Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Neiekrist ilūziju slazdā 16


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Matīss Markovskis

Nespēju beigt brīnīties, kā visnotaļ normāli cilvēki palaikam dziļā nopietnībā savu neveiksmju iemeslus meklē Suņa krāsā, Zirga spalvas tonī, Zaķa cilpās.

Pēkšņi pārmainās ne vien laika apstākļi jūras tuvumā, bet dzīves realitāte 1. janvāra rītā. Nupat vēl bija uguņošana, apskāvieni, gaviles, šampanieša burbuļi, skaļas brālības izpausmes, vizuļi un gaismas jūra. Nupat bija un… Kur tas viss izgaisa? Austošās dienas pelēkumā ne miņas no visaptverošā līksmā pacēluma, vēl nesen starojošās līdzcilvēku acis atkal bez iedvesmas mirdzuma, un lietišķi sakniebtās lūpas jau aizmirsušas no tām izspurgušos labos novēlējumus. Laimi, veiksmi, sapņu piepildījumu, veselību, mīlestību, bagātību, izdošanos!… Jā, tradicionāli piemērots sakāmais uz gadu mijas sliekšņa. Bet šajā līksmajā noskaņā vienu tiesu ļaužu piemeklē šķitums, ka svētku gaisotnē pavirši skicētais iluzoro iespēju tēls tūlīt kļūs taustāms – pamodīsimies mīlēti, visur gaidīti, novērtēti utt. Taču izrādās, brīnumi nenotiek. Pat izlietnē samestos svinību maltītes traukus rūķīši nav nomazgājuši un domas par dzīves netaisnību arī savā vietā.

Psihes zinātnieki šo sajūtu sauc par nepiepildītu gaidu paģirām. Dažādā mērā tās ir piedzīvojis ikviens ne tikai augšminēto novēlējumu sakarā, bet gada ievada vilšanos piedevām caurvij neskaidra pāridarījuma rūgtums – liekas, kāds nozadzis pie durvīm nolikto dāvanu. Bet varbūt astrologiem taisnība, ka nav prāta darbs no šiem novēlējumiem daudz gaidīt? Viņuprāt, 1. janvāris esot vienīgi laika skaitīšanai nosacīti pieņemts datums – īstenībā gads sākoties cilvēka dzimšanas dienā, pavasara saulgriežos vai februārī pēc Austrumu kalendāra. Tiesa, latvieši to jau svin uz nebēdu, ik mīļu brīdi piesaukdami mistisko Dzelteno Zemes Suni, kurš, kā jau cilvēka labākajam draugam pieklājas, gādāšot pilnus galdus, tuklus makus. Katrā ziņā Suņa valdījums būšot draudzīgāks par asiem piešiem apveltītā Gaiļa zīmē aizvadīto, secina vietējie mājdzīvnieku un putnu pazinēji, balstoties uz pašu sadzīvisko pieredzi. Tā ir vieglāk uztverama un saprotamāka nekā seno ķīniešu zvaigžņu tulku vieduma traktāti.

Baidos kādu aizvainot, bet nespēju beigt brīnīties, kā visnotaļ normāli cilvēki palaikam dziļā nopietnībā savu neveiksmju iemeslus meklē Suņa krāsā, Zirga spalvas tonī, Zaķa cilpās un tamlīdzīgi. Austrumnieki tur, iespējams, patiešām saskata kādas dziļas cilvēka gaitas regulējošas likumsakarības, bet mūsējiem šie simboli ir tikai spēles elementi. Pat bez pieneņpūkas svara. Ne Uguni, ne Ūdeni vai Zemi simbolizējošais Suns nesargās bez pieskatīšanas turētu māju, negādās malku pavardam un aizdaru maltītei. Cerība uz Austrumu kalendāra simbolu labvēlību būtībā ir ilūziju slazds. Kaut gan cerību dēvē par līkumotā dzīves posmā nonākušo ceļaspieķi, tas nav piemērots lietošanai gadu garumā. Taču viena likumsakarība darbojas – austrumnieku dzīvnieki, putni, ložņas, grauzēji un plēsoņas kļūst izteikti draudzīgi, tiklīdz ar konkrētu darbu mēģinām sasniegt kādu iecerētu mērķi, un to pat lēnītēm tuvina, ja sākam paškritiski meklēt neizdošanos iemeslus. Arī veiksme pamana rosīgos. Vai vēlamajā brīdī, cits jautājums, un tā nonākam pie atziņas, ka galvenais drošības garants pirmkārt ir katrs sev pats. Šo gudrību ģimenē smeļoties un tās lokā izplatot, vairojas izredzes piedzīvot laimi. Neatkarīgi no tā, kuru datumu uzskata par gada sākumu.

LA.lv