Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

Neierobežotas iespējas. Grīdas celiņš top pat no… avīzēm!

Foto - Valērijs MiņkovsFoto - Valērijs Miņkovs

Diezin vai ir tādi rokdarbi, ko Annele Slišāne neprastu vai kuri viņai nepadotos. Jaunā sieviete ada, tamborē, mezglo, veido no māla, apstrādā ādu, lej ziepes un sveces, dara vēl daudz ko citu, taču viņas lielā aizraušanās ir aušana. Jo tad var eksperimentēt, izmantojot gan tradicionālus, gan netradicionālus materiālus, gan arī tos savienojot.

 

Skaties FOTOGRĀFIJĀS.

Pēctecība

Annele Slišāne nāk no kultūras un sadzīves tradīcijām bagātas ģimenes. Vecmāmiņa Helēna Vizule bijusi lietpratīga audēja, tēvs – rakstnieks, folkloras vācējs un pētnieks Antons Slišāns savu mūžu veltījis novada tradīciju apzināšanai, novadnieku piemiņas saglabāšanai un iedzīvināšanai, kā arī latgaliešu valodai. Viņš bija Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Upītes kultūrvēstures muzeja dibinātājs, uzturētājs un sabiedriskais vadītājs, Rekavas un Upītes etnogrāfiskā ansambļa dibinātājs, Latgaliešu kultūras biedrību savienības valdes loceklis. Mamma Irēna Slišāne ir skolotāja Upītes pamatskolā – pasniedz visus mācību priekšmetus sākumskolā, vada arī folkloras un rokdarbu pulciņu.

– Viņa bija ļoti pacietīga, man un māsai ierādot adīšanas un citu rokdarbu pamatus.

Atceros, kad es četru, piecu gadu vecumā adīju savu pirmo šalli, mamma ikreiz, kad lūdzu izadīt rindas pirmo un pēdējo valdziņu, pārtrauca, piemēram, skalot veļu, ko tobrīd darīja, nosusināja rokas un noadīja, ko biju lūgusi.

Dažus gadus vēlāk viņa man un māsai uzdāvināja šujmašīnu. Tas mums bija jauns izaicinājums. Ātri vien iemācījāmies šūt dažādus apģērba gabalus (māsa pat uzmeistaroja mēteli!) un arī izšūt, – stāsta Annele.

Pirmos soļus aušanā spērusi, mācoties 5. klasē – apguvusi jostu darināšanu ar celu dēlīšiem. Pēc tam uz vecmāmiņas stellēm, kas bija saliktas Upītes bibliotēkā, audusi baltus dvieļus un sedziņas. Diegus siet neesot vajadzējis, ticis tikai aušanas prieks. Vēlāk daudzas tekstila tehnikas un arī aušanu sviru stellēs apguvusi Latvijas universitātē, studējot vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoģiju. Kad, ielauzoties aušanas mākslā, pirmais sāls puds bijis apēsts, iegādājusies trīs stelles. Tagad grīdas celiņus, paklājus, gultas pārsegus, gobelēnus un citus izstrādājumus Rīgas dzīvoklī auž ar sviru stellēm, bet lauku mājās Viļakas novada “Zelčos” izmanto trizuļu stelles.

 

Materiālu daudzveidība

Annele uzskata, ka, darinot austus paklājus, iespējas esot bezgalīgas.

– Ir tik daudz materiālu, ko var ieaust grīdas celiņā! Sāku ar auduma strēmelītēm, tad izmēģināju kalmes, vilku vāles, meldrus, smilgas, nātres, rudzu un auzu stieb­rus, kukurūzas un dadžu lapas.

Esmu zaļā dzīvesveida atbalstītāja, tāpēc materiālu un enerģijas taupīšanas nolūkā izdomāju, ka paklājus var aust arī no avīzēm, reklāmām un polietilēna iepakojuma maisiņiem, ļaujot tiem kalpot vēlreiz, – savu nostāju pauž rokdarbniece.

Kalmes, vilku vāles, meldrus, smilgas un kukurūzas lapas kaltējot, bet nātres un dadžu lapas ieaužot nekaltētas (pēdējās – sarullētas). Lai uzaustais, dadžu lapām un nātrēm izžūstot, nesaplaktu, dabas materiālus liekot pamīšus ar auduma strēmelītēm. Salmus, kalmes un vilku vāles audiem izmantojot arī vienus pašus. Savukārt velkiem ņemot lina diegus, kas izturīgāki par kokvilnas.

– No kalmēm un nātrēm uzaudu nelielus paklājiņus, ko pirtī likt uz lāvas. Kad tie kļūst mitri, telpu piepilda spēcīgs šo augu aromāts, – balstoties uz pieredzi, zina teikt Annele.

Esot savākusi arī vībotnes, taču tās pārkaltušas, tāpēc aušanai vairs nav derējušas – elastību zaudējušais stiebrs aužot var sabirzt.

Ne kalmes, ne citus dabas materiālus neesot mēģinājusi ietonēt, jo tiem pašiem ir skaista krāsa. Kā apliecinājums Anneles teiktajam kalpo no dažādiem augiem austais paklājs, kurā var saskatīt bagātīgu krāsu buķeti: olīvzaļš mijas ar haki, bet bēšais ar okeru.

 

No avīzēm
audeeja_8011

Ciemojoties pie Anneles, esam liecinieki, kā no avīzēm un veikalu reklāmām top grīdas celiņš.

– Aužu vienkārtni, bet savērts ir četrās nītīs. Velkiem izmantoju lina diegus, audiem – no avīzes satītus rullīšus. Vispirms laikrakstu pārplēšu uz pusēm, tad pārloku pa diagonāli un satinu rullītī. No dienas avīzēm sanāk metru garš rullītis, no reklāmām – īsāks (30 – 40 cm), – skaidro audēja. – Audu jeb sarullēto avīzi šķīrienā ielieku tā, lai rullējuma gali viens otram pārklātos kādus 15 – 20 centimetrus. Tad no gatavā grīdceliņa neizspraucas papīra stērbelītes.

Vasarā dzīvojot Latgalē, no “Latvijas Avīzes” noaudusi paklāju. Izlietojusi trīs mēnešus iznākušos numurus.

Lai paklājs būtu izturīgāks, velkiem izmantojusi divkāršu kokvilnas diegu. Vannas istabā vai priekšnamā, kur dzīva kustība, mitrums un liela slodze, šādu darinājumu nebūtu vēlams likt, bet guļamistabā vai bērnistabā gan.

Ja aušanai izmanto reklāmas, jāņem matētās, nevis glancētās, kas slīd. Bet, ja kāda ir gatava sekot Anneles pieredzei un grīdas celiņu aust no maizes iepakojuma polietilēna maisiņiem, tos vajadzēšot vairākus simtus.

– Maisiņus nerullēju kā avīzes, bet nogriežu galu, kas salīmēts, un aužot stingri piesitu. Tad maisiņš pats saplok un sablīvējas. Vienā rindā ietilpst 3 – 4 maisiņi, bet pārlikumam jābūt 5 – 10 cm platam, – pieredzē dalās Annele. – Man patīk, ja aužot vai adot ir sarežģītāks uzdevums. Tad nepieciešama lielāka izdoma, lai varētu tikt pie rezultāta.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+