdzāspastāvēšanas grūtību dēļ operas uztvere vienmēr nav bijusi tik viennozīmīga. Vēl joprojām, piemēram, pasaulē ir valstis, kur aizliegts ir Vāgners. Izraēlā absolūta persona non grata. Netiek ne iestudēts, ne atskaņots.

– Dīvaini, Vāgners taču sen jau bija viņsaulē, kad viņa mūzika iepatikās Hitleram un skaņradis kļuva par varmākas mīļāko komponistu.

– Tieši tā! Taču arī Rihards Štrauss šajā zemē tiek atskaņots kopš nesenas pagātnes, bet Vāgners joprojām ne. Ir valstis, kur politiku un mūziku sien daudz ciešāk, nekā to vajadzētu darīt. Māksla, protams, ir izpausmes forma, īpaši laikmetīgā, un arī teātris, vārdiskā izteiksmē daudz precīzāks nekā mūzikas žanrs, un tādēļ to var uztvert un veidot kā provokāciju, bet ar mūziku, kā jau teicu, man šīs lietas saistīt negribas.

– Nupat vakar ieradušies izcilie afroamerikāņu solisti un mēģinājumos, kā skatos, tiks izmantots tas pats Lielajā mūzikas balvā pianista Georgija Osokina skarbi kritizētais Lielās ģildes flīģelis.

– Nav noslēpums, ka izciliem pianistiem visai bieži ir saistības un sadarbība ar konkrētām instrumentu ražošanas kompānijām un to dīleriem. Atļaušos pateikt, ka kritika ģildes flīģelim ir pārspīlēta. Tas nav jauns, bet kopā ar mums pie tā muzicējuši kā izcili pašmāju, tā ārzemju pianisti un pārsvarā bijuši vienisprātis, ka instruments ir spēlējams un ar prasmīgām rokām no tā var izburt visdažādākās krāsas. Pērn, piemēram, ierakstījām divus CD albumus, un arī šajā procesā flīģelis bija goda vietā. Viens no minētajiem albumiem izdots ASV ierakstu namā “Odradek Records” – tajā Vestards Šimkus atskaņo S. Rahmaņinova “Rapsodiju par Paganīni tēmu” un tūlīt tiks prezentēts vasaras festivālā “LNSO vasarnīca” augusta beigās Cēsīs. Otrā albumā Reinis Zariņš spēlē Volfganga Dārziņa “Klavierkoncertu”, ko atskaņosim mūsu 90. gadu jubilejas vienā no pieciem koncertiem šajā rudens sezonā.

– Simfoniskā mūzika un vasaras festivāls – vai tas īsti sader kopā?

– Nē un jā. Protams, vasarā simfoniskās mūzikas koncerti Lielajā ģildē būtu galīgi garām. Taču, lai ielūkojamies pasaules praksē: Čikāgas, Bostonas, Filadelfijas simfoniskajiem orķestriem ir vietas ārpus pamata rezidences vasaras festivāliem vairāku nedēļu un pat mēnešu garumā. Mūsu gadījumā esam izvēlējušies nedēļas nogales triju dienu modeli un Cēsu koncertzāli. Mana pārliecība, ka LNSO vasaras festivālā jābūt trim stūrakmeņiem – simfoniskā mūzika, kamermūzika un opera. Šogad esam izvēlējušies franču 20. gadsimta komponista Fran­sisa Pulenka monooperu “Cilvēka balss” ar izcilo franču soprānu Karenu Vurču. Mūziķi atradīsies nevis uz skatuves, bet orķestra bedrē, ko Cēsu koncertzālē izmantosim pirmoreiz, un režiju veidojis Andrejs Žagars.

– Un kas ir sarežģītākais, domājot par LNSO 90 gadu jubilejas koncertiem?

– Izvēlētos lieldarbus adekvātā veidā atskaņot Lielajā ģildē. Patiesību sakot, kad vaicājām Marisam Jansonam, ko viņš vēlētos Latvijā atskaņot, nācās rēķināties ar Lielās ģildes nepietiekamību lieliem orķestru sastāviem. Tas vienmēr rada dilemmu: kuri mūziķi spēlēs pusbalsī?

Saistītie raksti

– LNSO taču ir nevis Rīgas, bet Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Kāpēc jubileju nesvinat Liepājas “Lielajā Dzintarā”?

– Bēthovena 9. simfoniju atskaņosim ne tikai Rīgā, bet arī “Gorā”, Berlioza “Fausta pazudināšanu” ar Vasiliju Sinaiski pie diriģenta pults spēlēsim arī Cēsīs. Godīgi sakot, Marisam Jansonam kā jubilejas pirmā koncerta – tajā viņš cer īstenot senseno sapni muzicēt vienā koncertprogrammā ar Raimondu Paulu – iespējamu norises vietu piedāvājām Liepāju, jo ar to saistās izcilā meistara ģimene, tēvs… Taču Mariss Jansons, par spīti Lielās ģildes neatbilstībai lieliem orķestra sastāviem, tomēr izšķīrās par labu Rīgai un rīdziniekiem. Galu galā arī mūsu orķestra mājvieta ir galvaspilsētā, un tāpēc tik neatlaidīgi iestājamies par akustisko koncertzāli arī Rīgā.

LA.lv