Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. janvāris, 2013
Drukāt

Neiespējamā Latgales autonomija

Foto - LETA un Viesturs SprūdeFoto - LETA un Viesturs Sprūde

Nu jau būs pagājis gads, kopš valdības līmenī izskanēja solījumi beidzot “pagriezties ar seju pret Latgali” un pievērst lielāku uzmanību reģionam, kur visas Latvijas politiskās un ekonomiskās problēmas parādās īpaši asi.

 

Tomēr, kad Daugavpils Universitātes (DU) mācībspēkiem apjautājos par izmaiņu jušanu, atbildē saņemu rūgtuma pilnus vārdus, ka jūtot gan izmaiņas – raugi, Izglītības un zinātnes ministrija savā augstskolu pro­grammu kvalitātes vērtējumā DU vēstures programmu “notaksējusi” tik zemu, ka draudīgi mākoņi savilkušies virs valsts finansējuma budžeta vietām ne vien vēstures maģistra, bet pat vēstures bakalaura studijām. Protams, vēstures studijas DU nav gluži tādas kā Latvijas Universitātē, taču arī ne tādas, lai ministrija varētu faktiski paziņot: “Jūs nekam nederat!” Daugavpils masu medijos pēc pagājušā gada novembrī izskanējušās informācijas par augstskolu programmu vērtējumu tā arī pausts: DU Humanitārajā fakultātē vēstures studijas klapē ciet! Skaidrs, ja vēstures jomā DU tiks likvidētas budžeta vietas, par naudu vēsturi tur nez vai kāds gribēs studēt, bet tas nozīmēs beigu sākumu. Daugavpilī īpaši labi saprot, ko valsts iedzīvotāju identitātes veidošanai nozīmē vēsture un tās mācīšana. “Ministrijā skatās uz augstskolu izglītības sistēmu kā kopumu, bet tas nesaistās ar reģionu attīstības koncepciju. Vēsturei, ko mēs šeit mācām, ir daudz plašāka funkcija – tā ir audzinošā, patriotiskā funkcija. Bet ar to nerēķinās,” uzsver Latgales pētniecības institūta direktors Heinrihs Soms. Viņam piekrīt DU Mutvārdu centra vadītāja Irēna Saleniece: “Nav jau tā, ka vēstures pasniedzēji nevarēs atrast citu darbu. Daugavpilī tie, kas ļoti labi prot latviski, ir pieprasīti, jo tādu skaits nav liels. Kad uzzināju, ka Baltkrievijā, Krievijā un arī Lietuvā visās augstskolās māca valsts vēsturi kā obligāto priekšmetu, man iesāpējās – kāpēc Latvijā tā nevar! Kaut nelielu kursu. Jo kamēr cilvēkiem galvās kopējais skats uz lietām nav sakārtots… Mums tagad nekā tāda konsolidējoša nav. Latvijas vēsture varētu tas būt, ja cilvēkos to ieliek tajā vecumā, kad viņi jau sāk kaut ko saprast. Tas varētu būt pamats, lai veidotu skatu uz Latviju no Latvijas viedokļa. Nevis “ūū, ļegioņeri – fašisti”… Vēsture – tā taču ir identitātes veidotāja!” Sarunā, kas risinājās Latgales pētniecības institūta telpās, iesaistījās arī aktīva Daugavpils Latviešu biedrības locekle, vēstures doktore Genovefa Barkovska, DU vēstures doktorante, vēstures skolotāja Zigrīda Rusiņa un DU doktorante Marika Laudere, kas šobrīd mācās Kauņas universitātē Lietuvā.

 

– Bet saimnieciski Daugavpilī kādus uzlabojumus jūtat?
Soms_Sprude_5

H. Soms: – Latvijā ir priekšstats, ka vislielākais bezdarbs ir Latgalē. Jā, ir tie 20%, bet paskatieties, kas veido šo bezdarbu! Tas, ko mēs saucam par “sarkano Rēzekni”! Rēzeknē bezdarbs ir fantastisks! Ar Daugavpili tas nav salīdzināms. Pie mums bezdarba līmenis ir tikai nedaudz lielāks par Rīgu, un šajā ziņā Daugavpils ir diezgan labs stāsts. Žurnālistiem vajadzētu paņemt statistiku un paskatīties, kur tad Latgalē ir tas sliktākais stāvoklis. Rēzekni derētu arī politiski paanalizēt, palūkoties, kam tur pieder vara: tas ir fenomens, kā tur latgaliskais un katoliciski klerikālais saaudzis ar sarkano “saskaņu”. Daugavpilī arī ir sava “mafija”, bet ekonomiska, ne politiska. Daugavpilij ir sliktāki sakari ar Rīgu, bet to, ka rēzeknieši ļoti labi atrod kontaktus ar Rīgas koridoriem, var just. Kaut vai koncertzāles projekts Rēzeknē. Ideja jau ir ļoti laba, tikai jautājums, kā to lielo zāli tur izdosies piepildīt.

 

I. Saleniece: – Nezinu, vai Rēzeknē ir tāds fenomens, kā tu saki, bet, manuprāt, “kreisā politika” taču nav lamuvārds. Tā kā lielākoties visi esam darba ņēmēji, tad sociāldemokrātiskajam mums būtu jābūt tuvākam nekā liberālajam. Tikai vēsturiski izveidojies, ka pie mums kreisajā pusē ir krieviskās partijas. Varbūt rēzeknieši ir pragmatiskāki un nav tik noraidoši pret tiem, kas runā krieviski? Varbūt par “Vienotību” viņi nebalso tāpēc, ka tā aizstāv liberālismu tādā destilētā veidā? Rēzeknieši varbūt saka: “Štrunts par krievisko, bet man būs darbs.” Tikai tā darba kā nav, tā nav…

Barkovska_Sprude_5G. Barkovska: – Pilsētu atšķirībām vēsturē ir daudz precedentu. Ņemsim Kauņu un Viļņu Lietuvā. Viena ir reliģiskais, garīgais centrs, otra – administratīvais. Tas pats Latgalē. Rēzeknē ir latgaļu kultūras centrs, Daugavpils – administratīvais.

– Vai nav tā, ka mūsdienās par latgaliskās kultūras centru vairāk veidojas Preiļi?

– Vispār jā. Kaut arī svaru kategorijas ir dažādas. Viss ir atkarīgs no cilvēka, kas vada kultūras darbu. Ja nav tāda cilvēka, nekas nenotiek. Ja Daugavpilī būtu kāds… Bet mums Grīvā līdz šim laikam stāv ielu nosaukumi krievu valodā!

 

H. Soms: – Arī Līvāni, Balvi ir aktīvi. Mazās pilsētas ir ļoti aktīvas.

– Vai valodas referenduma sekas Daugavpilī vēl jūtamas?
Rusina_Sprude_5

Z. Rusiņa: – Strādājot skolā, valodas problēmas neesmu sajutusi. Tā ir citu paaudžu problēma. Strādāju Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Tā ir latviešu skola, bet tur mācās bērni no ļoti dažādas etniskās vides – no krievu, baltkrievu, poļu ģimenēm. Jā, starpbrīžos viņi mēdz savā starpā runāt krieviski, bet stundās viss notiek tikai latviski, un skolēni pie tā pieraduši. Savulaik strādāju arī Daugavpils Krievu licejā, bet vēsturi mācīju tikai latviski. Un man nebija problēmu, ka nepieņemtu mani vai valodu. Viņu izteikšanās līmenis latviski un rakstu valoda brīžiem bija pat pārsteidzoši augsta. Šobrīd ģimene vairs nav šķērslis patriotiskai audzināšanai, jo vecāki ir atsvešinājušies no bērniem, bērni nāk no šķirtām ģimenēm. Bet ja par to, kas traucē skolās vairāk pievērsties patriotiskai audzināšanai, tad, no vienas puses, mums ir politiski lozungi, bet, no otras, netiek doti nekādi līdzekļi, lai ko darītu. Dabaszinātnes saņem mērķstipendijas. Ja salīdzina, kā tiek iekārtoti dabaszinātņu un kā vēstures kabineti, tad mēs nevaram konkurēt. Dabaszinātnes tiek piedāvātas mūsdienīgā veidā, bet mēs joprojām ejam kabinetā ar krītu rokā. Vēstures mācīšanā mums ir problēmas ar formu mūsdienīgumu.

 

I. Saleniece: – Daugavpilī daudziem bērniem ģimene nav tā vieta, kur iegūt piederību Latvijas valstij. To apgūst skolā. Tas ir tas, kas mani sajūsmina pirmskara Latvijas skolu modelī, – esi vienalga kādas etniskās izcelsmes, taču, dzīvojot Latvijā, mācoties Latvijas skolās, kļūsti par Latvijas pilsoni. Valoda ir instruments, ar kuru tu vari iekļauties. Bērniem tas ir pats par sevi saprotams, bet ir vēl tie, kas dzimuši līdz 1980. gadam. Viņiem latviešu valodu krievu skolās mācīja divas stundas nedēļā. Daudzi no viņiem par vēsturi, par to, kas apkārt, tagad uzzina tikai no krievu valodā rakstītā. Viņiem ir izvēle – lasīt un skatīties Krievijas piedāvāto vai latviešu programmas, kuras viņi nesaprot. Tā ir “zaudētā paaudze”. Un, manuprāt, tā ir izšķērdība, ka vesela paaudze netiek valsts uzrunāta. Turklāt viņiem aug bērni, kas vēstures izpratnes ziņā nonāk ļoti pretrunīgā situācijā – mājās viņiem saka, ka skolā vēsturē māca blēņas.

 

Laudere_Sprude_5M. Laudere: – Es sākumā mācījos krievu skolā, bet 10. klasē Ludzas 2. vidusskolā, kur eksperimentāli bija latviešu klase. Nevienam nebija problēmu mācīties latviešu valodu. Mana mamma ir no Ukrainas, bet tētis latvietis. Sevi uzskatu par latvieti, kaut dzimtā man ir krievu valoda. Kad skolā vajadzēja rakstīt par pašidentifikāciju, rakstīju: “Neskatoties uz to, ka krievu ir mana dzimtā valoda, arī latviešu valoda ir mana dzimtā valoda.” Daži mani klasesbiedri tad pārmeta, kā es tā varot uzskatīt, bet es uz to stingri pastāvēju.

 

 

I. Saleniece: – Bet referendums man tomēr sagādāja lielu vilšanos. Biju domājusi, ka būs kādi 60:40. Kad ieraudzīju tos skaitļus (Latgalē par krievu kā otru valsts valodu nobalsoja 55,6%), man bija šoks. Nu kaut vai no tīri pragmatiska viedokļa – divvalodības gadījumā taču visas veidlapas, viss būtu jāpārveido! Kad piedalies valstiskā pasākumā, tad taču jāpadomā, kā viss rezultēsies!

H. Soms: – Tas, ka pieļāva referendumu, no valsts puses bija liela politiska kļūda. Jau likās, ka ir kāda stabilitāte, bet izrādījās, ka atkal jāpierāda, ka esi latvietis. Un kas tad būs nākamais, kas man būs jāpierāda!?

I. Saleniece: – Es gan tā nedomāju. Mums šķita, ka viss ir normāli, bet referendums parādīja, kā ir īstenībā. Visi tie referenduma aģitatori… Viņi taču nav nekādi krievu valodas aizstāvji. Viņi ir latviešu valodas nīdēji. Tur tā problēma.

Palasot tos referenduma advokātu rakstus, redzi, ka viņos ir tik dziļš naids, pretīgums pret visu latvisko, sākot ar Latvijas valsti! Viņi to pat neslēpj. Mana vilšanās bija ne par to, ka cilvēki pateica, ka tiem vajag krievu valodu, bet par to, ka viņi sekoja šiem naidīgajiem.

G. Barkovska: – Naids pret latviešiem jau kultivēts no kara laikiem. Paskat, 1937., 1938. gads – par ko latviešus Krievijā šāva? Tikai par to, ka viņi bija latvieši. Karš beidzās. Kāpēc viņi visu laiku sauca latviešus par fašistiem? Viņiem tas bija iepotēts, ka mēs esam fašisti un buržuji. Tā sadzīves līnija neapzināti turpinās.

– Kādēļ daudzi Latgales poļi referendumā nobalsoja par krievu kā otro valsts valodu?

I. Saleniece: – Poļiem balsojums bija aptuveni pusi uz pusi. Tie poļi, kas no pirmskara Latvijas, arī pateicoties temperamentam, brīžiem ir vēl lielāki patrioti par latviešiem. Taču liela daļa poļu Daugavpilī iebrauca jau migrācijas apstākļos padomju laikā no Baltkrievijas. Viņi ir tā kā poļi, bet krievu skolas beiguši un orientēti uz krievisko. Tā atkal ir tā 
latviski neprotošā “40+” paaudze.

G. Barkovska: – Bet, ja skatās par pretenzijām, tad poļi nekad neuzstājas ne pret valdību, ne ko citu. Pat baltkrievi, ukraiņi neuzstājas. Tikai krieviem viss slikti.

I. Saleniece: – Krievu kultūras biedrība gan neuzstājas! Tie, kuri ir pret visu, ir, kā mana vecmamma sacītu, “nabroģ” – uzklīdušie.

H. Soms: – Pēc loģikas, referendumā Daugavpilī pret krievu valodu vajadzēja būt kādiem 13%, cik latviešu ir, un vēl poļiem. Bet tur uz pusi nesanāca. Mans spriedums, ka tā bija viena poļu un arī viena latviešu daļa. Mēs priecājamies, ka latviešu Daugavpilī ir 13%, bet tur daļa tikai pēc pasēm ir latvieši.

Decembra beigās man bija iespēja piedalīties “Dautkom” televīzijas diskusijā par Latgales autonomiju.

Un man bija liels pārsteigums, cik ļoti Lindermana partija “Par dzimto valodu” un Zaiceva “Gods un kārtība” savij valodu ar ekonomisko jautājumu. Viņi “paķēra” komunālos maksājumus pilsētā un vēl arī latgaliešu valodu. Pats interesantākais, ka cilvēki vēl raidījumā zvanīja un prasīja, kur var šīm partijām naudiņu nest, kur var iestāties.

I. Saleniece: – Līdz šiem cilvēkiem racionāli argumenti nenonāk, jo viņi latviski nesaprot. Latvietim ir grūti iedomāties, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas tā ir.

– Bet ko jūs sakāt par to, ka Lindermans un viņam līdzīgie visu laiku piesauc latgaliešus?

– Šaubos, vai viņiem ir kāds paziņa latgalietis.

H. Soms: – Protams, tās ir absolūtas manipulācijas. Autonomija saistās ar pašpārvaldes un demokrātijas jautājumu. Demokrātiskā valstī pašpārvalde ir attīstīta, taču demokrātiskai valstij bez tā ir vēl daudzi citi uzdevumi. Nevar tagad sākt dzīt valsti tikai pa vienu – pašvaldību attīstības – maģistrāli, aizmirstot citus jautājumus. Latgales autonomijas strīdi radās jau 1917. gadā. Un tad atrada lielisku formulu: “Dzīvosim kopā ar Latviju un dēļ sevis.” Formulu atrada, bet strīdi turpinājās, normāli strīdi, ko nevar salīdzināt ar tagadējiem. Toreiz tos strīdus virzīja sabiedrībā zināmi, atzīti, populāri cilvēki ar milzīgu pieredzi, kas ar atbildības sajūtu varēja izvirzīt savas domas. Tas bija Franča Kempa un Franča Trasuna ceļš. Autonomijas jautājumus var izvirzīt tikai atbildīgi cilvēki. Tagadējie…

I. Saleniece: – Viņu vēlmes taču ir skaidri redzamas.

H. Soms: – No Latgalē atzītiem politiķiem es neesmu dzirdējis nevienu vārdu par Latgales autonomiju. Arī tie, kas runā, nav nekādi “fīreri”. Viņi ir mazi aktierīši. Bet kur stāv režisori? Ne jau Latvijā.

Atbildīgi cilvēki saprot, ka Latgalē pēc likuma jau ir iedodas lielas iespējas pašvaldībām. Šīs iespējas vienkārši jārealizē smagā un grūtā demokrātijas ceļā. Tas ir ikdienas darbs, ko nevar izdarīt vienā rāvienā. Par Latgales iespējām attīstīties jācīnās parlamentā. Ir jau bijušas labas programmas, kurās kaut kas neizdevās. Jādomā nākamās, jāmācās.

Mūsu labākie pašvaldību vadītāji Latgalē to zina un apzinās. Viņiem varbūt sirdī ir šis vārds “autonomija”, bet viņi to nesaka, jo apzinās, ka aiz šī vārda var būt milzīgas, smagas sekas. Man sāp, ka paši latgalieši tomēr dažkārt šo vārdu lieto neuzmanīgi. Tautai vajadzētu būt gudrākai. Televīzijā tādam “autonomistam” paprasa: “Tu esi par Latgales atdalīšanu? Esi pret latviešu valodu?” Nē! Viņi saka: “Mēs esam par latviešu kā valsts un krievu kā reģionālo valodu.” Un tad kāds klausās un domā: kas tad tur slikts? Bet es uzreiz saku “nē”, jo skaidrs, ka man tad vairs nebūs kur latviski runāt!

G. Barkovska: – Tie “diriģenti” grib pavisam ko citu – atšķelt Latgales teritoriju. Un tas nozīmētu tautas sašķelšanu un Latvijas bojāeju. Padomju laikos visas dotācijas apstājās pie Pļaviņām, labākajā gadījumā pie Jēkabpils. Tālāk viss bija atstāts pašplūsmā. 90. gadu sākumā Ekonomikas institūts pēc pašu latgaliešu lūguma izveidoja speciālu Latgales attīstības pro­grammas projektu. Tur bija visas vajadzīgās sadaļas – saimniecība, izglītība, kultūra. Kāpēc to nerealizēja? Tā Latvijā notiek, kad labas programmas netiek realizētas politiķu aprobežotības dēļ.
Saleniece_Sprude_5

I. Saleniece: – Autonomijas idejas nav vietējās izcelsmes. Es vispār nesaprotu, kā var uzticēties cilvēkam, kas aģitē par divvalodību, bet latviski nemāk divus teikumus sasaistīt! Tādam kā Gapoņenko. Ir taču jābūt skaidram, ka šī cilvēka interesēs nav tas, lai latviešu valoda būtu apritē. Viņš vēlas, lai viss notiek tajā valodā, kas viņam pilnā apjomā pieejama. Ekonomiska vai politiska autonomija tādā teritorijā kā Latvija nav iespējama. Tāpēc lozungs “autonomija” šodien nozīmē aicinājumu atdalīties no tā “riebīgā” latviskā. Latgalē tādu ideju bīdītājiem ir elektorāts un piekritēji, jo starp tiem, kuri nerunā latviski un ar kuriem neviens nerunā krieviski, netrūkst Latvijas Republikas pilsoņu – to, kuri automātiski saņēma pilsonību kā pirmskara valsts pilsoņu pēcnācēji. Šajā publikā ir arī diezgan daudz pieklājīgu, materiāli situētu ģimenes cilvēku, kas realizējušies dzīvē, bet kam ir šis neapgūtās valodas punkts. Un tie, kas kūda un meklē neapmierinātību, ļoti precīzi trāpa šajā punktā. Pazīstu daudzus cilvēkus, par kuriem zinu, ka viņi latviski nerunā, jo vienam tas “sāp”, otram “krīt uz nerviem”, trešajam izraisa kaut kādas sajūtas.

– Cik var ticēt Daugavpils ziņu portāla “D–fakti” aptaujai, kas panākumus pašvaldību vēlēšanās sola Jurija Zaiceva “Godam un kārtībai”, “SC” un Lindermana partijai?

H. Soms: – Aptauja, protams, ir laba lieta, bet tā vairāk domāta portālu dzīves nodrošināšanai. Mēs jau nezinām, kādi cilvēki tika aptaujāti. Bet, no otras puses, nav ko brīnīties, jo tie cilvēki taču tagad ir “uz viļņa”, kamēr “Vienotība” dara rutīnas darbu.

I. Saleniece: – Pat nepieļauju domu, ka tāds sadalījums varētu būt. Rodas iespaids, ka aptauja norisinājusies aprindās, kas šo “Godu un kārtību” bīda. Lai savāktu daudz balsu, vajag harismātiskas personības. Tie cilvēki, kas tagad strādā Daugavpils domē, veic tik daudz rutīnas darba, ka būt “uz viļņa” vai izrādīties kā šitiem klaigātājiem viņiem nav laika.

Es neredzu Daugavpilī harismātiskas personības. Zināmā mērā Rihardam Eigimam vēl kaut kas savdabīgs piemita. Mums ir labi strādnieki, labi cilvēki, bet tas vēlētājus nepārliecina. Viņiem vajag visu tagad, uzreiz un lai pašiem nevajadzētu ne pie kā nopūlēties.

H. Soms: – Ideāla būtu gudra vietējā partija, kas saprastu, ka visas problēmas jārisina kopā ar Rīgu. Nelaime tā, ka daugavpilieši gan izveido partijas, bet kontaktu ar pārējo Latviju tām nav.

– Vai Krievijas degvielas vedēji pēc demonstrācijas sarīkošanas Rēzeknē nomierinājušies?

– Mēs gan pie šīm aprindām nepiederam, bet dzirdēts, ka ir cilvēki, kas joprojām ved benzīnu, kurpes, kafiju un citas preces no Baltkrievijas.

I. Saleniece: – Benzīns, cukurs, šņabis Latgalē jo­projām ir valūta. Bet tas bija ļoti stulbi, ko viņi Rēzeknē sarīkoja! Lai viņiem atļauj nelegālo darbību! Nezinu, vai no Daugavpils tur toreiz arī kāds piedalījās. Tur jau tā lieta, ka ne jau racionāls saprāts te darbojās. Ļoti daudzi cilvēki atsaucas uz iracionāliem saukļiem, ne sekundi nepadomājot, kā tas var īstenoties. Tajā ziņā mēs patiešām dzīvojam ļoti savādā laikā. Te neviens pat iepīkstēties neuzdrīkstēsies “pērciet Latvijas preci”. Uzreiz būs: “A ko man tā Latvija?” Protams, ka tāds uzskats sit pašiem latgaliešiem, pašiem Daugavpils ražotājiem.

– Kā Latgalē ar attieksmi pret eiro?

– Tīri sentimentāli man latu ir žēl. Tie ir tik skaisti! Estētiski.

H. Soms: – Paskatieties Latvijas vēstures atlantu, kur ir balsojums par iestāšanos ES. Latgale tur ir iekrāsota sarkana, jo te bija vislielākais “pret”. Cilvēkiem ir bailes. Daudz esmu domājis, kāpēc tā. Varbūt tas ir provinciālisms, tālums no Rīgas, nelatviešu nevēlēšanās atvadīties no agrākajām ekonomiskajām saiknēm. Cilvēku domāšana patiešām ir iracionāla.

 

Fakti

Daugavpils interneta portālā “D-fakti” decembra beigās veiktā aptauja apgalvo: ja pašvaldības vēlēšanas notiktu 2012. gada nogalē, Daugavpils pilsētas domē vislielāko mandātu skaitu iegūtu Jurija Zaiceva “Gods un kārtība” – 37%. Otrajā vietā “Saskaņas centrs” ar 17%, trešajā Vladimira Lindermana “Par dzimto valodu” ar 8%, nākamā Līvijas Jankovskas “Mūsu partija” – 7%. Ārpus 5% robežām paliktu “Vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība un “PCTVL” – katra ar 3%. Attīstības partijai – 2%. Par Reformu partiju, Latgales partiju un “Alternatīvu” nobalsoja pa 1% respondentu. 2% respondentu vēlas redzēt arī kādu jaunu politisko spēku, bet 17% aptaujas dalībnieku vēlas redzēt citu, aptaujas sarakstā nenorādītu politisko spēku. Aptaujā piedalījās 160 portāla lasītāji.

Avots: “D-fakti”

 

Tēzes

1. Latgales pilsētas atšķiras. Rēzeknes fenomens – latgaliskais un katoliciski klerikālais saaudzis ar sarkano “saskaņu”.

2. Daugavpilī piederību Latvijai iegūst skolā, ne ģimenē.

3. Latgales autonomijas prasītāji ir tādi mazi aktierīši, režisori nav no Latvijas.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+