Mobilā versija
+1.6°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
7. septembris, 2017
Drukāt

Pauls Timrots: Negribu samierināties ar nejēdzībām (9)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Pauls Timrots

Ilggadējais auto raidījuma “Zebra” veidotājs un vadītājs Pauls Timrots, piedaloties arī Latvijas atklāšanas raidījumā “Karaliste”, nonācis pie atziņas, ka sabiedrība ir pārāk iecietīga pret dažādām nebūšanām, kas padara mūsu dzīvi neērtu. Bet izgaismot tās nav viņa vienīgā nodarbošanās. Par vēl nozīmīgāku sasniegumu Pauls uzskata režisora darbu Dailes teātrī un grāmatu rakstīšanu, un abās šajās jomās drīzumā gaidāmi jaunumi.

 

Viens no taviem kroņa raidījumiem joprojām ir “Zebra”, kas stāsta par aktualitātēm ceļu satiksmē un tagad skatāms LNT. Tas ēterā redzams jau vairāk nekā divdesmit gadu, bet pastāsti, kā viss sākās?

1993. gadā radio SWH kopā ar Ufo veidoju raidījumu par mašīnām “Kurbulis”, kad mani pasauca “Labvakar!” puiši, kas arī bija saistīti ar SWH, jo viņiem vajadzēja vadītāju auto raidījumam un es turpat acu priekšā biju. Nebija ne konkursa, ne atlases vai kastinga, lai es pierādītu savu varēšanu. Vienkārši teica – nāc un dari, ko raidījumā “Kurbulis” jau gadu darīju, – melsu par mašīnām un dzinu jokus. Tā tas aizgāja tautās, 1994. gadā pieliekot klāt arī bildi ekrānā.

Un turpinās joprojām.

Jā, arī tagad netrūkst tēmu, par kurām runāt. Arvien nāk klāt jauni cilvēki, kam jāiekļaujas esošajā satiksmes organizēšanas sistēmā, bet vecāka gadagājuma ļaudis, kas nav gatavi pārmaiņām, jāmudina meklēt jaunus risinājumus. Kamēr vien Latvijas iedzīvotāji ik dienu dosies ceļā, “Zebrai” būs ko darīt. Viņiem visiem uz ceļa būs kaut kā jāsatiek, un šī cilvēku satikšana pārvietojoties tad arī būs raidījuma galvenā tēma.

Kādas problēmas pa šiem gadiem “Zebrai” izdevies atrisināt?

Visām problemātiskajām lietām ir milzīga inerce. Gadiem runājām, ka, braucot mašīnā, vajadzētu piesprādzēties. Tagad tas visiem skaidrs, bet piesprādzēšanās aizmugures sēdekļos vēl ilgi likās apgrūtinoša, kaut nu jau cilvēki sāk pierast. Arī ilgi runājām, ka apļveida krustojums varētu paglābt no liekiem luksoforiem un apstāšanās. Šobrīd šāda satiksmes organizācija ir iegājusies, un braucēji jau uzskata to par savu iniciatīvu, lai gan arī apļveida krustojums neatrisina visu. Nākamais – kreisais pagrieziens, kas traucē raito satiksmes plūsmu. Tas, kuram jānogriežas pie mājām pa kreisi, negrib atkāpties no savām ērtībām, bet pārējie, kas brauc taisni, ir nemierā. Lēnām gan cilvēki pieņem domu, ka kreisais pagrieziens nav labs manevrs, jo uz savām mājām viņi tā kā gribētu nogriezties pa kreisi, bet citviet viņus tracina “kreisie” braucēji. Piemēram, ASV viena no pasta piegādes kompānijām ir aizliegusi savējiem griezties pa kreisi, pat ja tur ir atļauts griezties pa kreisi un arī navigācija to rāda. Jo viņi ir izrēķinājuši, ka biznesam šādas dīkstāves nes zaudējumus. To vajadzētu saprast arī Rīgas pašvaldībai. Lai labāk cilvēki brauc trīsreiz pa labi nekā veido sastrēgumus un bīstamas situācijas uz ceļa. Tas lēnām ieietas, un pēc dažiem gadiem visi teiks, ka tā ir viņu ideja negriezties pa kreisi.

Vēl viena lieta – labais pagrieziens. Lietuvieši ir atļāvuši to veikt pie sarkanās gaismas. Kāpēc pie mums tas netiek ieviests?

Pie mums labais pagrieziens ir atļauts, taču nevis kā kartona lapiņa ar uzzīmētu zaļu bultiņu, bet ar luksofora papildsekcijas lampiņu. Tas ir saprotamāk nekā kaimiņu variants, kas man šķiet kā nabadzības apliecība. Mēs esam rīkojušies gudrāk, jo esmu pārliecināts, vismaz trešdaļa autobraucēju nezina, ka papildsekcija nedod priekšroku. Vienalga ir jāpalaiž gājēji un tie, kas brauc taisni pa šķērsojošo ceļu. Ja atļautu visur griezties pa labi pie sarkanā signāla, tas bēdīgi beigtos.

Gatavojoties 1. septembrim, pirmajai skolas dienai, autobraucēji tiek aicināti skolu tuvumā braukt ar 30 km/h ātrumu stundā. Vai tas ir pietiekami iedarbīgi, kā veicināt drošību? Varbūt vajag veidot vairāk “guļošo” policistu?

Ar samazinātu ātrumu vien nebūs līdzēts. Jāsāk ar vienkāršu loģistiku, domāšanu. Labi situētie cilvēki grib dzīvot ērti Rīgas nomalēs, bet bērnus vest uz prestižajām galvaspilsētas centra skolām, jo uzskata, ka viņu dzīvesvietas tuvumā izglītības iestādes nestrādā pietiekami labi. Satiksmes problēmas Rīgā atrisināsies tad, kad šādi cilvēki beigs zibināties pa pilsētu šurp turp, vedot savas atvases uz skolām un dažādiem pulciņiem. Viņi arī ir galvenie ātruma pārsniedzēji pie skolām. Izvēloties nepareizu skolu vai dzīvesvietu, viņi ir kļuvuši par sava laika ķīlniekiem un traucē pārējiem.

Tu vairākus gadus piedalījies Latvijas atklāšanas raidījumā “Karaliste”. Kā tev šķiet, kas pie mums ir tik unikāls, ko vēl vajag atklāt?

Četrus gadus braucām pa visu Latviju, skatījāmies, kur kaut kas notiek, un mēģinājām sekot pirmajam impulsam, kas aizrauj – kāds uzraksts pie kafejnīcas, muzeja vai kultūras nama, aicinājums vai satikta cilvēka smaids. Mēs nevaram lepoties ar iespaidīgākajām muižām, pilīm, aizām, kalniem Eiropā, bet gan ar cilvēku stāstiem. Ja būsi atvērts, gan tu no viņiem kādu brīnumu dabūsi ārā. Ceļojums jau nav lūrēšana uz svešām mājām. Pat sēņojot, ja satiec kādu, parunājies un būs interesanti. Latvijā nevajag klīst pa ēkām, bet vajag klīst pa cilvēkiem.

Kas, apceļojot Latviju, tevi visvairāk iepriecinājis un kas visvairāk sarūgtinājis?

Ir tāds nerakstīts tūrisma likums – ja krogs ir smukā ainavā, tad, visticamāk, virtuve būs slikta, un, ja kādai vietai ir liels tūrisma potenciāls, tad klibos apkalpošana. Vienīgā čābīgā vieta Latvijā, ko pa šiem gadiem apmeklējām, lai cik tas dīvaini izklausītos, bija Turaida. Tur ierodas ļoti daudz tūristu, bet autobusu pietura ir vienkārši briesmīga – vienās bedrēs, bez norādēm, kur līdzās sēž tantiņas – suvenīru pārdevējas parodiju būdiņās ar kūdras maisu krāsas jumtiem. Rumānijā tā varētu būt, bet ne jau Latvijas tūrisma Mekā. Taču Turaidu visi tik labi apmeklē, ka nav nekādas vajadzības situāciju uzlabot. Pils, Rozes kaps, Dainu kalns – tās ir vietas, kas tūristus pievelk, bet tas nenozīmē, ka vietējie var slinkot un izblamēt mūsu valsti. Kafejnīcā, kas atrodas parka teritorijā, var iekļūt, vienīgi nopērkot biļeti parka apmeklējumam. Sasodīts! Vai man tiešām nez kuro reizi jāskatās arī Induļa Rankas skulptūras, ja gribu tikai iedzert tasi kafijas. Tāpat Turaida bija vienīgā vieta, kur mums gribēja aizliegt filmēt. Kādas muļķības – tagad katram kabatā ir mobilais telefons. Tā nu sanāk, kur visskaistākā ainava, visbriesmīgākā attieksme. Savukārt jaukākie mirkļi ir tad, kad gadās sastapt kādu jauku cilvēku. Vislabāk braukt uz Latvijas nomalēm, kur tevi sagaidīs ar smaidu, iesauks savās mājās un ar kaut ko pacienās. Un uzreiz tā vieta caur šādiem cilvēkiem uzplaukst. Piemēram, Alūksnē uzradās kāda vēsturniece, sava novada patriote, ar kuras stāstījumu klusā pilsēta ieguva pilnīgi citu vērtību. Vai Ogrē, kuras ainava pēc kara sapostīta, un muzejs atrodas nesimpātiskā 20. gs. 80. gadu ēkā, bet tā personība, kas atnāca un izstāstīja pilsētas vēsturi atraktīvi un ar humoru, pacēla šo vietu citā līmenī. Tāpēc ceļojot jābūt lādzīgam un ieinteresētam – tad iespaidu netrūks.

Nesen pamanīju vēl kādu tavu radošās darbošanās jomu. Tu iestudē izrādes Dailes teātrī. Tevi uzaicināja to darīt, pats uzprasījies vai apstākļi sakrita?

Mani vienmēr ir interesējis teātris, ko uzskatu par sava veida brīnumu. Studējot filoloģiju Latvijas Universitātē, strādāju Dailes teātrī par skatuves strādnieku, bet sieva (Ilze Vītoliņa – aut.) – par kostīmu mākslinieci. No tā laika visi cilvēki te pazīstami. Reiz izteicos, ja man būtu brīvs laiks, labprāt pasēdētu zālē un paskatītos, kā top izrāde no viena gala līdz otram. Un Mārtiņš Vilkārsis, kurš tobrīd bija teātra mākslinieciskais vadītājs, teica, ja gribi kaut ko iestudēt, taisi augšā. Bet ko? Vienojāmies, ka trūkst izrāžu bērniem, un izvēlējāmies no skolā ieteicamās literatūras klāsta “Pasaku par Vērdiņu”, kuru dramatizēja Evita Sniedze. Tā tas aizgāja, un nu jau būs piektā izrāde, kam ķeršos klāt septembra beigās.

Par ko būs jaunais iestudējums?

“Harolds un Moda” – komēdija ar pašnāvībām, kā es nosaucu šo izrādi. Stāsts par astoņpadsmitgadīgu puiku, kurš, meklējot mātes uzmanību, inscenē savas pašnāvības. Tāds depresīvs viņš staigā pa bērēm, līdz sastop teju astoņdesmit gadus vecu kundzīti, kurai arī ļoti patīk bēres. Viņi sadraudzējas, iemīlas… Kā viņiem klāsies tālāk, varēs uzzināt atnākot uz pirmizrādi mazajā zālē novembra vidū.

Ar publiskām personībām žurnālisti vispirms runā par viņu profesionālo darbību, attālināti no ģimenes dzīves…

Tieši tāpēc jau par ģimeni nestāsta, jo darbs ir jānodala no ģimenes. Taču mani mulsina šo laiku drosme, ar kādu mātes liek savu puspliko bērnu bildes internetā. Šaubos, vai viņiem tas nākotnē palīdzēs veidot labāku karjeru.

Tev ir jaunākais brālis, kurš arī darbojas žurnālistikā. Kā saprotaties?

Mums ir pietiekami liela vecumu starpība – deviņi gadi –, lai bērnībā nebūtu strīdējušies. Arī pieaugušo dzīvē mums nav ko dalīt. Ļoti daudz ko darām kopā, piemēram, motosportā – abi komentējam sacensības. Tūlīt būs pasaules čempionāts rallijkrosā, ko arī vadīsim kopā. Esam jau sadalījuši pienākumus. Es braucienu starplaikos runāšos ar skatītājiem, bet Ģirts komentēs pašas sacensības, jo viņš spēj ātri atpazīt dubļainās mašīnas un braucējus jau pa lielu gabalu. Kad esmu izbraucis ārpus valsts, viņš taisa arī sižetus raidījumam “Zebra”.

Vai vēl kas ir padomā paralēli raidījumiem un darbam teātrī?

Pirms gada uzrakstīju grāmatu pamatskolas bērniem par vilcieniem Latvijā un pasaulē, kurai vācu materiālus Eiropas lielākajā Dzelzceļa muzejā Jorkā Anglijā. Pašlaik iecerēta ir grāmata par automobiļu vēsturi Latvijā un pasaulē, kuras rakstīšanai ķeršos klāt šoziem.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Mierīgi varu iedomāties savu dienu bez nekā īpaša, jo izvairos no lietām, bez kurām nevaru iztikt.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Bezkaunīgs, neesmu galīgi stulbs, un esmu diezgan saticīgs.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Tas, ka esmu ticis līdz izrāžu iestudēšanai teātrī.

Labākā izklaide?

Braukt motokrosā.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Runājot par Turaidu un filmēšanu, Timrots tiešām ir ļoti iedomīgs cilvēks. Raidījumā taču varēja redzēt, ka Timrots sapīka par to, ka nelaiž iekšā bez maksas, ja nestādās priekšā. Viņš negribēja cilvēcīgi pateikt, kas ir un ko grib filmēt, tāpēc arī brīvbiļeti neiedeva.
    Būtu nopircis biļeti kā ikviens apmeklētājs, nekādu problēmu filmēt arī nebūtu!
    Nu tiešām smiekklīgi, ka tik ilgi tur šo sāpi… Kur tas laiks, kad bija raidījums… 😀

  2. …tās tuvās gaismas nekad neesmu uzskatījis par kādu panaceju drošībai. Ja izceltu kādu kustības dalībnieku atsevišķi(piem. motociklus) tad gan. Ja neredzi uz ceļa citu satiksmes dalībnieku, tad varbūt problēmas jāmeklē sevī, nevis tuvajās gaismās. Par šādiem ,,uzlabojumie,, var daudz spriest.

  3. Kāpēc apriet Timrota viedokli ?
    Viņš jau vienpersoniski netaisās to ierakstīt satiksmes noteikumos !
    Jeb jums ar smadzenītēm ir problēmas ???

  4. Cik ir lasīts, tad ne jau dēļ sastrēgumiem usa kurjerpasts savējiem aizliedzis kreisos pagriezienus. Viņi ir izrēķinājuši, ka kriesais pagrieziens pa laikam noved pie avārijām un firmai ir lētāk vest nedaudz tālāk un ilgāk, nevis pa laikam “zaudēt” kādu auto.

  5. TV reklāmas rullītī Pauls arī lielās par tuvo gaismu ieviešanu satiksmē, kas protams bija ļoti labs solis. BET tagad esam atkrituši atpakaļ par tiem 20 gadiem. Jo problēma ir ar dienas gaitas lampām un miglas lukturiem. Paul paskaties uz ceļa braucot ārpus pilsētas, pašsakarināti LED miglas lukturi, tikai gabarīta lukturi, vai vispār bez gaismām. Te TEV ir vesels sižets, un ir jānodod CSDD un policijai rājiens par radīto bardaku. Mūsu pelēkajā un lietainā vasarā NEDRĪIKST tā braukt, ir jābūt tikai tuvām gaismām. Punkts.

  6. Negribu samierināties ar nejēdzību un tāpēc paziņoju: Timrot, tu neesi pasaules naba, tavs viedoklis nav vienīgais pareizais

  7. Tāds sirms puišelis, uz pansionātu .

  8. Haha! “…kartona lapiņa ar uzzīmētu zaļu bultiņu, kā nabadzības apliecība…” Vācijai piešķirta nabadzības apliecība!
    Haha! Muļķības! “…Ja atļautu visur griezties pa labi pie sarkanā signāla, tas bēdīgi beigtos”
    Visur jau nav jāatļauj un visus tas nenotiek ne Lietuvā, ne Vācijā! Ir tikai dažas vietas, daži krustojumi Latvijā, kur tas būtu lietderīgi un droši!

Draugiem Facebook Twitter Google+