Kultūra
Teātris un kino

Neiekarotā Jeruzaleme 16


Jura Žagara iemiesojumā karaļa Artūra (pa labi) šodienīgā reinkarnācija troļļa izskatā uz skatuves tiek ilustrēta vērienīgi.
Jura Žagara iemiesojumā karaļa Artūra (pa labi) šodienīgā reinkarnācija troļļa izskatā uz skatuves tiek ilustrēta vērienīgi.
Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Lauras Grozas-Ķiberes jaunākajā iestudējumā “Jeruzaleme” Dailes teātris saskaras ar visai interesantu mākslas fenomenu, kas reizi pa reizei atgādina, ka piederību kādas nācijas kultūrai nevar novērtēt par zemu. Luga, kuru Anglijā uzskata par mūsdienu nacionālās dramaturģijas šedevru un jau daudzus gadus ar milzu panākumiem spēlē “Royal Court” teātrī, Vestendā un citur, mūsu skatuviskajā versijā publikas vairākumu, maigi izsakoties, atstāj vienaldzīgu. Stāsts par ekscentrisko autsaideru Džoniju “Ērgli” Baironu, sagādājot gandarījumu vienīgi režisorei un aktieriem, Dailē ir izvērties par spilgtās krāsās ņirbošu un stieptu notikumu inscenējumu kādā estētiski piegānītā meža nostūrī un atstājis publiku neizpratnē – kāpēc britu melnais humors tik ļoti garlaiko?

Nedomāju, ka vaina šoreiz būtu mūsu atšķirīgajā humora izpratnē, jo izrādē ir gana daudz komisku darbības pavērsienu, kas arī atturīgajam latvietim liek pasmaidīt un novērtēt tur ietverto angļu pašironiju. “Karaļa Artūra šodienīgā reinkarnācija troļļa izskatā”, pateicoties Jura Žagara aktieriski kaismīgajai vēlmei to izdzīvot, uz skatuves tiek ilustrēta vērienīgi – personāžu uzvedība un valoda izrādē ir lieliski pielāgota “Ērgļa midzenī” valdošajai atmosfērai, kurā katrs var atrast sev tīkamu relaksāciju narkotikās, alkoholā vai seksā, piedalīties nebeidzamā dzīves svinēšanā un justies piederīgs šim galmam. To papildina izcila Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un dīdžeja Mixmaster Raita atskaņota mūzika. Šķiet, ka netrūkst nekā, lai smeldzīgais stāsts par citādu karaļvalsti ar redzamiem un neredzamiem iemītniekiem, kuru valdnieks gatavs aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam, spētu aizkustināt katra zālē sēdošā sirdi, un tomēr, skatoties izrādi, visu laiku nepamet sajūta, ka būtiskākais kaut kur aizslīd, izšķīst detaļu apspēlē un nedod iespēju mums satvert lugas īsto vēstījumu. Teātra valodā to parasti sauc par uztveres nosprostošanu, un tas nozīmē, ka režisoram nav izdevies atrast izteik­smes veidu, kā padarīt saskatāmas uz skatuves svarīgākās satura nozīmes.

Niks Keivs savulaik teica, ka “māksla dzimst no žēlabām, vēlmes apraudāt zaudēto”, un Džezs Batervērts šo viņa tēzi ir kārtīgi pārkaisījis ar britu humora melnajiem pipariem un iestūmis savā radošajā krāsnī, lai pagatavotu vienu “mūdienīgu vīziju par dzīvi zaļajā un jaukajā Anglijā”. Viņa lugas protagonists Bairons ir izbijis motobraucējs, kura karjera beigusies līdz ar neveiksmīgu lēcienu pāri autobusiem un aizliegumu to turpināt. Nevarēdams ar šo faktu samierināties, Džonijs izvēlas dzīvot mežā savā treilerī un rīko ballītes, kurās pulcējas visai raiba kompānija no tuvējās pilsētiņas. Neizsmeļamais alkohola un narkotiku krājums savienojumā ar viņa izaicinošo rīcību un sapratnē balstīto attieksmi pret cilvēkiem darbojas kā magnēts, kas pievelk visus dzīvē dreifējošos, nepilngadīgos un pa straumi peldošos, jo šeit viņi jūtas uzklausīti un līdzvērtīgi. Uz skatuves tie parādās kā dažāda līmeņa aktierdarbos iemiesots mazliet infantilu Džonija apbrīnotāju un draugu pulks, kurā iezīmējas visas izstumto, atstumto un citādo problēmas. Paša Džonija dzīves kredo ir ielikts viņa pamācībās dēlam (melo, zodz, blēdies, nekad nemaksā parādus utt.) un nekādā gadījumā nav uzskatāms par pozitīvu, taču aiz tā slēpjas paskarba taisnīguma izpratne, opozīcija likuma varai un pretošanās uzspiestai pareizās dzīves kārtībai. Šāds dzīves uztveres tiešums kopā ar saasinātu nepieciešamību būt brīvam veido Džonija Bairona cilvēcisko kodolu, kas zināmā mērā fascinē zem civilizācijas sloga smokošo dvēseles daļu, tāpat kā Falstafs vai Robins Huds fascinē katru angli ar sevī atpazīstamām nacionālā rakstura īpašībām.

Izrādē šīs reālās dzīves norisēs iepītās atklāsmes sniedz Jura Žagara ekspresīvā un impulsīvā spēle, turklāt ātrāk par sižetisko notikumu lēno virzību skatuviskajā telpā, kas publikas uztverē nepielūdzami pārvēršas par pašmērķīgu un stieptu situāciju izspēli. Taču lugā ir vēl kāds slānis, ar kuru iestudējumā īsti netiek galā ne režisore, ne arī aktieris, un to veido Džonija talants visus aizraut ar neticamiem stāstiem, kuros savijas dabas mistika, Albionas leģendas un Stounhendžas mistērijas. Ne velti izrādes nosaukums nāk no Viljama Bleika dziesmā pārvērstā dzejoļa “Jeruzaleme” un tā atskaņojums katrā iestudējumā ir autora obligāta prasība. Kādā no saviem izteikumiem dzejnieks saka: “Kur citi saskata tikai rītausmas blāzmu aiz kalna, es redzu priekā līksmojošus dieva dēlus”. Spriežot pēc britu jūsmīgajām atsauksmēm presē, viņi Džonija fantastiskajos stāstos vēl spēj saskatīt “līksmojošos dieva dēlus” un lugas iestudējumi dāvā viņiem iespēju izjust un apjēgt savai nācijai raksturīgo un mūsdienās izzūdošo pasaules redzējumu. Kā viņi paši smejas, briti esot “nācija, kurai pastāvīgi jāatgādina, ka viņi ir nācija”, un tieši šajā atgādinājumā arī slēpjas Batervērta lugas īstā panākumu atslēga. Pie mums šāds kontekstuāls publikas atbalsts iestudējumam tīri objektīvi nepastāv un iekarot “Jeruzalemi” ar režisoriskām prāta konstrukcijām nevar, tāpēc visi izrādē skaisti vizualizētie citāti un atsauces darbojas tikai informatīvā līmenī, neļaujot uz skatuves atdzīvoties teksta mistiskajam slānim. Vilkārša burvīgā scenogrāfija ar kustīgo mežu fonā gan brīžiem liek cerēt, ka teju, teju tas varbūt notiks, bet režisore savā paņēmienu klāstā tā arī neatrod šai laiktelpai pielāgotu tēlu veidošanas sistēmu. Pragmatiskā pieeja materiālam, vienkārši pārvēršot to par cilvēka drāmu, sadrumstalo lugas struktūru un izmaina tekstā ieliktā vēstījuma jēgu, bet vietā liktajai šoreiz akūti pietrūkst mākslinieciskās pārliecināšanas spēka.

 

UZZIŅA

Džezs Batervērts, “Jeruzaleme”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

* Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka, videomākslinieks “-8”, komponists Kārlis Auzāns.

* Lomās: Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Lauris Subatnieks, Ērika Eglija, Anta Aizupe, Gints Grāvelis, Pēteris Liepiņš, Kristīne Nevarauska, Indra Briķe, Intars Rešetins, Anete Krasovska, Raivis Vidzis, Mixmaster Raitis, Sergejs Fjodorovs, Teodors Timrots.

* Nākamās izrādes: 14., 15., 23. februārī, 3., 10. martā.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM 

Armands Kalniņš: “Pārdomas rosinoša izrāde par destruktīvas izvēles apstākļiem, bet par garu. Nav viegli angļu humoru pārradīt mūsu uztverei, pārāk maz smieklu. Aktieri, kā jau ierasts Dailē, ļoti labi.”

Ieva Kalniņa: “Izrāde rit tā lēni, brīžam pagarlaicīgi, alūzijas uz angļu kultūru un mežu īsti smieklus un sapņus neraisa, bet ar to ērgļa brīvo garu sarežģītākas attiecības, kā redzu izrādē.”

Sandra Briede: “Ļoti labs Juris Žagars, Dainis Grūbe, Lauris Dzelzītis. Ja vēl vietām nepazustu temps un izrāde tiktu noīsināta, būtu vēl labāk.”

Vintra Vilcāne: “Labi izstāstīts stāsts ar pašironiju ir liela vērtība. Paldies stāstniekam Jurim Žagaram. Melnais humors uzrunāja.”

 

twitter.com

LA.lv